Raidījuma veiktais pētījums izsaucis plašu profesionāļu sašutumu gan par virspusēju problēmas aplūkošanu, gan atsevišķu būtisku, grāmatas izdošanā nepieciešamu pozīciju izlaišanu. "Grāmatas dizains par trīs eiro – tas būtu gluži tas pats, kas auto iegāde par 100 eiro," sašutumu neslēpj "Delfi" uzrunātā izdevējdarbībā pieredzējusī grāmatu redaktore, šobrīd Valsts kultūrkapitāla fonda padomes priekšsēdētāja Sigita Kušnere.
Jāpiebilst, ka uz cenas un kvalitātes korelāciju norādījis arī raidījumā pieaicinātais eksperts – Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs, rakstnieks Arno Jundze.
"Ja grāmatu izdevēji izdotu savas grāmatas tāpat kā raidījuma "Aizliegtais paņēmiens" žurnālisti, visdrīzāk grāmatas veikalos maksātu lētāk, taču jājautā, vai šādas grāmatas kāds gribētu pirkt. Vai tiešām mēs veikalos vēlamies redzēt viena tipa grāmatas, kurās ir pilns ar drukas un gramatikas kļūdām, grāmatas, kurām ir plāni un neestētiski vāki, grāmatas, kuras ir nodrukātas uz papīra, kam spīd cauri otrā pusē drukātais teksts, grāmatas, kuras atverot krīt ārā lapas? Vai tikai šādam produktam pienāktos valsts atbalsts 12% PVN veidolā? Man šķiet, mēs tomēr esam pelnījuši vairāk," savu viedokli šonedēļ medijiem izplatījusi arī biedrības "Ascendum" vadītāja Zaiga Pūce, kuras organizācija līdz šim izdevusi vairākus, mākslinieciski un saturiski augstvērtīgus darbus – bērnu dzejas gadagrāmatu "Garā pupa", latviešu mākslinieku ilustrētu Raiņa dzejas krājumu, Ilmāra Šlāpina "Jauno latviešu valoda" un citas.
Sašutumu sociālajos tīklos uzreiz pēc raidījuma pauduši arī citi ar rakstniecību un izdevējdarbību saistīti cilvēki, iepriekšminētajam vēl piebilstot, ka klāt tiek piejaukta problēma ar autortiesību neievērošanu attiecībā uz ārvalstu tulkojumiem un vietējiem autoriem, kas patiešām reāli eksistē, bet ir attiecināma tikai uz atsevišķiem izdevējiem.
Sigita Kušnere sarunā ar "Delfi" saka – raidījums rada maldīgu, pat melīgu priekšstatu par grāmatizdevējiem Latvijā, rosinot pārdomas, vai Guntis Bojārs un citi šā raidījuma veidotāji ir tik nezinoši ražošanas procesos un cenas veidošanas pamatprincipos, lai raidījumā redzamās un dzirdamās kļūdas būtu nejaušība. Līdz ar to sanāk, ka raidījuma veidotāji apzināti sagroza faktus un melo skatītājiem.
"Vispirms, par grāmatas pašizmaksu tiek sauktas izmaksas, kas pat pilnībā nesedz tiešās izmaksas, proti, netiek nosaukti visi grāmatas sagatavošanas posmi, kas nav tikai teksta ievadīšana, maketēšana un it kā rediģēšana, ko raidījuma veidotāji pasludina par pilnu grāmatas sagatavošanas procesu," sarunā ar portālu "Delfi" saka Kušnere.
Pilnā grāmatas izdošanas ciklā ietilpst ne tikai teksta ievadīšana, bet arī salasīšana ar oriģinālu (kas rokraksta pārrakstīšanas gadījumā ir svarīga, turklāt rokraksta pārvēršana datorrakstā var būt darbietilpīgs un līdz ar to dārgs process, jo rokrakstu ir jāspēj izlasīt). Tāpat būtiska ir rediģēšana – gan literārā, gan memuāru literatūras gadījumā arī savā ziņā zinātniskā, jo var nākties pārbaudīt faktus, gadskaitļus, minēto personu vārdus utt.
Atkarībā no tā, vai redaktors lasa tekstu izdrukās, vai strādā ar Track Changes jeb reģistrētajām izmaiņām datorfailā, var būt nepieciešama labojumu ierakstīšana datorfailā. Tāpat atkarībā no labojumu būtības un daudzuma ir/nav nepieciešama korektūra pirms maketēšanas.
Vairāku izdevējdarbības profesionāļu sašutumu izraisījis raidījuma piegājiens, meklējot maketētāju un grāmatas dizaineri, ar sludinājumu portāla "ss.lv" starpniecību, kas liek apšaubīt to profesionalitāti, kā arī rada šaubas, vai tiek maksāti nodokļi.
Kā uzsver Kušnere, grāmatas dizaina izstrādē jāņem vērā ne tikai grāmatas vāka noformējums, bet arī maketa izveides principi, fonta izvēle, salikuma īpatnības, spoguļa izmērs, kolumntitulu nepieciešamība, lappušu numuru izvietojums u. tml.; grāmatas maketa izveide atbilstošā maketēšanas programmā; grāmatas vāka maketa izstrāde atbilstošā datorgrafikas programmā.
Iespējams, jāskenē un jāapstrādā fotogrāfijas, ko izmanto grāmatas noformējumā (vākam, ja attēlu grāmatā nav). Grāmatas vāka maketu jāsagatavo atbilstoši tipogrāfijas norādēm un sagatavotajam vāka izklājumam – atbilstoši drukas specifikai.
Nedrīkst aizmirst par korektūru – grāmatas teksta pārlasīšana pēc maketa izstrādes (arī vāka tekstu pārlasīšana).
Otrkārt, raidījumā vispār nav ticis runāts par procesiem, ko veic izdevējs un kas grāmatas izmaksu tāmē apzīmējami kā "pieskaitāmās izmaksas", ko atbilstoši izdevniecības darbības principiem aprēķina pēc ekonomikas zinātnē izstrādātām formulām, uz katru grāmatas izdevumu/eksemplāru attiecinot konkrētu daļu no kopējām izdevniecības darba nodrošinājuma izmaksām, proti: darbs ar autoru – izdevniecības darbinieki meklē autorus, meklē tekstus, ko publicēt, izvērtē kvalitātes; darbs ar atsevišķo procesu veicējiem – izdevniecības darbinieks vienojas ar visu procesu veicējiem, kontrolē izpildes laiku un kvalitāti; visas izmaiņas, kas tiek veiktas tekstā (redakcionālās, pat korektūras) ir jāsaskaņo ar autoru vai tā pārstāvi – šis process ir laikietilpīgs un var būt gana sarežģīts; sadarbībā ar autoru un mākslinieku jāizveido grāmatas vizuālais tēls, kas visprecīzāk sabalsojas ar tekstu un arī atbilstoši pozicionēs grāmatu tirgū; poligrāfisko materiālu kopuma izvēle, atbilstošākā drukas varianta izvēle, lai manuskripts, pārtopot fiziskā priekšmetā, kļūtu par pircēju saistošu preci; visu nepieciešamo līgumu, licenču, sadarbības līgumu u. c. dokumentācijas izstrāde – vienai grāmatai nepieciešami no pieciem līdz "ļoti daudziem" līgumiem (autors, mākslinieks, redaktors, maketētājs, korektors, pasūtījums tipogrāfijai, fotogrāfs; ja grāmatā citu autoru tekstu, fotogrāfiju, dokumentu iekļāvumi – arī licences līgumi u.tml.).
Tāpat pašizmaksu veido grāmatvedības pakalpojumi – katram līgumam pretī ir apmaksas noteikumi un grafiks, nodokļu aprēķins, maksājumu veikšana, pārskatu un atskaišu veikšana u. tml.
Nedrīkst aizmirst par reklāmu un mārketingu – tas, ka izdevniecībā, iespējams, strādā viens vai daži cilvēki, nebūt nenozīmē, ka šie darbi netiek veikti.
Tāpat varbūt nepamanīts, bet būtisks ir noliktavas darbs – gatavās grāmatas no tipogrāfijas nebūt pilnā skaitā netiek vestas uz veikaliem, kā tika vēstīts raidījumā. Katram izdevējam ir noliktava, kurā glabāt vēl nepārdoto, kā arī no kurienes grāmatas tiek piegādātas tirgotājiem – tātad arī te strādā darbinieki, kuri sazinās ar potenciālajiem pircējiem, veic daļu reklāmas un mārketinga aktivitāšu, izraksta pavadzīmes, rīko izbraukuma tirdzniecību vai dalību grāmatu izstādēs.
Un visbeidzot – loģistika – transporta pakalpojumi gan grāmatas sagatavošanas procesā (piemēram, nogādāt grāmatas maketa izdruku autoram saskaņojumu veikšanai), gan pārdodot saražotās grāmatas.
Izdevējdarbības nodrošināšanai nepieciešamas arī izdevniecības un noliktavu telpas, sakaru pakalpojumi, datortehnika, biroja tehnika, kancelejas piederumi, mēbeles, jāveic maksājumi par elektrību, komunālajiem pakalpojumiem u. tml.
"Ne ar vārdu netika pieminēts, ka, strādājot korekti, izdevējam jāiegādājas licencētas datorprogrammas, kas profesionālai darbībai ir ļoti dārgas, turklāt licences ik gadus jāatjauno," sašutumu pauž Kušnere.
Cenas, kas tika nosauktas raidījumā, ne tuvu neatbilst patiesajai situācijai izdevējdarbības jomā. Grāmatas dizains par trīs eiro – tas būtu gluži tas pats, kas auto iegāde par 100 eiro – tā, protams, var darīt, bet vai vajag un kas ir tas, ko pircējs par šādu summu saņem. Turklāt, domājams apzināti, tika noklusēts, ka ikkatrā līgumā ar kāda procesa veicēju ir arī noteikta nodokļu summa – saskaņā ar spēkā esošo likumdošanu autoratlīdzības līgumiem tiek piemērots Iedzīvotāju ienākuma nodoklis, paredzēti arī atvieglojumi (autoriem 15% no summas ir ar nodokli neapliekami). Savukārt izdevniecības darbiniekiem tiek maksāta alga, bet par to – gan Iedzīvotāju ienākumu nodoklis, gan sociālās apdrošināšanas iemaksas.
"Raidījumā bravūrīgi tika paziņots, ka viņu "samizdats" ir mazs, tādēļ PVN vispār nav jāmaksā. Lielākā daļa Latvijas izdevēju IR PVN maksātāji," skaidro Kušnere.
Pārzinot vidējās cenas grāmatniecībā, Kušnere izveidojusi savu aprēķinu "iedomātajai grāmatai". Aptuveni rēķinot iespējamo teksta apjomu, sanāk 13 autorloksnes jeb 520'000 rakstu zīmes (ar atstarpēm) – šis apjoma aprēķins nozīmīgs, jo tas tiek izmantots, nosakot atlīdzību redaktoram/korektoram.
Kā uzsver Kušnere, tabulā nav iekļautas grāmatu tirgošanas izmaksas – darbinieku algas; telpu noma – gan noliktavu, gan veikalu; datortehnika, biroja tehnika, kancelejas piederumi; komunālie maksājumi, elektrība u.tml.; speciālās noliktavu uzskaites un grāmatvedības programmas, kas var maksāt pat desmitiem tūkstošu (ja runājam par lielajiem tirgotājiem, kas tika pieminēti raidījumā); reklāmas un mārketinga izmaksas.
Tāpat jāņem vērā vēl daudzas un dažādas pozīcijas, kas, nedarbojoties nozarē, var šķist nenozīmīgas, bet kopumā veido gana lielas izmaksas, piemēram, veikalu noformējums, skatlogu dizains u.tml. Piemēram, ja tirgotājs grib nomainīt izkārtni pie sava veikala, viņam jāveido projekts un tas jāsaskaņo pilsētas būvvaldē – un arī tas maksā, skaidro Sigita Kušnere.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
