'Domuzīmes' diskusija: Kāda īsti ir latviešu valodas situācija mūsdienu Latvijā?  (87)

Sarunā piedalās:

Māris Baltiņš, Dr. habil. med., Valsts valodas centra direktors,
Ina Druviete, Dr. habil. philol., sociolingviste, LU prorektore,
Normunds Dzintars, Dr. philol., Liepājas Valsts 1. ģimnāzijas skolotājs,
Dzintra Hirša, Dr. philol.,
Rudīte Kalpiņa, žurnāla "Domuzīme" galvenā redaktore,
Toms Treibergs, dzejnieks, žurnālists,
Eduards Liniņš, publicists, Latvijas Radio 1 vecākais redaktors.

Eduards Liniņš. Kā un pēc kādiem kritērijiem vērtējama latviešu valodas šābrīža situācija Latvijā?

Ina Druviete. Sociolingvistikas apakšnozarē, ko sauc par valodas politiku, ir skaidri izstrādāti kritēriji valodas situācijas raksturošanai. Tie ietver gan valodas formālo statusu, gan dažādu pakāpju lingvistiskās likumdošanas esamību, gan reālo etnodemogrāfisko un etnolingvistisko situāciju valstī. Gan arī tādu svarīgu kritēriju kā sabiedrības attieksme pret valodu, ko apzīmē ar terminu "lingvistiskā attieksme".

Lai izvērtētu konkrētas valodas situāciju valstī, šie faktori jāskata kopumā, turklāt neaizmirstot starptautisko fonu — mūsu gadījumā tie ir procesi Eiropas Savienībā un kaimiņvalstīs ārpus ES.

Jau kopš 1995. gada, kad Latvijā sāka veikt pirmos sociolingvistiskos pētījumus, apvienojām gan statistiskos rādītājus, gan lingvistiskās attieksmes pētījumus, tāpēc pašreiz mums ir izveidojies precīzs priekšstats, turklāt dinamikā, par latviešu valodas situāciju.

Pilnīgu priekšstatu var gūt, iepazīstoties ar Latviešu valodas aģentūras jaunākajiem pētījumiem, sevišķi ar pētījumu "Valodas situācija Latvijā: 2010—2015".

Ir jomas, kur latviešu valodas situācija ir stabila, un ir jomas, kur tā ir problemātiska, turklāt parādās jauni apstākļi, kuri latviešu valodas situāciju var ietekmēt negatīvi. Tomēr uz globālā sociolingvistiskā fona latviešu valodas situācija ir laba, jo pieder pie neapdraudēto valodu grupas, un tādu pasaulē ir tikai apmēram 300 no gandrīz 7000.

Valoda ar valsts valodas statusu, vairāk nekā miljonu runātāju, kas tiek lietota visās sociolingvistiskajās funkcijās, mūsdienu pasaulē nebūt nav izplatīta parādība. Tomēr mēs atrodamies ļoti asā valodu konkurencē ar divām valodām no t. s. "lielā desmitnieka" — ar angļu un krievu valodu.

Dzintra Hirša. Šī asā valodu konkurence ļoti ātri var novest latviešu valodu īpaši apdraudēto valodu grupā.

E. L. Kādas ir 20 gadu izpētes posmā konstatētās tendences?

I. D. Latviešu valoda ir nostiprinājusies jomās, kuras ir iespējams regulēt ar likumdošanas palīdzību: oficiālajā jeb formālajā komunikācijā — valsts pārvaldē, pašvaldību iestādēs, izglītības sistēmā. Bet varam runāt par negatīvām tendencēm jomās, kuras nav regulējamas ar likumu, kur valodu lietojumu nosaka valodas lietotāju lingvistiskā attieksme. Liela problēma ir tā, ka, neraugoties uz 2012. gada referendumu, kur it kā visi argumenti tika salikti pa punktiem, latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statuss aizvien nav pašsaprotams. Sabiedrībā joprojām nav pašsaprotama latviešu valodas prioritāte, tās unikalitāte.

Dz. H. Piekrītu, ka valoda nostiprinājusies ar likumdošanu regulētajās jomās, tomēr gribu uzsvērt, ka galvenokārt un tikai šajās jomās, bet pat tur ne pilnībā. Piemēram, dažās pašvaldībās tiek piekopts divvalodības princips, proti, iedzīvotāji var vērsties pašvaldībā un jebkuru informāciju saņemt krievu valodā. No tā izriet, ka pašvaldību darbā pieņemami tikai tie cilvēki, kas prot arī krievu valodu, tātad administratīvās jeb valstiskās funkcijas veikšanai tiek pieprasīta krievu valoda, kas Latvijā ir svešvalodas statusā, bet dziļākā būtībā tā ir diskriminācija uz valodas pamata, ko bieži vien pierādīt grūti. Tāda pati tendence vērojama amatpersonu darbā, nepamatoti lietojot krievu valodu.

Ar likumu mums ir nostiprinātas arī patērētāju tiesības, ar likumu nostiprināta vietu nosaukumu veidošana, ar likumu nostiprinātas publiskās tiesības un citas latviešu valodas tiesības, kas regulāri tiek ignorētas. Un likumi, manuprāt, šobrīd ir vienīgais, kas reāli spēj latviešu valodu kaut cik nosargāt. Valsts nostiprināšanā parasti pamatfunkciju veic izglītības sistēma valsts valodā.

I. D. Tieši latviešu sabiedrībā stiprākas kļūst sociālā bilingvisma, t. i., valodu paralēlā lietojuma tendences. Ir ilūzija, ka vienā teritorijā ar līdzīgiem nosacījumiem var pastāvēt divas vai vairākas valodas. Taču valoda ar lielāku runātāju skaitu tajā vienmēr būs uzvarētāja tad, ja nav pietiekami skaidri definēta valsts valodas prioritāte.

Šobrīd par galveno uzdevumu uzskatu tieši latviešu sabiedrības pārliecināšanu, ka latviešu valodai ir jādominē publiskajā telpā. Lienošās divvalodības tendences, par kurām varam pārliecināties ik uz soļa, ir ļoti bīstamas.

Šobrīd sabiedrībā ir vairākas aktuālas diskusijas, kas no valodas politikas viedokļa ir pilnīgi liekas. Latviešu valodai ir jābūt vienīgajai valsts valodai ne tikai juridiski, bet arī faktiski, tātad publiskajā telpā latviešu valodas — un tikai latviešu valodas — lietojums ir pašsaprotams.

Māris Baltiņš. Runājot par tikko minēto lienošo divvalodību, allaž jautā: bet kāpēc gan nevarētu? Kāpēc nevarētu, piemēram, izsūtot iedzīvotājiem vēstules par dzemdes kakla vēža skrīningu, drukāt tekstu arī krievu valodā?

Ir tiešām grūti likt saprast, ka valsts valoda funkcionē visās dzīves pamatsfērās. Ja gribam informēt arī cilvēkus, kuriem tā nav dzimtā, ir jāizvēlas citi kanāli. Šajā gadījumā ir svarīgi, lai informāciju citā valodā izvēlētos pats lietotājs, nevis viņa vietā kāds cits izlemtu, ka viņš ir jāinformē kādā citā valodā, izņemot valsts valodu.

Gada sākumā izskanējušais gadījums ar Latvijas Dzelzceļu un vietvārdu paralēlo rakstību Jelgavas stacijā¹ man šķiet skandalozs — kāds dzelzceļa darbinieks taisa savu valodas politiku un paģēr, lai Valsts valodas centrs pierāda, kāpēc tas nav pareizi! Katrs pretendē īstenot savu valodas politiku, esot tik liberāls, cik nu vien var!

Tam, ka latviešu valoda ir vienīgā, jābūt pašsaprotamam nosacījumam, diskusijas un izvērtējums varētu būt par izņēmumiem, kurus nosaka Valsts valodas likums un attiecīgie Ministru kabineta noteikumi. Es šajā situācijā saskatu zināmu servilisma — iztapības — kompleksu, kas dažbrīd parādās arī pārspīlētā svešvalodu nosaukumu darināšanā un tamlīdzīgi.

I. D. Arī pēc Valsts valodas aģentūras sociolingvistu domām, pašreiz visbīstamākā tendence ir tieši problēmas nesaskatīšana krievu valodas paralēlā lietojumā.

Kā kliedzošu servilisma piemēru varu nosaukt "Iespējamās misijas" reklāmu krievu valodā. Tas ir absurds! Šī akcija uzrunā cilvēkus, kuriem ir jau vismaz bakalaura grāds, kuri gatavojas strādāt skolā, kur būtu jāaudzina patriotisms un jāsniedz latviešu valodas zināšanas, kas ir viens no mūsu sabiedrības saliedēšanas pamatfaktoriem. Manuprāt, šāda reklāma ir pazemojoša potenciālajiem "Iespējamās misijas" dalībniekiem, kuru spējas uztvert tekstu latviešu valodā šādi tiek apšaubītas.

Kāds varbūt apgalvos, ka te nav runa par saprašanu, bet gan par simbolisku žestu — pretimnākšanu, cieņas izrādīšanu. Bet jāsaprot — robeža ir pārkāpta!

Pašreiz mums nākas domāt par to, kā motivēt latviešu valodu ne tikai apgūt, bet arī lietot. Ticiet man, ar latviešu valodas apguvi viss ir kārtībā. Statistika skaidri rāda, ka ir tikai 8% iedzīvotāju, kuri neprot latviešu valodu, tādēļ nepārtrauktie aicinājumi veicināt mācīšanos, piešķirt finansējumu kursiem ir pretrunā realitātei.

Tādēļ Valsts valodas komisija, kuru arī mēs ar Baltiņa kungu pārstāvam, iestājās pret Valsts prezidenta institūcijas paspārnē nodibinātās Sabiedrības saliedētības komisijas aicinājumu valsts amatpersonām ar Latvijas pilsoņiem runāt krieviski. Gluži otrādi — jau vairāk nekā 20 gadus mēs nepārprotami uzturam spēkā aicinājumu valsts amatpersonām oficiālās situācijās, pildot amata pienākumus, runāt tikai un vienīgi valsts valodā. Vadoties nevis pēc subjektīviem spriedumiem un šķitumiem, bet gan pēc ilgstošas valodas situācijas izpētes un analīzes. Tieši pie šī jautājuma jāstrādā visvairāk.

Jāapzinās valsts amatpersonu misija un vēlreiz jāaicina deputāti, ministri, valsts ierēdņi, pašvaldību darbinieki lietot latviešu valodu. Ja kādam nepieciešams tulkojums, plašsaziņas līdzekļi to pievienos, turklāt labā kvalitātē. Bet ir jāsaprot — tendence bez vajadzības arī sabiedriskajā radio un televīzijā runāt krieviski ir latviešu valodai eksistenciāli bīstama. Te nav runa par pieklājību vai sapratni. Tas jau ir servilisms un valodas politikas principu neizprašana.

M. B. Kāda ir valsts valodas loma atšķirībā no jebkuras citas valodas? Valsts valodai bez komunikatīvās ir arī simboliskā loma — vienojošā loma. Katram var būt cita dzimtā valoda, bet visi kopā mēs esam Latvijas iedzīvotāji arī tāpēc, ka mūs vieno latviešu valoda. Uzskatīt valodu tikai par saziņas instrumentu — tā nav valsts amatpersonai pieņemama nostāja. Nedrīkst ignorēt to simbolisko lomu, kuru valsts amatpersona pilda ar savu valodas lietojumu.

Turklāt — cik daudz nav to gadījumu, kad mūsu valstsvīri mokās sliktā krievu valodā! Kāpēc to darīt? Arī krievu medijus pārstāvošie žurnālisti latviešu valodu šobrīd jau pārvalda niansēti — viņi amatpersonu teikto noteikti atveidos krieviski labāk, nekā būs pateikts šajā samocītajā izteiksmē.

Rudīte Kalpiņa. Tomēr reāli divvalodība pastāv daudzās tādās situācijās, līdzko latviešu valodas prioritāti nepaģēr likums. Privātajā sektorā divvalodība lielākā vai mazākā mērā tiek uzskatīta par nenovēršamu, nereti nemaz nevērtējot, vai tiešām nepieciešams dažiem valsts valodā uzrakstītiem vārdiem blakus sniegt tulkojumu krievu valodā. Šādi Latvijā tiek uzturēta krieviskas vides neizbēgamības izjūta.

Ja uzsveram tikai situāciju valsts sektorā un oficiālajā saziņā, tad riskējam atkāpties zināmā latviešu valodas rezervāta situācijā, tās stabilu lietojumu Latvijā nodrošinot vien nelielā daļā no visām tām jomām, kurās izpaužas cilvēka darbība un saziņa.

Protams, privātās saziņas normas nevar regulēt likums, un tas arī nav vajadzīgs. Tāpēc būtu jārod kvalitatīvas idejas, kā stiprināt latviešu valodas prestižu. Noteikti jādomā arī, kā lauzt aizspriedumu, ka pastāvēt uz latviešu valodu kā vienīgo pamata saziņas valodu ir vēršanās pret mazākumtautībām vai citām valodām. Tās ir rūpes Latviju saglabāt kā latviešu valodas pilnvērtīgai pastāvēšanai un attīstībai labvēlīgu vidi. Un mums nevajadzētu ļauties slinkai labvēlībai, latviešu valodas stiprināšanu atvēlot "citiem". Tieši tāpat kā senāk, arī tagad ir iespējams atrast daudz argumentu, ar kuriem konkrētās situācijās pamatot atteikšanos no latviešu valodas. Tas, vai mūsu valoda ir liela un stabila, ir atkarīgs no attieksmes, ko apliecinām ikdienā.

Dz. H. Paskatieties, kādi ir uzņēmumu nosaukumi! Latviskā vide tiek deformēta gan ar nepamatotu nosaukumu izvēli svešvalodās, gan palaikam ar izcilu nekulturālību, kad tiek veidoti hibrīdnosaukumi — viens vārds latviešu valodā, otrs svešvalodā. Te gan jāpiestrādā arī valodniekiem, jo šai parādībai pamatā ir neizpratne par nosaukumu veidošanu un skolas nepadarītais darbs.

Toms Treibergs. Saistībā ar valodu un informācijas telpu man šķiet, ka šobrīd notiek sabiedrības debilizācija, kas lielā mērā ir saistīts ar internetu kā platformu reklāmas biznesam. Visa šī drumstalu informācija, kas lielāko tiesu sastāv no kliedzošiem virsrakstiem, slavenību ķermeņa daļām, ar katru attīstības loku vispār mazina valodas nozīmi. Mēs dzīvojam attēlu laikmetā.

E. L. Bet, runājot par latviešu valodu kā valsts valodu, — cik nozīmīga tā ir tavas paaudzes ļaudīm?

T. T. Protams, ir nozīmīga, ciktāl mēs sevi apzināmies kā pilsoņus. Ir tāda mūsu paaudzes daļa, kura domā citādi, bet tās, manuprāt, ir vēstures sekas. Man liekas, agrāk starp mana vecuma cilvēkiem bija krasāka nošķirtība starp latviešiem un krievvalodīgajiem; komunikācija bija brutālāka un neiejūtīgāka. Šobrīd komunikācija kaut kādā ziņā ir civilizējusies, kas, iespējams, ir saistīts ar interneta uzvaru.

E. L. Bet vai uz latviešu valodas bāzes?

T. T. Ne vienmēr. Drīzāk ir no abām pusēm brīvāka attieksme pret to, kādā valodā notiek saruna. Tajā, kuru visi vislabāk prot — krievu, angļu vai kādā citā.

E. L. Vai nav tā, ka par 20 gadiem jaunāko vidē šobrīd angļu valoda stabili ieņem to otrās zināmās valodas pozīciju, kāda savulaik bija krievu valodai?

Normunds Dzintars. Tā ir — vismaz skolā, kurā strādāju, visi skolēni krievu valodu neprot. Tomēr gribu pievienoties Inas Druvietes viedoklim — protams, no sociolingvistiskā viedokļa latviešu valoda skaitās grupā, kuru nekas neapdraud, taču joprojām drauds ir attieksmē pret valodu, kas to bieži vien noliek otrajā vietā.

Skolēni mēdz rakstīt komentārus angliski, nevis latviski, un angliskā izteiksmes forma ienāk latviešu rakstu valodā, sintaktiskās konstrukcijas kļūst angliskas. Skolēni apzinās dzimtās valodas svarīgumu, bet angļu valoda ar savu lietojuma plašumu brīžiem sāk kļūt svarīgāka. Un attieksmi jau var noprast arī no mācību plāniem, kur svešvalodām atvēlēts vairāk stundu nekā dzimtajai valodai. Angļu valodas labākai apguvei klasi dala grupās, turpretim latviešu valodas stundās to jau labu laiku finansiālu apsvērumu dēļ nepraktizē. Dzimtās valodas kvalitāte it kā nav pelnījusi, lai to turētu līmenī. Tas, iespējams, skaidrojams ar mūsu klibojošo izglītības politiku vispār.

Dz. H. Turklāt vecāki tagad priecājas par to, ka viņu bērnam skolā angļu valoda tiek novērtēta ar 8 vai 9 ballēm, un viņus nemaz neuztrauc pieticīgs vērtējums par latviešu valodas zināšanām. Bērni jau tikai atspoguļo vecāku uzskatus par izglītības valodu.

R. K. Mēs diemžēl nesaņēmām pēctecīgā mantojumā izjūtu un skaidrību, ko nozīmē dzīvot pašiem savā valstī. Izrādās, tam nepieciešamas arī zināmas prasmes un maņas, kuru mums trūkst.

Iespējams, dažu amatpersonu izpratni varētu uzlabot divi kārtīgi semināri, jo, šķiet, daudzkas notiek nevis kādas noteiktas politikas iespaidā, bet gluži automātiski jeb neapzināti — latviešu kā valsts valodas statusa izpratnes trūkuma dēļ. Nekad nav padomāts par valodu hierarhiju Latvijā.

Dz. H. Jā, mēs, latvieši, diemžēl joprojām nejūtamies te kā paši savā valstī. Es tā nejūtos nedz Rīgā, nedz Jūrmalā. Un šīs termiņuzturēšanās atļaujas, kas izdotas galvenokārt austrumslāvu tautām, atbilstoši statistikai norāda uz to, ka krievu valoda ar jaunpienācējiem tiek stiprināta. Mēs runājam par kvalificēta darbaspēka nepieciešamību, bet nepieciešami darbinieki ir tādās jomās, kur bez valsts valodas iztikt nevar, piemēram, klientu konsultanti, mazumtirdzniecības veikala pārdevējs, viesmīlis u. c., turklāt pastāv MK noteikumi par valodas prasmi amatos un profesijās, kas tādējādi tiek pārkāpti.

2016. gadā darba atļaujas izsniegtas 230 cilvēkiem ēdināšanas pakalpojumu sfērā, 187 cilvēkiem sporta nodarbību, atpūtas un izklaides darbībā, 116 cilvēkiem izglītībā utt. Vai šie cilvēki prot latviešu valodu? Jau sen māmiņas sūdzas, ka treneri vai sporta nodarbību vadītāji runā ar bērniem galvenokārt krievu valodā un nākas īpaši meklēt tādus pulciņus, kur ar bērniem runā latviski.

R. K. Viens aspekts ir valodas lietojums pakalpojumu sfērā. Tā rada lingvistisko gaisotni un ietekmē mūs daudz dziļāk, nekā to virspusēji apjēdzam.

It kā nevainīgs piemērs. Piezvanot "Lattelecom" vai citai kompānijai, mani gan uzrunā latviski — un tā izpaužas zināma prioritāte —, bet pēc tam, lai turpinātu sarunu, man ir jāizvēlas no trim it kā līdzvērtīgām valodām. Nevis, ka sarunu iespējams turpināt valsts valodā, neveicot papildu izvēles.

Dz. H. Bieži telefoniskā saziņā nākas izvēlēties vienu no it kā līdzvērtīgām valodām. Un pat saziņā ar valstij piederošiem uzņēmumiem! Un tas nav sīkums! Tā ir pilsoņu ignorance, turklāt šī regulārā darbība nozog pilsoņa laiku. Un no šajā sfērā strādājošajiem pieprasa obligātu krievu valodas un angļu valodas prašanu, bet angļu valoda ir ar likumu noteikta pirmā svešvaloda, krievu valoda — izvēles valoda. Tātad tā ir apzināta krievu valodas kultivēšana, īpaši, ja zinām, ka latviešu valodas nepratēju ir ap 8%. Šo kompāniju telefonlīniju operatoriem būtu jārunā tikai valsts valodā, un daži varētu apkalpot svešvalodās runājošos klientus. Tad pat reģionos varētu nodrošināt darbu tiem "aborigēniem", kuri krievu valodu neprot.

R. K. Valoda, protams, ir politikas instruments. Trīs valodu lietojums, par kuru mūs cenšas pārliecināt, ka tā ir apsveicama lieta, faktiski ved pie cara laiku situācijas, tikai ar to starpību, ka angļu valoda ir nākusi vācu valodas vietā². Protams, katra no valodām dominē savā jomā, tomēr kopumā šāda vide nerada labvēlīgus apstākļus latviešu valodai.

M. B. Piekrītu. Veidojas analogs domāšanai, kuru Andrejs Upīts aprakstīja jau 1912. gadā: jāmācās ir divas svešas valodas, jo savējo jau mēs zinām paši no sevis; tur spēki un līdzekļi nav jāiegulda. To mums pierāda tulkotāju atlases gadījumi — netrūkst labu angļu vai citas svešvalodas zinātāju, bet viņu pārcēlumi uz latviešu valodu nav baudāmi, jo nav dziļā pamata dzimtajā valodā. Šis it kā pašsaprotamais priekšstats, ka sava valoda nav jāapgūst, ir bīstams. Jo no tā rodas nostāja: "Es to nevaru pateikt, neizmantojot krievu vai angļu izteicienus."

I. D. Dzimtā valoda ir pamats, uz kura apgūstam citas valodas. Šajā diskusijā mēs vairāk koncentrējamies uz valodas lietojumu, bet tikpat labi varētu runāt par valodas kvalitāti. Pati valoda ir attīstīta, bagāta, vienkārši jāmāk to izmantot. Bet mūsu politiķi prot izvēlēties visdažādākos attaisnojumus savai latviešu valodas nelietošanai.

Starp krievu un angļu valodu tomēr ir liela starpība. Mūsu valstī ir krievu valodas runātāju kolektīvs, savukārt angļu valoda ir svešvaloda praktiski visiem Latvijas iedzīvotājiem, tāpēc valodas lietojuma aspektā mums šīs valodas nebūtu jāliek vienā starta līnijā.

Lienošā divvalodība joprojām vairāk ir attiecināma uz krievu valodu. Un pilnīgi noteikti mums nebūtu jājūtas vainīgiem vai jātaisnojas par krievu valodas neprasmi. Minoritātes valodas zināšanas, tās pasniegšana skolās nav obligāta. Man ir pilnīgi nepieņemams Liesmas Oses apgalvojums, ka "latviešu skolēni ir skumīgi, ka neprot krievu valodu". Pirmkārt, prot; otrkārt, ja neprastu, tad mums daudz labāk risinātos šis valsts valodas nostiprināšanas jautājums.

Es ceru, man nav aiz katra teikuma jāpiebilst, ka ikvienas valodas zināšanas ir vērtība. Bet sabiedrības līmenī mums ir skaidri jānosaka prioritātes.

M. B. Jebkura krievu valodas lietošanas ierobežošana tiek reducēta uz jēdzienu "rusofobija". Valsts valodas centram pārmet — "ja būtu angliski, jūs neko neteiktu, bet, tā kā ir krieviski, jūs vēršaties pret". Tā tas nav. Mēs vēršamies pret nemotivētu jebkuras svešvalodas lietošanu. Jāatgādina, ka Latvijā svešvaloda ir jebkura valoda, izņemot latviešu un lībiešu valodas.

Ir jāsaprot, ka mūsu pieeju nenosaka kaut kādi etniski kompleksi. Tā ir normāla situācija, ka valsts valoda funkcionē unitārā valstī ar vienu valsts valodu. Tāda ir lietu kārtība valstī, kur pastāv valstsnācija — es uzskatu, ka šis politiski neitrālais termins pilnīgi nepamatoti tika izņemts no Satversmes preambulas. Valstsnācijas jēdziens nenozīmē, ka latvieši būtu labāki par citiem, bet gan tikai to, ka latviešu nācija vēsturiski bija tas kodols, ap kuru veidojās Latvijas valsts, šai valstsnācijai vienojoties ar vēsturiskajām minoritātēm par kopējām vērtībām.

Dz. H. Reklāmdevēji un reklāmas bieži vardarbīgi uzspiež krievu valodu, tādējādi atklāti un nekaunīgi veidojot nelatvisku valodas vidi. Tiek pārkāpts pilsoņa izvēles princips. Es kā pilsonis nevaru izvēlēties reklāmu valsts valodā, man to dod komplektā ar svešvalodu, no kuras nevaru atteikties. Indivīda kompetencē ir lūgt reklāmu svešvalodā, bet to nedrīkst uzspiest pilsonim un deformēt valsts lingvistisko vidi.

N. Dz. Latvijas Radio 1 raidījumā "Krustpunktā" kāds zvanītājs teica, ka skolā latviešu valodu varbūt vispār varot nemācīt, jo to tāpat visi prot — pastiprināti jāmāca angļu valoda. Zvanītājs bija latvietis, un es pieņemu, ka tas nav tikai viena cilvēka viedoklis.

T. T. Vai priekšstats, ka latviešu valodu var nemācīties, ka galvenais ir apgūt svešvalodas, nav saistīts ar diezgan lielai latviešu daļai raksturīgo vēlmi izsisties? Ar ko saistīts viss diskurss par emigrāciju un reemigrāciju, kad liela daļa cilvēku dodas prom nevis tāpēc, ka viņiem būtu šeit nenokārtojamas parādsaistības vai pilnīgi neiespējami atrast darbu, bet ir šī izsišanās ideja, kas ietekmē arī to, kā mēs attiecamies pret savu valodu un svešvalodām.

M. B. Un šeit ir būtiska atšķirība, salīdzinot ar padomju laikiem. Kad ģimenes, kurās runāja latviski, vienmēr sūtīja savus bērnus latviešu skolās, izņemot varbūt dažus Latgales ciemus, kur šīs skolas nebija pieejamas. Turpretim Armēnijas galvaspilsētā Erevānā bija 90% armēņu, bet vairāk nekā puse skolu — krievvalodīgas tieši šīs izsišanās stratēģijas dēļ.

Toreiz Latvijā valdīja priekšstats, ka izsišanās iespējama arī šeit. Tagad diemžēl esam iesējuši domu, ka šī izsišanās iespējama tikai ārpus Latvijas. Mēs tiešām atgriežamies pie cara laika, kad — dzimtenē ne, bet par stacijas priekšnieku Vladivostokā, tā gan ir feina karjera!

I. D. Pirms kāda laika publicēju pētījumu par latviešu mītiem un stereotipiem par valodu. Diemžēl secinājumi bija visai neglaimojoši. Dziļi mūsos ir iesēdies stereotips par latviešiem kā mazu tautu un mazu valodu, kas neatbilst patiesībai. Otrs mīts — latviski nevar izteikt kaut ko, ko citās valodās var. Ja tu kaut ko nevari pateikt latviski, tad meklē vainu sevī! Par to, ka latvietis savu valodu prot, to nemācījies, ironizēja jau Kārlis Mīlenbahs pirms 150 gadiem.

Un šiem stereotipiem ir liela ietekme uz reālo valodas lietojumu. Nupat jau šo aplamo priekšstatu izplatība kļūst sociāli bīstama.

M. B. Liela negatīva loma ir idejām par universālu komunikāciju, kuras izplata sabiedrisko attiecību konsultanti un līdzīgi profesionāļi, kuri iesaka politiķiem, komersantiem un citiem komunicēt, ignorējot valodas politikas aspektu, orientējoties uz cerētu auditorijas simpātiju iegūšanu un tikai.

E. L. Var gan pieņemt, ka gadījumos, kad komunikācija paredz ne tikai informatīvu, bet arī emocionālu efektu, auditorijas uzrunāšana tās dzimtajā valodā ir saprotama pieeja. Kā jau piesauktajā gadījumā ar onkoloģisko izmeklējumu reklāmu, kam ne tikai jāinformē, bet arī jāuzrunā.

M. B. Tas ir mīts! Ja tas tā būtu, tad atsaucība uz konkrētās akcijas vēstulēm latviešu valodā Daugavpilī būtu zemāka nekā Talsos. Bet atsaucība bija vienāda.

I. D. Gribu pieminēt arī daudz piesaukto fenomenu: latvieši, tikko izdzirdējuši kaut mazāko akcentu, pāriet uz sarunu krievu valodā. Tas, kā apgalvo ārzemju kolēģi, ir kaut kas tiešām tikai Latvijai raksturīgs! Tā nav ne Igaunijā, ne Somijā, ne Lietuvā.

Varam meklēt saknes vēstures pieredzē, mentalitātē, bet šāda uzvedība, protams, nekādi neveicina latviešu valodas prestižu. Situācija ir tāda, ka ne jau kāds cits, bet gan pašu latviešu attieksme var apdraudēt valodu. Nav pamata panikai, bet ir pamats pārdomām, varbūt lingvistiskās prakses maiņai, jo ar likumiem viss ir kārtībā.

Runa ir par to, kas nav un nedrīkst būt regulēts ar likumu; nevienam nav tiesību ar likumu noteikt saziņu sadzīvē, neformālajā sfērā. Ar politiķu oficiālo komunikāciju ir citādi — ir likuma pants, kas noteic, ka oficiālajā komunikācijā lietojama valsts valoda. Tomēr arī tas nav gadījums, kas būtu jāregulē ar sankcijām, — tam būtu jāizriet no pilsoniskās izpratnes.

E. L. Vai nav tā, ka arvien lielākam skaitam gados jaunāku cittautiešu, kuri mācījušies jau bilingvālajā izglītības sistēmā, latviešu valoda vairs nesagādā grūtības, un līdz ar to nav arī psiholoģiskās aiztures to lietot?

I. D. Tas nav pašsaprotami. Pēdējos gados ir pat zināma tendence uz slikto pusi. 90. gadu beigās pakalpojumu sfērā bija izplatīts, ka klienti centās runāt valsts valodā, ja tajā runāja pakalpojuma sniedzējs. Bet tad — gan plašsaziņas līdzekļu ietekmē, gan vispār divvalodības spektra paplašināšanās ietekmē — motīvs, ka pārdevējs noteikti runā klienta valodā, ir kļuvis gandrīz simtprocentīgs, un klienti šajā ziņā arī kļuvuši prasīgāki.

R. K. Vai vienvalodība latviešiem ir nepieciešama tikai saskarsmē ar valsts iestādēm vai amatpersonu uzrunās? Vai ticam, ka ar to latviešu valodas nostiprināšanas darbs ir izdarīts? Sadzīvē krievu valodai daudzos gadījumos ir it kā mūsu pašu brīvprātīgi piešķirtās priekšrocības.

Ne viens vien krievu oligarhs un šurp uz dzīvi pārcēlies "jaunais intelektuālais krievs" ir izteicies, ka Rīga ir pārsteidzoši patīkami krieviska, ka krieviem veikalā vai aptiekā — pašsaprotami — šeit vienmēr atbildēs krieviski. Un arī vietējie krievi domā, ka tas ir pašsaprotami, ka tā tam jābūt.

Vai tomēr kaut kas attiecībā uz valodu nebūtu jāmaina komercdarbības likumā? Jo — kāpēc lai kāds uzskatītu, ka latviešu valodai šeit ir īpašs statuss, ja, piemēram, Rīgas Satiksmes mikroautobusos reklāmas klāsts ir divvalodīgs?

M. B. Rīgas Satiksmes tramvajos, trolejbusos un autobusos nekādas divvalodības nav. Savukārt mikroautobusi it kā ir Rīgas Satiksmes meitasuzņēmums, it kā nav...

Nedomāju, ka Komerclikumā kas būtiski maināms. Patērētāju tiesības šajā ziņā tur ir precīzi formulētas. Taču Patērētāju tiesību aizsardzības centrs bieži nesaskata pārkāpumus tur, kur Valsts valodas centrs tos saskata. Ja ir runa par instrukcijām, tad pirmie savās prasībās ir konsekventāki, bet, ja vienkārši trūkst plašākas informācijas latviski, viņus tas īpaši neuztrauc.

Tās ir sekas tam, ka Valsts valodas likuma pieņemšanas gaitā 90. gadu otrajā pusē EDSO pārstāvji un komisārs Makss van der Stūls uztiepa atvieglinājumus tieši attiecībā uz komercvidi.

Būtībā tas ir absurds, ka tiek izvirzītas dažādu līmeņu prasības valsts valodas lietošanas līmenim valsts un pašvaldību iestādēs un privātstruktūrās. Būtiskais taču ir funkcija! Mēs ilgi cīnījāmies, līdz vienādojām prasību līmeni medicīnas māsām valsts un privātajās ārstniecības iestādēs.

I. D. Plašākai sabiedrībai šobrīd būtu lietderīgi pastudēt Valsts valodas likuma pieņemšanas vēsturi no 1995. līdz 1999. gadam. Šajā laika posmā notika ārkārtīgi intensīvas diskusijas, Latvijai tika piemērotas saistības, kuru pieņemšanā mēs nebijām piedalījušies — tas bija posms pirms iestāšanās Eiropas Savienībā.

Lielākajā daļā gadījumu mēs pierādījām savu taisnību, bet diemžēl zaudējām jautājumā par valodas lietošanu privātajā uzņēmējdarbībā. Jau toreiz brīdinājām par tām sekām, kuras tagad jūtam.

Sociolingvistikā pašlaik tiek aktīvi diskutēts par valodu ekonomiskās vērtības jēdzienu. Nevaram noliegt, ka, ņemot vērā lielo krievu valodas runātāju skaitu ārpus Latvijas, daudzi produkti krievu valodā objektīvi ir lētāki — gan plašsaziņas līdzekļi, gan grāmatas u. tml. Mēs neizbēgami zaudējam konkurencē, ja ar juridiskiem līdzekļiem neuzturam latviešu valodas ekonomisko vērtību. Protams, būs situācijas, kurās būs jārunā citās valodās, bet, reducējot uz sadzīvi, tomēr gribētos, lai arī veikalos, kafejnīcās uz telefona zvanu atbildētu konsekventi latviski, lai, ieejot veikalā, mani vispirms sveicinātu latviski.

E. L. Vai tas būtu nosakāms likumiski?

I. D. Daļu gadījumu būtu iespējams noteikt ar likumu, bet ne visu. Te atkal nonākam pie neformālām attiecībām, kur galvenais ir tas, ko uzskatām par normālu.

Dz. H. Likumdošanas jomā šis tas vēl ir darāms, taču ne lai vājinātu valsts valodu, bet stiprinot to. Mūsdienās Eiropā atrodot sabiedrotos, varētu atgriezties pie valodu reglamentēšanas privātajā sektorā, par ko runājām 1999. gadā.

R. K. Ja mēs, latvieši, esam informēti par latviešu valodas prasmju statistisku, kāpēc ikdienas saziņā rīkojamies tā, it kā situācija būtu pavisam citāda? Augstāks zināšanu līmenis, kas nemaina faktisko latviešu valodas lietojumu, neko nenozīmē. Un nevar gaidīt, ka krievi paši vedinās runāt latviski. Tas jādara latviešiem.

Saprotu, ka nav nekā nelikumīga, ja klientam restorānā atbild krieviski vai ja divi plauktu kārtotāji lielveikalā savā starpā sarunājas krieviski, bet tieši tas summāri veido krievisku vidi. Savukārt pārdevējs, kurš stāsta, ka "tie krievi jau prot latviski, bet mēs ar viņiem pieklājības dēļ runājam krieviski", — tas taču ir spilgts servilisma paraugs!

I. D. Ja runājam par attiecībām starp klientu un pārdevēju, nevaram ignorēt komercijas momentu. Es nebūtu gatava pārmest cilvēkiem, kuru ienākumi ir tieši saistīti ar pārdoto preci vai sniegto pakalpojumu.

Vispirms būtu jāsakārto citi aspekti, lai tad pakalpojumu ņēmējam, kas nav latvietis, bet prot latviešu valodu, šķistu pašsaprotami sazināties latviešu valodā arī veikalā, taksometrā vai tml., izrādot cieņu pārdevējam vai šoferim latvietim.

Mani uztrauc krievu valodas lietojums hierarhiski līdzvērtīgās attiecībās vai pat situācijā, kad klients ir latvietis. Šobrīd jau praktiski nekur Latvijā, ieskaitot Daugavpili, apkalpojošajā sfērā nav problēmu ar sazināšanos latviešu valodā. Tikai ne vienmēr latvieši šīs tiesības izmanto vai, drīzāk teikšu, šo pienākumu veic. Jo nupat jau var teikt, ka runāt valsts valodā ir latvieša pienākums.

Dz. H. Ļoti sarūgtināja Izglītības un zinātnes komisijas vadītājas Ilzes Viņķeles teiktais par to, ka "latviešu valoda nav tik apdraudēta kā laikā, kad Augstskolu likums tika rakstīts, līdz ar to valsts valodas prasības varētu mīkstināt". (LA 30.01.2017.) Toreiz attieksme pret latviešu valodu kopumā bija daudz labvēlīgāka, tikai lietas bija jāsakārto atbilstoši neatkarīgas valsts statusam.

Politiķes apgalvojumā jūtama totāla valsts valodas situācijas nepārzināšana.

Uzbrukumi latviešu valodai pašlaik notiek it kā humānu un ekonomisku apsvērumu dēļ, bet tam pamatā ir mērķtiecīgi centieni vājināt valsts valodu, Latvijas vēstures nezināšana, liberālisms bez robežām, kas balstās uz monopolu interesēm pakļaut visu naudas plūsmai un nodrošina lielajās valodās standartizētu darbaspēku.

Latvijai vienmēr būs jācīnās par savas valodas eksistenci. Jau Kārlis Skalbe savulaik teicis, ka "Latvija ir darbs un cīņa". Es vēl piebilstu "un liela mīlestība".

E. L. Citiem vārdiem — jautājumi mums, latviešiem, pirmām kārtām jāuzdod pašiem sev.

I. D. Tikai par latviešu attieksmi jau mēs te patlaban runājam!

[1] Šā gada janvārī Valsts valodas centrs uzlika sodu VAS Latvijas Dzelzceļš par Valsts valodas likuma normu neievērošanu: Jelgavas dzelzceļa stacijā uz tablo tika izvietota informācija ne tikai latviešu, bet arī angļu un krievu valodā.

2 Cara laikā visā Krievijas impērijā oficiāls valsts valodas statuss bija tikai krievu valodai. Vācu un latviešu valodas paralēlais lietojums ielu uzrakstos Rīgā vai publicētajos likumu normu tulkojumos tika pieļauts vienīgi situatīvi. Nekāda oficiāla statusa Baltijas provincēs tām nebija.