Neatkārtojams stāstnieks, kurš arī pats nekad neatkārtojas. Pie viņa dramaturģijas ķērušies labākie pasaules režisori. Viņa raidījumi par vēsturi Krievijā godalgoti ar četrām nacionālajām TV prēmijām. Viņa grāmatas izdod lielākās izdevniecības, vairāki viņa vēsturei veltītie darbi kļuvuši par pasaules bestselleriem, piemēram, Nikolaja II, Staļina un Rasputina biogrāfijas.
Radzinskis reti atļauj pārraidīt televīzijā savus autorvakarus. “Šī saruna ir tikai ar tiem, kuri atrodas zālē”. Rīga būs pirmā vieta, pēc Čaikovska vārdā nosauktās koncertzāles Maskavā, kur būs iespēja noklausīties viņa jauno programmu. Bet jau maijā Radzinskis ar to viesosies Londonā.
Ar Latviju jūs saista sens romāns?
Un kā vēl! Tā ir manas dzīves daļa, kas saucās Dubultu Rakstnieku nams: brīnišķīgas meitenes, jauki laikapstākļi, jūra, kurā var iet kilometriem tālu cerībā peldēties, bet tālāk par ceļgaliem netikt.
Jūsu pludmalē es reiz biju liecinieks kādai dīvainai, bet vēsturiskai situācijai. Bija atbraucis kaut kāds Mongolijas centrālkomitejas sekretārs, kopā ar viņu pludmalē divi apsargi. Normāls Baltijas piekrastes jūnija rīts – jūrā četri grādi, krastā astoņi. Tomēr mongolis izdomāja nopeldēties un devās iekšā jūrā. Apsargiem acīs šausmas. Bet viņš tik iet un iet, bet apsargu šausmas aug un aug. Viņš jau knapi redzams un te pēkšņi viņš metas peldus. Abi apsargi saskatījās, nolamājās un arī metās iekšā jūrā.
Tādi bija Dubulti. Virs manis dzīvoja dzejniece Bella Ahmaduļina. Katru rītu, izejot uz balkona, viņa man jautāja: “Sakiet, Edvard, pie jums nebija atlaidusies bezdelīga? Viņai tepat kaut kur ir ligzda.” Bet es viņai saku: “Bella, cik jūs laimīga, jūs redzat bezdelīgu, bet es, lai kā skatītos, redzu tikai “Ļiteraturnaja Gazeta” redaktoru Čakovski.”
Jūsu lugas ir iestudētas arī Latvijā.
Bija vērienīga izrāde „Filma top..." (1966) Raiņa vārdā nosauktajā teātrī (domāts Dailes teātris – red.). Galvenajā lomā – Vija Artmane, bet iestudēja Pēteris Pētersons. Mums bija samērā dīvaina komunikācija. Es viņam gari runāju. bet viņš tikai – jā, jā, jā.
Toreiz, kad to pašu lugu Maskavā iestudēja Efross (režisors Anatolijs Efross – red.), bija daudz cenzūras izrāvumu, bet Latvijā nevienu tas neuztrauca. Tika pēc zāles reakcijas sapratu, tagad ir cenzētais fragments. Es biju laimīgs.
Vai zinājāt, ka Rīgas teātris STADIA iestudēja jūsu lugu “Sieviete ārpus mīlestības un nāves”?
Priecājos to uzzinot. Labprāt arī noskatītos. Man jebkurā gadījumā patiktu, pat tad, ja viņi, kā likums, būs izmetuši pusi tekstus. Es zinu, cik grūti ir spēlēt, ja zālē sēž tas jocīgais cilvēks, kas ir autors un kurš tic, ka katrā viņa vārdā ir loģika, psiholoģija un darbība. Manām lugām ir paradoksāla vēsture! Tās iestudējuši labākie režisori – Efross, Tovstonogovs, Viktjuks, Gončarovs un citi. Piemēram, 1991. gadā Maskava bija iestudētas deviņas manas lugas, dažkārt vienlaikus tika rādītas pat trīs. Un es visās tās apmeklēju.
Paradokss tajā, ka visas tās bija panākumiem bagātas, tas pats “Sokrāts” tika rādīts 16 gadus. Turklāt neviena no lugām netika iestudēta tā kā un kādam nolūkam tā tika uzrakstīta.
Dramaturgam ir viena problēma: viņš ir kā televizors ar izslēgtu ekrānu – jūs dzirdat skaņu, bet bildīte paliek ar viņu un aiziet līdzi kapā. Redzēt uz skatuves savu iedomāto bildīti man ne reizes nav izdevies.
Piemēram, lugā "Sieviete ārpus mīlestības un nāves" režisori galveno varoni redz kā dīvainu meitenīti, patiesībā viņa ir baisa un bīstama būtne, kura vientuļi dzīvo šajā pasaulē – tāda Marina Cvetajeva. Ap viņu ir pasaules komunālais dzīvoklis. Es velējos, lai visas šīs istabas vienlaikus ir uz skatuves, turklāt visās tajās vienlaikus arī cilvēki sarunātos. Tas ir sarežģīti, tāpēc, tā, kā es to redzu, neviens nekad nav taisījis.
Pasaule nevar šo meiteni pieņemt. Kad viņa satika vienkāršo cilvēku un iedomājās par savu mīļāko, kaut gan viņam nekādu jūtu pret viņu nebija, viņš ātri no viņas nogura, nevarēja vien sagaidīt, kad tas beigsies. Kad viņš izjauc viņas iedomāto pasauli, viņa kļuva par parastu Gaļu, Svetu, Natašu… un dara visu, lai viņš tiktu nogalināts. Taču, kad tas notiek, lielāku vilšanos kā viņai nav iespējams iedomāties. Viņa saņem gan mīlestību, gan nāvi, ar ko viņa spēlējās…. Diemžēl, neviena režisora darbā man to nav izdevies ieraudzīt.
Šīs lugas frāzes mūsdienās ieguvušas pat dīvainu jēgu. Piemēram, “man cilvēciskās eksistences vērtība tiek noteikta pēc katra individuālajām novirzēm no normas.” Mūsdienās jebkuras atkāpes var tikt vai nu skarbi kritizētas, vai arī novestas līdz absurdam.
Pie velna. Es pasauli uztveru kā lugu par degunradžiem – visi no viņiem bēg, bet paši bēdzēji jau sen paši tādi palikuši. Piemēram, mani uzaicināja uz pirmizrādi Vahtangova teātrī. Iestudējumā uz skatuves vienlaikus bija trīs Oņegini. Viens dzēra – publika smējās. Dažbrīd dziedāja. Bet viens no viņiem vispār neprata lasīt Puškina dzeju. Tā kā es “Jevgēņiju Oņeginu” zinu no galvas, man visu laiku gribējās viņiem teikt priekšā, turklāt ik pa laikam viņi tekstā kļūdījās. Tas gan nebija svarīgi, iestudējumā bija viss, izņemot pašu Oņeginu. Un publika tāda pati kā tie trīs Oņegini. Tāds perestroikas laika izsmiekls, kas vēl līdz šim brīdim palikusi kā teātra galvenā valoda.
Vai jūs tas sarūgtina?
Lai jau! Cilvēki aiz loga mani maz satrauc. Es tagad pats lasu savas lugas. Piemēram, par Mocartu lasīju Pēterburgā kopā ar orķestri, pārpildītā zālē – 1500 cilvēku, plus 200 “uz lustrām”. Turklāt lielākā daļa publikas bija 25 līdz 35 gadu vecumā, un neizskanēja neviens mobilā telefona zvans. Kaut kādā ziņā esam kļuvuši līdzīgi, lai gan pasaules izjūta visticamāk mums atšķiras.
Viss jautājums ir tajā, kam šodien domāts teātris? Daudziem tas ir – “Dievs no sirmiem matiem pasargās, ja kalposim tukšai izklaidei”. Var jau uztaisīt “Figaro”, kur visu laiku saka “bļin”, bet nevienu Figaro monologu tā arī nenorunāt – viņš vienkārši tos nesaprot. Vai arī populistiskas frāzes no sērijas “visi apkārt zog, tikai man jābūt godīgam” vai “vajadzēja grāmatvedi, tāpēc, protams, uzaicināja dejotāju”. Tā var pateikt, bet par mīlestību neko nevar. Tu skaties un domā – nu labi, lai tā būtu.
Ir notikusi tāda kā organizēta kultūras pazemināšana, par ko sapņoja boļševiki – tas visur ir jūtams. Taču tam nevajag pievērst uzmanību, bet darīt savu lietu.
Šogad tiek pieminēta 1917. gada revolūcijas simtgade. Kā jums šķiet, vai nav nobriedusi jauna?
Kā teica lielkņazs Konstantīns Ņikolajevičs, mēs dodamies uz priekšu, bet nez kāpēc pa sētas durvīm. Iespējams, tā ir, iespējams nav. Vienu gan pateikšu, bez savu lugu lasījumiem, ko uzskatu par savu hobiju, es vēl cenšos stāstīt cilvēkiem par pagātni. Bet nelaime, ka vienlaikus, nezinu kā, sanāk stāstīt arī par tagadni, vai vēl sliktāk – par rītdienu. Jo cilvēces vēsture par nožēlu ir sasalusi.
Piemēram, ja es jums šobrīd sākšu izklāstīt Plīnija pārdomas par imperatoru Titu – tas faktiski būs par mūsu perestroiku. Plīnijs nekādi nevar saprast kāpēc Nērona laikā bija tik daudzi denonsētāju, kas nodeva viens otru, visi viens no otra baidījās. Visi slavēja Nēronu un zaudēja kauna sajūtu. Viņš par to raksta tā, it kā to nebūtu darījis viņa tēvs un vectēvs, bet sveši cilvēki.mViņš domā, visa vaina ir sūdzētājos, kurus visus vajag savākt, iesēdināt kuģī un iesūtīt bangojošā jūrā – lai iet bojā, kā tie, kuri cieta no viņu sūdzībām. Visi krastā aplaudētu. Taču, ticiet man, visskaļāk aplaudētu neatpazītie nodevēji. Un jau rīt dzims jauno ziņu pienesēji, jo cilvēks jau nemainās, un arī visa pasaule nemainās, ne tikai mūsu valsts.
Kristietības bulta ir tālu lidojusi, bet cilvēki ir šeit, kur atrodas augsto tehnoloģiju Eifeļa tornis un nožēlojamais cilvēciskās morāles pauguriņš. Visi dara vienu un to pašu, tikai reizi pa reizei pārģērbjas. Kādreiz nēsāja togas, tad kamzoļus, frakas un uzvalkus. Bet visi ir absolūti atpazīstami. Tāpēc nav obligāti jāsaka “bļin”, lai saprastu visu par Figaro.
Kā mums izkļūt no šī apburtā loka? Apnicis staigāt kā ēzelim pa rinķi pēc burkāna…
Cilvēkam pašam ir jāmainās. Taču, ja es jums pateikšu, ka jau rīt parādīsies kāds, kurš ievēros visus Dieva baušļus, jūs smiesieties. Pagaidām tādus neatrast, visi gadsimtu no gadsimta ir vienādi. Mans uzdevums ir stāstīt, kas ar mums ir bijis. Tas ir arī stāsts par to, kas ar mums ir šobrīd. Jāstāsta ir tik godīgi, lai cilvēki saprastu laikmetu psiholoģiju. Piemēram, Nikolajs Pirmais un literatūra. No vienas puses cilvēks, kurš pat mājas staigāja mundierī No otras puses – literatūra, kas galīgi nav mundierī, bez organizētības. Kā abi savstarpēji mijiedarbojas? Visi domās, ka es dodu kaut kādus mājienus, bet es apzvēru, es tikai pastāstu.
Es lasīšu 19. gadsimta dzeju – lieku galvu ķīlā, ka to sagaidīs ar aplausiem. Visi domās, tas ir par mums. Gribu atgādināt par laika gaitā aizmirstām, svarīgām garīgajām vērtībām. Piemēram luga par Mocartu – tas ir stāsts par dvēseli, nevis vienkārši ģēniju. Izrādās, šajā smejošajā zobgalī slēpās neticams dziļums. Viņš vienmēr zināja, kas ir nāve, un bez tā mākslinieks nevar dzīvot. Mans uzdevums ir atgādināt par būtisko.
Kā jums šķiet, kāpēc mēs esam piedzimstam?
Es visu savu dzīvi esmu meklējis atbildi uz šo jautājumu. Cenšos saprast, kāpēc cilvēks ir radīts, kur slēpjas viņa eksistences mistiskais noslēpums. Vai ir mirklis, kas mums atvēlēts, vai varbūt aiz tā ir vēl viens mirklis. Kur ej, kāpēc ej, kāds gājums ielikts liktenī. Man tas viss ir bezgala interesanti.
Mūsdienās daudzi dzīvo pagātnē, skumst pēc tās un nemaz netiecas dzīvot nākotnē. Arī ilgojas pēc tiem pašiem padomju gadiem.
Tas ir saprotams. Jo tas, ko boļševiki teica par sociālismu, bija meli. Bet tas, ko teica par kapitālismu – absolūta patiesība. Kad pie mums parādījās patiesais kapitālisms, tā pēkšņi visi saprata, ka arī tas ir slikts sabiedrības modelis. Taču, diemžēl tiem, kuriem ir vajadzīga brīvība, nevis tikai vienlīdzība, cits modelis nav izdomāts.
Daudzas manas lugas ir iestudētas Amerikā. Esmu bieži braucis uz Brodveju, kur tās bija uzvestas. Pirmo reizi mani no Padomju savienības izlaida 80. gadu beigās. Es bija satriekts, cik tur ir brīnišķīgs teātris. Jautāju – kāpēc jums nav reklāmas pa visu pilsētu, bet viņi atbildēja – tas ir ļoti dārgi.
Vēlāk es runājos ar žurnālistu no “New York Times” un biju sašutis, kāpēc valsts neatbalsta tik brīnišķīgu teātri. Viņš nesaprata – kāpēc gan valstij to vajadzētu atbalstīt. Jo, kurš maksā, tas pasūta mūziku, bet teātris vēlas būt brīvs. Un tikai tad līdz manai boļševistiskajai apziņai aizgāja – slikti, ka nav valsts atbalsta, bet vēl daudz briesmīgāk ir, ja atbalsta un pasūta mūziku. Pats svarīgākais ir brīvība!
Kā cilvēks, kurš sarakstījis daudzus biogrāfiskus pētījumus par slavenām personībām, ko jūs domājat par pašreizējo rinķa danci ap pieminekļiem. Krievijā uzstāda pieminekļus kņazam Vladimiram, Ivanam Bargajam, bet pie mums bijušas runas par Uzvaras pieminekļa nojaukšanu.
Arī tas ir saprotams, ka cilvēki mīl elkus. Lai jau liek tos pieminekļus. Manuprāt, pilnīgi nevainīga lieta. Kādam varbūt šķiet, ka ar to var tikt sasniegti kaut kādi politiski mērķi. Bet tā nav. Mūsu tauta atdzīvojas tikai tad, kad kaut ko aizliedz. Lūk, kad pieminekli nojauc, vai neļauj celt – tad ar to sāk ņemties.
Pilnīgi droši, ka daudzi vietējie nav pat bijuši Maskavas centrā un nezina, ka pie Kremļa ir tas nabaga kņazs Vladimirs, kuram katru tiek atgādināta frāze, ka “krievi ir jautri dzērāji un bez vīna nevar” Patiesība viņš skaidro, kāpēc Krievijā nav pieņēmis musulmanismu – jo tas liedz dzert vīnu. (Pamatā Nestora hronikas fragments par to kā kņazs Vladimirs izvēlējās Krievijai ticību – red.)
Ko jūs domājat par Nikolaja II kanonizēšanu? Kad rakstījāt viņa biogrāfiju, vai varējāt iedomāties tādu sižeta attīstību?
Lai kanonizē. Saprotiet, mēs no pagānisma tika un tā nekur neaiziesim. Man zvanīja kāds cilvēks un pilnā nopietnībā stāstīja, ka svēto īpašības piemīt viņam piederošajai Nikolaja II un viņa ģimenes fotogrāfijai. Kā pret to izturēties? Kopumā nedrīkst aizmirst divas lietas – ironiju un līdzjūtību. Tas ir ļoti svarīgi. Tas ir nepieciešams, lai komunicētu. Cilvēkus vajag žēlot, viņus dzīvokļu jautājums ir sabojājis, daudz nelaimju bijis. Jāsaudzē arī sevi – lai nenosodītu citus, pat tad, ja viņi to ir pelnījuši.
Biļetes uz tikšanos ar Edvardu Radzinski nopērkamas “Biļešu paradīzes” kasēs.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
