Juris Rubenis: patiešām, slikta gaume ir visbriesmīgākā lieta pasaulē  (295)

"Varbūt izklausīsies totāli nepopulāri vai dīvaini, bet, manuprāt, ar īstu mākslu vai mūziku ir tā: lai varētu uztvert kāda skaņdarba vai mākslas darba dziļumu, tev vēl un vēlreiz pie šī darba jāatgriežas. Jā, es varu pavirši noklausīties simttūkstoš skaņdarbu un saņemt apaļu nulli. Jo mana uzmanība pārslēdzas uz nākamo, nākamo, nākamo. Bet varu arī ļoti rūpīgi noklausīties 30 darbus. Un iespējams, ka saņemšu no tiem daudz vairāk, nekā pavirši pārslīdot pāri tūkstošiem," saka Juris Rubenis.

Viņš atminas: "Bija tāds periods manā jaunībā, padomju režīma apstākļos, kad labas grāmatas bija milzīgs deficīts. Bija tādas, kuras kā kontrabandu veda cilvēki no ārzemēm. Sevišķi garīgas grāmatas. Viņi riskēja, bet ieveda. Labās grāmatas bija ierobežotā apjomā, un kas notika? Tu šo labo grāmatu izlasīji, pārdomāji un ļoti pamatīgi apstrādāji. Iespējams, ka tas tā ir – ka vienu labu grāmatu izlasot vairākas reizes, iegūsti savai izaugsmei daudz vairāk, nekā izlasot 50 grāmatu. Tieši tāpat kā ar mūziku!"

"Mēs dzīvojam milzīgā informācijas plūsmā, kas gāžas mums pāri, stimulējot nekam nepievērst pārāk lielu uzmanību. Esam dīvainā situācijā, kur it kā ap mums ir tik daudz visa kā, bet neko pa īstam nevaram piedzīvot, saprast un paņemt."

Gaume

"Gaume ir ļoti sarežģīta lieta, kuras izkopšana prasa daudzus gadus. Jaunībā, kad pirms 35 gadiem sāku studēt teoloģiju, mācījos pie profesora Roberta Feldmaņa - viņš bija brīnišķīgs, dziļš cilvēks, kuram bija interesantas atziņas par dzīvi.

Viens no viņa sakāmvārdiem bija tāds: "Dēli, atcerieties vienu lietu - visbriesmīgākā lieta pasaulē ir slikta gaume." Bija vajadzīgi gadi, lai saprastu, ko ar to viņš domā..." atceras pazīstamais teologs.

"Patiešām, slikta gaume ir visbriesmīgākā lieta pasaulē! Jo gaume saistīta ar to, kādā veidā tu uztver realitāti, kā tu mācies saredzēt, sadzirdēt, uztvert, klasificēt, izkopt kādas lietas. Nonākt pie smalkas izjūtas par dažādām parādībām ap sevi. Tas nav stāsts par to, ka apliec sev apkārt ar zeltu inkrustētas mēbeles vai uztaisi mājai tornīti. Tas ir stāsts par tavas pasaules iekšējo izjūtu.
Slikta gaume ir tā, ka tu ieslēdz sevi trivialitātes sprostā, kur ap tevi ir bezgaldaudz skaistu lietu, bet gandrīz neko no tām tu neizmanto - ne tāpēc, ka to kāds liegtu, bet tāpēc, ka tava kapacitāte ir maza. Tu esi sekls, un līdz ar to nekas liels tevī nevar ienākt.

Un tu arī nekad neko lielu nepiedzīvo un pat neuzzini, gadiem ejot, cik ļoti tu sevi apzodz... Dramatiska situācija!"

Mūzika

"Ko mēs darām, lai veidotu un izkoptu savu muzikālo gaumi, un vispār pasaules uztvertspējas gaumi?" jautā mācītājs un pats arī atbild – te nonākam pie tēmas, ar ko nodarbojos jau daudzus gadus – pie vērības un gatavības uztvert.

"Ir vienkāršs, bet ļoti būtisks princips – tava enerģija vienmēr seko tavai uzmanībai. Piemēram, es it kā kaut ko daru – teiksim, strādāju, bet mana uzmanība pievērsta kam citam, tas nozīmē, ka savā darbā neieguldu visu savu enerģiju. Jeb – ja klausos mūziku, bet uzmanību pievēršu kam citam, klausīšanās procesā neieguldu enerģiju. Ir jāiemācās būt uzmanīgam pret to, kas notiek. Pret mūziku, pret cilvēku, kas tavā priekšā. Pretējā gadījumā mūzika kļūst par tādu kā apkalpojošo fonu, kurā tu visu laiku esi. Tas radina cilvēku pie domas, ka mūzika nav klausīšanās vērta, bet tas savukārt vedina mūs neklausīties citam citā, jo nav jau tik svarīgi. Līdz ar to zaudējam iespēju satikties ar skaistām, nozīmīgām lietām, nerunājot nemaz par cilvēkiem, kas ir ap mums.

Mūzika ir viens no smalkākajiem dvēseles procesu iekustinātājiem, kas šajā pasaulē mums ir viegli pieejams. Tas ir vairāk nekā mūzika. Ja vien mēs mācāmies pamosties, uztvert, varam sagaidīt neticami labas lietas. Bet tā tas ir ar visu," uzskata Rubenis.

Patiesums

"Klausos dažādu mūziku un dažādos apstākļos. Tomēr beidzamajos gados aizvien mazāk izjūtu nepieciešamību to klausīties, lai gan dažos brīžos tāda rodas. Reiz man Pēteris Vasks sacīja, ka visskaistākā mūzika ir klusums.

Man arī nav noteiktu žanru, kurus klausītos, domājot par šo raidījumu. Nevaru šajā dzīves posmā nosaukt kādus konkrētus skaņdarbus, kas ir mani, vai mīļākās dziesmas. Jā, ir kādi darbi, kas trāpa noteiktos brīžos, kas patīk. Man patīk brīvas, vienkāršas improvizācijas, kur cilvēki vairāk pievēršas savam patiesumam, nevis mākslinieciskajai perfekcijai. Mani mazliet kaitina skaņdarbi, kur perfekcija ļoti nopulēta, bet ar patiesumu ir tā grūtāk. Jā, mani uzrunā patiesa mūzika – kur jūti, ka cilvēki ļaujas dvēseles plūsmai, viņus tik ļoti nenodarbina tas, ka viss būs izkopts līdz perfekcijai. Kādreiz tas patiesums atrodams vienkāršos skaņdarbos – etnomūzikā, kurā ir muzikāli bloki, senatnīgi, no senatnīgām tradīcijām nākuši, un tu jūti pieskārienu senatnīgākiem cilvēka dvēseles stāvokļiem."

Klusums

"Man šķiet jocīgi runāt par fona mūziku... Vai nu tu mūziku klausies, vai nē. Tā ir jocīga lieta – fona mūzika. Tas nav nekas palīdzošs, drīzāk traucējošs.

Vienu savas dzīves daļu esmu dzīvojis ļoti dinamiski, aktīvā komunikācijā ar ārpasauli, lielā troksnī, tāpēc beidzamajos gados jūtu lielu nepieciešamību pēc klusuma. Es labi tajā jūtos. It kā jau tāda liela klusuma kā kalnu virsotnēs vai jūras dzelmē ikdienā nav, jo dabas vidē pūš vējš kokos, dzirdamas putnu balsis, bet tas ir kas tāds, kas trāpa desmitniekā.

Kvalitatīvs klusums ir nepieciešams katram cilvēkam, katru dienu, kaut pavisam nedaudz. Tas ir ļoti savādi - piecelties no rīta septiņos, un tūlīt ieslēgt televīziju vai radio. Kā var nepatikt to īso rīta brīdi, kamēr esi mājās, pavadīt klusumā un mierā? Dienā taču būs troksnis. Nu, kā var gribēties katru brīdi piepildīt ar troksni?! Ir traki, ja par bāzes troksni kļūst mūzika. Brīnos par cilvēkiem, kuriem allaž nepieciešams fona troksnis – man šķiet, tas piesārņo vidi, kurā tu esi. Lai varētu labāk dzirdēt otru cilvēku, ir vajadzīgs fona klusums!

Klusums padara tevi dzirdīgu pilnīgi citā pakāpē! Un to katrs var pārbaudīt – padzīvojot vairākas dienas klusumā, pēc tam tu pilnīgi savādāk dzirdi to pašu mūziku. Kas piedalījušies klusuma retrītos, dzird pilnīgi savādāk! Un tas nav stāsts par to, ka nevajadzētu sarunāties vai klausīties mūziku – šīs abas lietas viena otrai ir ļoti nepieciešamas. Ja vēlies labi, vērīgi uztvert un dzirdēt, tev vajadzīgs laiks, kurā tu paklusē un nomierinies. Tāpēc nemīlu fona trokšņus. Klusums man ir visatbilstošākais un produktīvākais fons," raidījumā saka mācītājs.

Neapstāšanās

"Galvenā pazīme tam, ka esi sastapies ar ko patiešām jaunu, ir tā, ka tu izbīsties. Ja saki - o, jā, cik skaista, jauna lieta! – tad tas nav nekas jauns, bet vecu lietu cita kombinācija. Patiesi jaunais ir tas, ar kuru tu nezini, kā rīkoties, kā to klasificēt, ko ar to iesākt.

Garīgais ceļojums vienmēr aizved pie jaunām, uztraucošām lietām, kuras neesi redzējis, saticis, kuras tevi biedē. Bet tas ir ļoti labs biedinājums! Ir ļoti labi, ja nāk kas tāds, kas salauž mūsu triviālos priekšstatus par to, ka mēs visu zinām, kontrolējam, saprotam. Tas ir brīdis, ko sevišķi nemīl neviens, jo šķiet – ilgstošais darbs ir vējā. Taču garīgais ceļojums neļauj apstāties pie daļiņas no visa, bet vienmēr mācīties būt atvērtam itin visam. Tas garantē to, ka tu audz un attīsties. Tas nav vienkārši, bet fantastiski skaisti. Ir briesmīgi kādā brīdī sajusties tā, ka visu zini, ka nekas jauns vairs nav paredzams. Ir ērti, bet mokoši palikt uzceltā sistēmā. Dvēsele pret mums saceļas un sāk pieprasīt ko vairāk.

Mūsu krīzēs bieži vien izpaužas dvēseles kliedziens vai protests pret dzīvi, ko dzīvojam. Jautājums, vai tu to atpazīsti, vai arī uzskati, ka esi noguris, pārmocījies, saslimis.
Bieži vien mēs nevis ārstējam slimības, bet cīnāmies ar savu dvēseli, kura pieprasa plašāku un dziļāku dzīvi. Bet mēs tai bāžam muti ciet un zāļojam. Tas nav labi. Tāpēc klausīsimies vērīgi un būsim uzmanīgi, mācoties atskārst, ka klusums vislabāk var palīdzēt sadzirdēt skaņu."

Raidījums "Tīrkultūra" skan Latvijas Radio 3 – "Klasika" programmā trešdienās plkst. 21.30, kā arī internetā Latvijas Radio mājaslapā.