Mūziķis Arnis Slobožaņins: 'Latvija ir labākais, kas ar latgaliešiem varēja notikt'  (143)

Vai šāda filma ir iespēja radoši izpausties vai paust savu viedokli?

Latgales notikumi visās vēstures grāmatās ir parādīti kaut kur sāņus, parasti pakārtoti kādam centram ārpus Latgales. Šoreiz mērķis bija nolikt Latgali centrā. 1917. gads ir tāds laiks, kad latgalieši, pēc vairāku gadsimtu klusēšanas beidzot paši lēma, kas ar viņiem notiks. Ir pat alternatīvas, par ko pastrīdēties. Tas ir skaists, visai Latvijai svarīgs notikums – stūrakmens Satversmei.

Vai tu esi "kempists"? Cik aktuāls šobrīd vispār ir dalījums "trasunistos" un "kempistos"?

Katra nostāšanās vienā vai otrā pusē, pasaules krāsošana tikai melnā un baltā krāsā agri vai vēlu noved pie bēdīga iznākuma – pie autoritārisma, vienas idejas dominantes. Tā puse, kas visu laiku tiek pataisīta melna, reiz uztaisa kārtīgus mēslus. Tāpēc es negribu cilvēkus dalīt "kempistos" un "trasunistos". Abiem politiķiem bija pareizas domas un idejas, abiem bija kļūdas. Kuram bija taisnība? Droši vien abiem. Viņi abi taču pierādīja, ka netur ļaunu prātu viens uz otru. Pēc asas domu apmaiņas laikrakstos un konflikta kongresā, tomēr spēja sadarboties vienā partijā. Tas tikai pierāda, ka nevajag cilvēkus tā dalīt.

(Francis Trasuns iestājas par latgaliešu integrāciju nākotnē, atbalstīja nekavējošu pievienošanos citiem Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem. Francis Kemps uzskatīja, ka sākumā Latgalē ir jāizveido stipra pašvaldība, un tikai tad, uz kopīgiem noteikumiem jāapvienojas ar pārējiem topošās Latvijas novadiem. – red.)

Patiesībā apkārt bija daudz arī citu personību, kaut vai izcilā latviešu politiķe Valērija Seile. Taču es nevarēju izcelt visus, es izvēlējos Kempu, lai noliktu blakus Trasunam.

2007. gadā, atceros, aizgāju uz Latgales Kultūrvēstures muzeju, ieraudzīju tekstu, ka pirms 90 gadiem pieņemts vēsturisks lēmums par Latgales pievienošanos Latvijai. Kā tas iespējams, Latvijas 1917. gadā taču vēl nebija?! Tas ir absurdi, te kaut kas nav pareizi! Biju tikko beidzis vēsturniekus, strādāju Latgales Radio. Tajā vakarā es uzzināju ļoti daudz, aprunājos ar Valdi Labinski, sāku lasīt Mikeļa Bukša grāmatu "Francis Kemps". Mani aizrāva fakts – Kempa aiziešana no kongresa. Tieši šis demaršs, manuprāt, iedeva tam labu reklāmu.

Pēc tam, kad kongresa prezidijs noraidīja Kempa ieteikumus nodrošināt rakstiskas garantijas no Baltijas* latviešu puses (Šajā tekstā Baltijas latvieši un baltieši lietots ar nozīmi "pārnovada latvieši", kā tas bija 20. gs. sākumā – aut.). latgaliešiem, par to, ka netiks aizskartas valodas, skolu un baznīcas lietas, un nodrošināta Latgales autonomija, viņš un vēl 38 delegāti pameta kongresu. Kempisti sapulcējās pilsētas skolā, Andrieva Borisa vadībā izstrādāja savu rezolūciju – ar mērķi iegūt pašvaldības tiesības tieši no Krievijas un izveidot savu guberņu, Kemps vēlējās nodrošināt Latgalei pašnoteikšanos iekšlietās, bet ar Baltijas latviešiem, veidojot kopīgu ārpolitiku. Te ir tas lielais pārpratums, kas tagadējos apstākļos cilvēkiem nav saprotams, izklausās briesmīgi. Kā var būt runa par Latgali brīvas Krievijas sastāvā? Tolaik tas bija normāli. Kerenska pagaidu valdība iemiesoja demokrātijas ideju. Vai Kempam drīkst pārmest, ka viņš vēlējās diskutēt un negribēja vienoties bez noteikumiem? Domāju, ka tajos apstākļos, un pie attiecīgās politiskās situācijas nē. Tomēr – ja nebūtu noticis Trasuna rīkotais kongress, Latgalē visticamāk īstenotos Piedņestras scenārijs. Neesmu Kempa pusē šajā jautājumā. Bet, jāatzīst, visi Kempa pareģojumi par sliktu latgaliešiem piepildījās. Simts gadu laikā viss latgaliskais ir tikai gājis mazumā. Un tas ir bēdīgi.

Kā jāuztver šodienas kongress, vai daudzās aktivitātes notiek pašu aktivitāšu dēļ?

Latgales simtgades kongresu un Latvijas simtgadi es uztveru kontekstā. Būt par Latgales patriotu ir būt par Latvijas patriotu. Un otrādi. Tomēr kādi daudzi cilvēki joprojām nesaprot, ko īsti svinam.

Trasuna darbs – Latvijas vienotība – ir panākta, bet nevar neņemt vērā Kempa pareģojumus par latgaliešu valodas dekadenci. Pirms simts gadiem Latgalē dzīvoja pusmiljons cilvēku, valoda kūsāja ik uz stūra, baltiešu ierēdņi bija spiesti mācīties latgaliski. Kas ir tagad? Mums būtu jāpanāk pāris lietas: Latgales simtgades kongresā ir jāizstrādā rezolūcija, kas faktiski realizētu 1917. gada kongresa lēmumus. Valstij ne tikai jāsaglabā bet arī jāattīsta latgaliešu valoda, tā, kā to nosaka likums. Šobrīd, pēc tautas skaitīšanas datiem, latgaliešu valodu izmanto 10% Latvijas iedzīvotāju, tāpēc uzskatu, ka mums, kā valsts nācijas daļai pienākas 10% mācību priekšmetu latgaliski skolās. Arī bērnudārzā to pašu, reģionālajās augstskolās lekcijas latgaliski. Televīzijā latgaliešu valodu, kaut vai dublēt seriālus, veidot ziņas vai nodrošināt sporta pārraižu komentēšanu latgaliski. Man nav pieņemams, ka latgalisko "iekonservē" un parāda tikai caur folkloru.

Pietiktu ar vienu lēmumu Saeimā un daudzas lietas atrisinātos. Uzskatu, ka nekādu lielu protestu pret latgalisko nebūtu. Man ir tāda sajūta, ka lielākais vairums latgaliešu šobrīd ir tādā kā snaudošā stāvoklī. Mājās valodu lieto, bet baidās to darīt publiski. Bet, pie attiecīgas valsts kultūrpolitikas virziena maiņas, problēmām nevajadzētu būt. Es esmu optimists, un uzskatu, ka vēl visu var griezt uz labo pusi. Tomēr, ja turpināsies kā līdz šim, ja latgaliešu mugurkauls tiks apzināti lauzts, tad Latgalē radīsies labvēlīga augsne Kremļa propogandai.

Varbūt skanēs skarbi, bet, manuprāt, valsts izmanto mūsu lojalitāti. Protams – tāpat mīlēsim Latviju. Valsti nenodosim, jo galu galā Latvija ir labākais, kas ar latgaliešiem varēja notikt. Tomēr vēlreiz vēlos vērst uzmanību uz to, ka šī brīža ģeopolitiskajā situācijā Kremlis var izmantot "latgaliešu problēmu." Pie zināmiem apstākļiem tas var kalpot kā iegansts, un mūs var doties "aizstāvēt zaļie cilvēciņi".

Noslēgumā vēlos teikt, ka lagalieši ir iepazinuši un pieņēmuši Baltijas latviešu kultūru. Pienācis laiks iepazīt un pieņemt arī latgaliešus, no tā Latvija kulturāli kļūs tikai bagātāka.