'Trešā zvaigzne zvaigznājā...' 13 diži latgalieši kopš 1917. gada  (118)

Mācītājs Francis Trasuns (Fraņcs Trasuns, 1864–1926) ir viena no nozīmīgākajām personībām ne tikai Latgales novada, bet arī visas Latvijas vēsturē. Pateicoties viņa dedzībai un pārliecībai 1917. gadā notika Pirmais Latgales kongress, liekot pamatus vēlākajai neatkarīgas Latvijas valsts dibināšanai.

Trasuns visu mūžu bija pārliecināts latgaliešu valodas un kultūras aizstāvis, valstsvīrs (1917. gadā Latgales Zemes padomes priekšsēdētājs, 1918. gadā Tautas padomes loceklis, no 1922. līdz 1926. gadam Latvijas Republikas Saeimas deputāts) un literāts.

Trasuns Latgales kongresā aktīvi iestājās par Latgali kā vienu no Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem, bet 1918. gada 18. novembrī kā Tautas padomes loceklis piedalījās Latvijas Republikas neatkarības pasludināšanā.

"Francis Trasuns bija pirmais latgalietis, kas meklēja un atrada ceļu uz saprašanos starp divām šķirtām mūsu tautas daļām. Savā skaidrā un gaišā politiskā gaitā viņš vienmēr tuvāk nāca tautas plašai masai un viņas dvēselei; tika arī viņš demokrātiskāks un progresīvāks. Tāda gaita dota tikai retam," tā par Franci Trasunu rakstījis viņa laikabiedrs – dzejnieks, domātājs un politiķis Rainis, kurš daļu savas jaunības arī bija pavadījis Latgalē.

Savukārt pirmais Latvijas Republikas prezidents Jānis Čakste teicis: "Francis Trasuns ielika Latvijas ģerbonī trešo zvaigzni — Latgali."

2014. gadā, pieminot 150 gadus kopš Franča Trasuna dzimšanas, apgādā "Dienas grāmata" tika laists klajā rakstnieces Ingas Ābeles romāns "Klūgu mūks", kura galvenā varoņa prototips ir Trasuns. Savukārt par godu Latgales kongresa simtgadei Daugavpils teātrī iestudēta izrāde "Nūgrymušõ pile", kuras pamatā ir Franča Trasuna varoņteikās balstīta luga.

Sabiedriski aktīvais un izglītotais inženieris Francis Kemps (Fraņcs Kemps, 1864–1952) ir vēl viena būtiska personība Latgales kongresa norisēs 1917. gadā, turklāt līdz pat sava mūža traģiskajai izskaņai dedzīgs un pārliecināts Latgales un latgaliešu valodas aizstāvis.

Viņš, atšķirībā no Franča Trasuna, kurš iestājās par Latgales nekavējošu apvienošanu ar pārējiem Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem, uzskatīja, ka Latgalei vispirms ir jārisina iekšējie jautājumi, jādibina spēcīga pašvaldība un tikai tad jāpievienojas pārējiem Latvijas novadiem, turklāt ar nosacījumu, ka tiek garantēta Latgales kultūras un valodas saglabāšana.

Lai gan Kongresā Kemps un viņa skolotājs Trasuns bija pretējās nometnēs, abi vēlāk spēja apvienoties un dibināja Latgales Demokrātu partiju.

Trasuns gan 20. gadsimta sākumā, spītējot cariskās Krievijas latīņu drukas aizliegumam, izdevis latgaliešu valodas ābeci bērniem, gan 30. gados izdod grāmatu "Latgales Likteņi", rādot attieksmi pret Kārļa Ulmaņa Latgales latviskošanu, gan jau vecumdienās, esot izsūtījumā Sibīrijā, uzturot dzīvu latgaliešu valodas mācīšanu deportētajiem tautiešiem un viņu bērniem.

Kemps pirmās brīvvalsts laikā darbojies dažādos sabiedriski nozīmīgos amatos – bijis Rēzeknes domes priekšsēdētājs, Satversmes sapulces loceklis un Pirmās Saeimas deputāts.

Pedagoģe, publiciste, sabiedriskā darbiniece un zinātniece Valērija Seile (Valereja Seile, 1891-1970) bija vienīgā sieviete, kura 1917. gadā piedalījās Latgales kongresa organizēšanā. Viņa bija arī kongresa rezolūcijas līdzautore. Būtiski pieminēt, ka Valērija Seile bija arī pirmā sieviete Latgalē, kura ieguvusi augstāko izglītību – 1916. gadā ar izcilību pabeidza Bestuževas Augstāko sieviešu kursu Filoloģijas un vēstures nodaļas Krievu vēstures grupu.

Īpaši nozīmīgs ir Seiles ieguldījums pedagoģija un latgaliešu valodas pētniecībā. Viņa bijusi 1. Latgales skolotāju kongresa rīkotāja, kā arī no 1918. līdz 1922. gadam Latgaliešu Skolotāju savienības dibinātāja un vadītāja. no 1921. līdz 1922. gadam Latvijas Republikas izglītības ministra biedre.

Valērija Seile bijusi arī Krāslavas ģimnāzijas direktore, Daugavpils skolotāju institūta direktore un arī žurnāla "Latgolas Škola" galvenā redaktore

20. un 30. gados iznākusi virkne Valērijas Seiles grāmatu, kas veltīas latgaliešu valodas gramatikai, Latgalē izdotajām grāmatām, novada vēsturei, utt.

1944. gadā sākta drukāt viņas grāmata "Latgaļu rakstnīceiba un prese. Alfabetisks rōdetōjs". Tās pamatā bijuši Seiles savāktie un sagatavotie materiāli Latgales rakstniecības izstādei, kas notika 1940. gada Latgales Dziesmu svētku laikā.

Pēc Otrā pasaules kara viņa tika atbrīvota no darba Rēzeknes 3. vidusskolā un pārcelās uz Rīgu, kur 50. gados strādāja par krievu valodas skolotāju Rīgas 2. vidusskolā.

Viens no gaišākajiem prātiem Latgales 20. gadsimta vēsturē bija grāmatizdevējs un rakstnieks Vladislavs Locis (1912–1984).

Latgales Tautas augstskolā Rēzeknē žurnālistiku un tautsaimniecību apguvušais Locis spilgti sevi pieteica 30. gados, kad sāka publicēties dažādos periodikas izdevumos un bija iecerējis pamatīgu romānu triloģiju "Myuža dīnas". Lai izdotu triloģijas pirmo romānu, Vladislavs Locis 1939. gadā kopā ar Jāni Cibuļski par pašu līdzekļiem un ziedojumiem nodibināja latgaliešu grāmatu izdevniecību, kas atradās Loča dzīvoklī, Daugavpilī, Alejas ielā 3.

Izdevniecība Daugavpilī darbojās arī Otrā pasaules kara laikā, līdz 1944. gadam izdodot 30 grāmatas, kā arī avīzi "Latgolas Bolss". 1944. gadā Vladislavs Lōcis emigrēja uz Vāciju, bet pēc kara beigām atjaunoja savu izdevniecību, turpinot izdot grāmatas, tai skaitā Jāņa Klīdzēja stāstus, bilžu grāmatu "Dzimtenes skati", katoļu lūgsnu grāmatu un citus izdevumus.

Jau apmeties uz dzīvi Minhenē, Vladislavs Locis pulcēja ap sevi un uzturēja saikni ar trimdas latgaliešu autoriem, drukājot viņu darbus un uzturot dzīvu grāmatu latgaliešu valodā iespiešanu.
Lai gan pazīstamais latgaliešu grāmatizdevējs mira svešumā, 1992. gadā viņš tika pārapbedīts Dricānu pagasta Pilcenes kapos.

Latgaliešu rakstnieks un dzejnieks Jānis Klīdzējs (Juoņs Klīdziejs, 1914.–2000.) visplašāk pazīstams ar savu sirsnīgo Latgales lauku sētas sadzīves tēlojumu "Cilvēka bērns" (1956). Pēc šī romāna par mazā Boņuka ikdienas gaitām un pasaules redzējumu uzņemta spēlfilma "Cilvēka bērns" (1991), kuras autors ir Latgalē dzimušais režisors Jānis Streičs.

Romānu "Cilvēka bērns" Klīdzējs sarakstīja jau esot trimdā ASV. No Latvijas viņš devās prom 1944. gadā. Romāns lielā mērā balstīts paša rakstnieka bērnības atmiņās.

Pēc Jāņa Klīdzēja romāna "Sniegi" motīviem tapusi vēl viens Jāņa Streiča hits – "Likteņdzirnas" (1997), tomēr, citējot kinokritiķi Dairu Āboliņu, "romāns scenārija vajadzībām pārrakstīts līdz nepazīšanai" ("Jāņa Streiča maģiskais reālisms", "Dienas grāmata" 2016). Darbība nenotiek Latgalē un notikumi no 20. gadu Latvijas pārcelti uz juceklīgajiem 90. gadiem.

Līdzās romāniem "Cilvēka bērns" un "Sniegi" Latgales un īpaši novada lauku dzīves tēma bijusi Klīdzējam tuva visā viņa daiļradē. Līdz ar plašākas atpazīstamības gūšanu, jau kopš 30. gadiem, Klīdzējs lielāko daļu savu darbu rakstījis latviski nevis latgaliski, par ko neviennozīmīgi tika vērtēts savu laikabiedru – latgaliešu autoru vidū.

Jānis Klīdzējs bija klāt vēsturiski zīmīgajos Latgales dziesmu svētkos 1940. gada 16. jūnijā, kad pēc koncerta 17. jūnija rītā sākās Latvijas okupācija.

Pēteris Martinsons (1931-2013) ir starptautiski zināmākais Latvijas mākslinieks-keramiķis, kurš nāk no Latgales. Pēc pamata izglītības arhitekts, ar keramiku aizrāvies laikā, kad strādājis par pedagogu Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā.

Kopš 1969.gada mākslinieks piedalījies grupu izstādēs gan Latvijā, gan ārvalstīs – Itālijā, Francijā, Polijā, Vācijā, ASV, Lietuvā, Igaunijā. Arī Martinsona personālizstādes rīkotas ne tikai Latvijā, bet arī kaimiņvalstīs (Lietuva, Igaunija, Krievija, Ukraina), Skandināvijā un ASV. Par LMA pedagogu Martinsons kļuva 1989. gadā, 1992. gadā ieguva mākslas maģistra grādu un vadīja LMA Keramikas nodaļu līdz 2000. gadam.

Mākslinieka darbi atrodas Latvijas Mākslas fonda, Dekoratīvi Lietišķās mākslas muzeja, Krievijas mākslas fonda, Ariana muzeja (Šveice) un citās kolekcijās, kā arī privātkolekcijās.

Īsi pirms aiziešanas mūžībā mākslinieks lielu daļu savu darbu uzdāvināja Daugavpils Marka Rotko mākslas centram, kur šobrīd tie ir daļa no pastāvīgās ekspozīcijas.

Agronoms un biškopis ar dzejnieka dvēseli – Antons Slišāns (Ontons Slyšāns, 1948–2010) ir viens no viszināmākajiem latgaliešu bērnu dzejas autoriem. Paralēli profesionālajam darbam, savu mūžu veltījis latgaliešu tradīciju apzināšanai un iedzīvināšanai, kā arī latgaliešu valodas stiprināšanai. Vācis mutvārdu un muzikālo folkloru Šķilbēnu un Baltinavas pagastos, kā arī dibinājis Rekavas un Upītes etnogrāfisko ansambļi, rīkojis latgaliešu folkloras pasākumus.

Viņa zemnieku saimniecībā "Jākupāni" ir izdevusi vairāk nekā 20 grāmatu, kuru autors ir gan pats Slišāns, gan citi latgaliešu literāti.

Lai gan visplašāk zināma Slišāna dzeja bērniem, viņš rakstījis arī dzeju pieaugušajiem un prozu. Turklāt rakstījis gan latgaliešu, gan latviešu literārajā valodā. Mūža laikā sarakstījis un izdevis 29 grāmatas, kā arī publicējies dažādos Latvijas preses izdevumos, gadagrāmatās un dzejas izlasēs.

Viens no jaunākajiem izdevumiem ar Ontona Slišāna literāro veikumu, ir izdevniecības "Liels un mazs" sērijas "Bikibuks" grāmatiņa bērniem ar dzejoli "Agrys reits". Tā ir līdz šim pirmā un vienīgā šīs sērijas grāmata latgaliešu valodā. Tai ilusrācijas veidojis mākslinieks, animators Vladimirs Ļeščovs.

Slišāns par savu veikumu saņēmis virkni apbalvojumu – Lielo folkloras gada balvu, VKKF mūža stipendiju, V šķiras Atzinības krustu, kā arī vairākas Latgaliešu kultūras balvas "Boņuks", tai skaitā par mūža ieguldījumu.

Dzejniece, tautasdziesmu teicēja Broņislava Martuževa (1924–2012) dzimusi Latgalē, bet jau bērnībā kopā ar ģimeni pārcēlusies uz Lubānas pagastu. Tur no "Lazdiņu" mājām 1951. gadā izsūtīta par pretvalstisku darbību – nacionālo partizānu slēpšanu un pašrocīgi gatavota žurnāla izdošanu.

Viena no drosmīgākajām un tiešākajām latgaliešu izcelsmes latviešu dzejniecēm savus pirmos krājumus izdeva ar vārdu Eva Mārtuža, jo bijušajai Latvijas PSR viņai bija nebija iespējas publicēties. Kopumā izdoti deviņi Martuževas dzejoļu krājumi, kuru vēstījumā tiešā un netiešā veidā klāt esoša ir Latgales daba. Mārtuževa ir viens no spilgtākajiem uzdrošināšanās, iekšējās brīvības un gara spēka simboliem 20. gadsimta latviešu literatūrā.

Broņislava Martuževa 1994. gadā apbalvota ar IV šķiras Triju zvaigžņu ordeni.

Pedagoģe un kordiriģente Terēzija Broka (1925) izaudzinājusi daudzas dziedātāju un mūzikas pedagogu paaudzes Latgalē. Viņas pamata darba vieta teju 50 gadu garumā bijusi Daugavpils mūzikas vidusskola, kur Broka sākusi strādāt uzreiz pēc Latvijas Valsts konservatorijas kordiriģentu nodaļas absolvēšanas 1954. gadā.

Viņas ieguldījums savu audzēkņu izglītošanās un Latgales patriotismā ir neatsverams. Terēzijas Brokas skolēni ir mūzikas pedagogi, dažādu pašdarbības kolektīvu vadītāji un aktīvi kultūras darbinieki. Arī pati Terēzija Broka ir vadījusi vairākus pašdarbības korus, aktīvi piedalījusies Latgales dziesmu svētku un citu kordziedāšanas pasākumu rīkošanā. Bijusi bijusi Latgales novada Dziesmu svētku, Skolotāju kora salidojumu un Skolu jaunatnes Dziesmu svētku virsdiriģente, kā arī Vispārējo latviešu Dziesmu svētku virsdiriģente.

Terēzija Broka 1995. gadā saņēmusi Triju zvaigžņu ordeni par veikumu latgaliešu kultūras popularizēšanā, bet 2003. gadā godināta ar augstāko apbalvojumu Latvijas mūzikā – Lielo mūzikas balvu. Viņai piešķirts arī Latvijas Republikas Ministru kabineta goda diploms un balva, tituls Goda daugavpiliete, Latgaliešu kultūras balva "Boņuks", kā arī citi pagodinoši apbalvojumi.

Latgales kultūra nav iedomājama bez podniecības, vēderainām krūzēm, milzu svečturiem un koši glazētām vāzem, un bez meistariem, Ušpeļiem, Čerņavskiem, Paulāniem un citiem.

Šoreiz starp daudzajiem talantiem izceļam Andreju Paulānu (Andrivs Povulāns-Kraskevičs, 1896–1973), kura keramikas darbnīca un ceplis nu jau kā vērtība nākamajām paaudzēm aplūkojama Raiņa muzeja "Jasmuiža" teritorijā, Jašas upītes krastā.

Tiek uzskatīts, ka Paulāns licis pamatus Latgales dekoratīvās podniecības stilam, kā arī izveidojis daudzu vāžu un svečturu pamattipus. Kopš 1982. gada tiek piešķirta Andreja Paulāna vārdā nosaukta medaļa par radošo devumu Latgales keramikā.

Jāuzsver, ka meistara talants ar dažādām godalgām novērtēts ne tikai dzimtajā novadā un Latvijā, bet arī starptautiski. 1937. gadā Andrejs Paulāns saņēmis Zelta medaļu un diplomu Starptautiskajā mākslas un tehnikas izstādē Parīzē, bet 1938. gadā Atzinības rakstu Starptautiskajā amatniecības izstādē Berlīnē.

Viens no nozīmīgākajiem 20. gadsimta latviešu komponistiem, ievērojamais simfoniķis Jānis Ivanovs (1906–1983) nāk no Latgales un dzimtais novads allaž ir bijis klātesošs viņa darbos.

Jāņa Ivanova agrīnajā daiļradē 30. gados tapušas svīta "Latgales ainavas", tēlojumi – "Padebešu kalns" un "Varavīksne", arī poēma pūtēju orķestrim "Rāzna", bet 1949. gadā sarežģītos apstākļos, ar pamatīgu padomju varas ietekmi tapusi komponista pārspīlēti optimistiskā, jauno dzīvi slavinošā Sestā "Latgales" simfonija, kas mūsdienās uzskatāma par smalku konjukntūras prasību apiešanu un skaistu muzikālu pieminekli dzimtajam novadam.

Kompumā komponista devums ir 21 simfonija, simfoniskas poēmas, instrumentālie koncerti, kora dziesmas un arī mūzika kinofilmām.

Plaša profila latgaliešu kultūras aktīvists un sabiedriskās dzīves veicinātājs Antons Kūkojs (1940–2007)rakstīja dzeju, Rēzeknes tautas teātrī bija gan dekorators, gan uzvedumu daļas vadītājs, gan reizē aktieris, režisors un arī dramaturgs. Studējis Latvijas Mākslas akadēmijā, gleznojis, vadījis Andreja Paulāna Tautas lietišķās mākslas studiju Rēzeknē. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 90. gados bijis Jura Soikāna Ludzas mākslas skolas direktors.

Sarakstījis keramiķim Andrejas Paulām veltītu poēmu "Septiņi hektāri svečturu" (1982), kā Rēzeknes 700 gadu jubilejai veltītu grāmatu "Septiņkalne". Izdevis vairākus dzejas krājumus, rakstījis apceres par Latgales kultūrvēsturi, sarakstījis un uzvedis lugas "Troks voi nu Rogovkas"un "Kōzas Latgolā", uzrakstījis scenārijus televīzijas filmām "Rūtoj saule, rūtoj bite"(1983), ,,Mālā viss mūžs'' (1985), kā arī filmējies spēlfilmās ,,Trīs minūšu lidojums" (1979) un "Cilvēka bērns" (1991).

2012. gadā, Trešā Pasaules Latgaliešu saieta laikā, Rēzeknē tika atklāts Kūkojam veltīts piemineklis, ko veidojusi Svetlana Skačkova.

Dzejniece Anna Rancāne (1959) ir viena no spilgtākajām mūsdienu literātēm, kura raksta gan latviešu, gan latgaliešu valodā.

Viņas septītais dzejas krājums "Bezdelīgu pasts/Pylni kārmani dabasu" iznāca gan latviešu, gan latgaliešu valodā. (2012. Latgolys studentu centrs), savukārt gadu vēlāk izdots apjomīgs ceļvedis "12 Latgales loki" (2013. "Zvaigzne ABC"), ko Rancāne sastādījusi sadarbojoties ar ceļojumu aģentūru "Impro ceļojumi", iedvesmu smeļoties pēc vairākiem gadiem vadot ekskursijas un strādājot kā laikraksta "Diena" reģionālajai korespondentei.

2016. gadā Latvijas Nacionālajā teātrī iestudēta Annas Rancānes luga "Bišumāte un vilkacis".

Par savu literāro darbību Anna Rancāne saņēmusi vairākus apbalvojumus: Veidenbauma prēmiju (1996), Aspazijas prēmiju (1999) un Preses nama balvu (2001), Latgales kultūras gada balvu "Boņuks" 2012. gadā.