Par savu tālāko nākotni bija jālemj arī Latgales iedzīvotājiem, kuri vairākus gadsimtus politiski bija nošķirti no Baltijas guberņām (Kurzemes un Vidzemes), un administratīvi atradās Iekškrievijas Vitebskas guberņas sastāvā. Arī reliģijas jomā atšķirības bija lielas. Latgales katoļiem, pareizticīgajiem, vecticībniekiem un ebrejiem luterticīgie vidzemnieki un kurzemnieki bija sveši. Reti kurš “baltietis” varēja saprast savādo “Vitebskas latviešu” izloksni. Sociālā un ekonomiskā dzīve būtiski atšķīrās, etniskais sastāvs tāpat. Tomēr 1917. gada maija sākumā lielākā daļa Latgales latviešu un daļa minoritāšu par spīti visām atšķirībām izvēlējās savu nākotni saistīt ar Vidzemi un Kurzemi apvienotā Latvijā.
1917. gada 9.-10. maijā notikušais Latgales kongress kļuva par latviešu politiskās nācijas dzimšanas dienu. Par latviešu apdzīvoto teritoriju apvienošanu vienā administratīvā vienībā sapņoja jau Jaunlatvieši 19. gadsimta otrajā pusē. Latgales Atmodas, kas risinājās gadsimtu mijā, prasības izrādījās tādas pat kā pārējai latviešu tautai – apvienota Latvija un politiska autonomija. Kongresa atbalstam Rēzeknē no visas Latgales pulcējās 20-30 tūkstoši cilvēku. Pilsētā plīvoja neskaitāmi karogi, tai skaitā nacionālie, bet kongresu apsargāja latviešu strēlnieki. Tomēr situācija Rēzeknē bija nokaitēta līdz baltkvēlei – kongresa pretinieki iesaistījās sadursmēs ar tā atbalstītājiem, vairāki tā dalībnieki tika piekauti, bet kongresa norises vietu galu galā nācās mainīt.
Latgales latviešu vidū pastāvēja divi uzskati par vēlamo taktiku ceļā uz apvienošanos ar Kurzemi un Vidzemi un savu interešu nodrošināšanu. Skaitliski mazākā, bet ļoti aktīvā Franča Kempa frakcija uzskatīja, ka Latgalei vispirms jākļūst par autonomiju Krievijas sastāva un tikai pēc tam jādomā par apvienošanos ar apvienošanos ar pārējo Latviju. Vairākums uzskatīja, ka ejams cits ceļš – uzreiz jāapvienojas ar kurzemniekiem un vidzemniekiem autonomā politiskā veidojumā. Kemps demonstratīvi pameta kongresu, lai gan daļa viņa atbalstītāju nākamajā dienā atkal piedalījās kongresa norisē.
Administratīvi, reliģiski un sociāli sadalītās latviešu nācijas ceļš uz apvienošanos un kopīgu politisku prasību izvirzīšanu bija ilgs un sarežģīts. Latviešu politiskās, ekonomiskās un kultūras dzīves galvenais centrs 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā neapšaubāmi bija Rīga. Gadsimtu mijā par svarīgu centru izveidojās arī Jelgava, vēlāk arī Liepāja. Latgalē, kur pilsētu iedzīvotāju vidū latviešu atradās absolūtā mazākumā un kur valdīja nesaudzīga rusifikācija, šādu iespēju nebija. Aktīvākie latgalieši no 19. gadsimta beigām meklēja sadarbības iespējas ar “Baltijas latviešiem”. Cara režīma represijas, it sevišķi pēc 1905. gada revolūcijas, daudzus kurzemniekus un vidzemniekus aizveda pretējā virzienā – pie “Vitebskas latviešiem”. Pirmā pasaules kara laika bēgļu gaitas desmitiem tūkstošus “baltiešu” veda cauri Latgalei. Latgales, Vidzemes un Kurzemes sabiedriskie darbinieki aktīvi sadarbojās titāniskajā bēgļu apgādes darbā. Vairāki tūkstoši (pēc atsevišķām aplēsēm kādi pieci līdz seši tūkstoši) latgaliešu cīnījās latviešu strēlnieku bataljonos (vēlāk pulkos). Krievijas varas iestādēm Latgales latviešu politiskā aktivitāte un nepārprotamā vēlme veidot kopīgu nākotni ar Kurzemes un Vidzemes latviešiem bija negaidīta, varbūt tikpat negaidīta kā vācbaltiešiem latviešu nācijas parādīšanās uz vēstures skatuves 19. gadsimta vidū.
Saistībā ar Latgales kongresu jāatzīmē vēl kāds svarīgs vēsturiskais aspekts. Galvenie latgaliešu politisko centienu virzītāji bija Latgales latviešu katoļu garīdznieki (Francis Trasuns, Jāzeps Rancāns, Nikodēms Rancāns, Kazimirs Skrinda u.c.), kuri karu un revolūciju juku laikos izrādījās tālredzīgāki un drosmīgāki par Vidzemes un Kurzemes pilsoniskajiem politiķiem. Tiesa gan, pēdējiem bija vairāk ko zaudēt – finansiāli spēcīgās bēgļu organizācijas un latviešu strēlnieku pulki. Tādēļ viņi savās politiskajās prasībās sākotnēji bija daudz mērenāki, pat pārāk mēreni un pēc īsa brīža politisko dienaskārtību jau noteica lielinieki, kuri savās prasībās bija skaļāki, agresīvāki un radikālāki. Latgales katoļu garīdznieki nebija izlutināti ar Krievijas finansiālo atbalstu un dažādiem politiskiem solījumiem. Viņi revolūcijā saskatīja vienreizēju iespēju atbrīvoties no rusifikācijas spaidiem, aizstāvot savu nacionālo un reliģisko identitāti. Nostāšanās nacionālās kustības priekšgalā ļāva katoļu baznīcai Latgalē saglabāt savu autoritāti un, iespējams, glāba to no lieliniecisma sērgas, pret kuru pārējā Latvija imunitāti ieguva tikai 1919. gadā, samaksājot par to pārāk augstu cenu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
