Padures spoks un silti koncerti. Piezīmes festivālā 'Vadātājs'

Pirmais "Vadātājs" norisinājās 2015. gada vasarā Zaķumuižas kultūras namā, savukārt nesenākais – šī gada aprīļa beigās, kad Kuldīgas novada Padures muižā ar koncertiem, īsfilmu seansiem un performancēm tika ievadīta pavasara un vasaras pasākumu programma. Viens no "Vadātāja" mērķiem ir decentralizēt pašmāju kultūras norises, un Padure ir veiksmīga vietas izvēle jeb, kā pasākumā izteicās kāds apmeklētājs, tā ir "pilsēta, kurā gandrīz nav trotuāru". Tātad – noteikti ne centrs.

Tomēr festivālam bija atrastas ne tikai koncepcijai atbilstošas norises telpas, bet paveicies arī ar apmeklētājiem. Citādi publikai muižā valdošais drēgnums būtu izsaucis niķošanās uzplūdus, bet "Vadātāja" viesi tikai pasmaidīja, sabozās jakās un piespiedās viens otram tuvāk uz nestabilajiem dēļu soliņiem. Pat brīdī, kad uz mirkli pazuda elektrība, neizskanēja sašutuma vai dusmu saucieni, bet gan laipni smiekli. Iespējams, tas ir tikai likumsakarīgi, jo "Vadātāja" mērķauditorija droši vien labi zina, ka, ja vēlies izbaudīt andergraundu un popmūziku nomalē, jārēķinās ar nomales apstākļiem.

Tik tiešām šie apstākļi – nedz aukstums iekštelpās, nedz pēkšņās izmaiņas vakara programmā – netraucēja festivāla norisei. Vēl viens piemērs: latviešu jauno režisoru īsfilmu izrādīšanas laikā kāds puika spēlējās ar projektoru, ar savu ēnu aizsedzot gandrīz visu ekrānu. Taču neviens puiku nedzina prom, tā vietā pats mazais zēns kļuva par kino daļu (vismaz tikmēr, kamēr atnāca tēvs un mazajam aizrādīja. Tad visi atgriezās pie filmu skatīšanās un smaidīdami sačukstējās par notikušo). Citiem vārdiem, atmosfērā dominēja cilvēcība un saprašanās – gan no apmeklētāju, gan organizatoru puses. Tādā veidā pasākuma nosacītie "trūkumi" pārtapa par vai nu uzjautrinošu, vai interesantu gaisotni veidojošu elementu.

Tikmēr par kvalitāti rūpējās augstvērtīgi pašmāju mākslinieku koncerti un kvalitatīvā skaļruņu sistēma. "Sieviešu stendaps", lai arī ar manāmu Ingas Gailes uztraukuma piešprici, publiku izklaidēja un būtībā darbojās kā veiksmīga iesildošā grupa turpmākajiem priekšnesumiem. Vienu dziesmu "Sieviešu stendapam" veltīja arī Edgars Šubrovskis, kurš sarunājās ar skatītājiem un spēlēja kompozīcijas no "Gaujarta", "Hospitāļu ielas" un "Mantas" repertuāra. Te arī apmeklētāju uzmanība un pretimnākšana bija jūtama – kad uzstājās mākslinieki no tuvākās apkaimes, muižas zāle pieblīvējās pilna ar cilvēkiem.

Tomēr viena no vērtīgākajām pieredzēm Padures "Vadātājā" bija muižas īpašnieka Jāņa Lazdāna vadītā ekspursija. Ejot cauri tumšajiem ēkas gaiteņiem un pustukšajām istabām, tika atklāta gan aptuveni 180 gadus vecās celtnes vēsture, gan leģenda par vietējo spoku, tādējādi padziļinot notiekošā vēsturisko dimensiju.

Tā, šķiet, varētu būt spilgtākā vakara atmiņa – stāvēt zilā pustumsā muižas otrajā stāvā un klausīties stāstu par bijušo muižnieku, kurš vai nu rēga veidolā rādījies muižas iedzīvotājiem, vai kā putns triecies iekšā vienā konkrētā lodziņā. "Tāpēc šo logu nav iespējams salabot, pa to visu laiku cenšas iekļūt putniņš." Versijas un joki par muižnieka klātbūtni festivāla apmeklētāju vidū nerimās vēl ilgi.

Savukārt pēc ekskursijas pienāca koncertprogrammas kulminācija. Uz skatuves kāpa Sniedze Prauliņa un spēlēja savas jaunākās skaistās un trauslās dziesmas. Viņai pievienojās grupa, arī Šubrovskis, viņi kopā spēlēja kaverversiju "Mantas" dziesmai "Nāve jūras malā". Glāzēs līja vietējais cidoniju liķieris, un skatītāji dziedāja līdzi.

Pasākumu noslēdza mūziķis Andris Indāns un māksliniece Laura Prikule ar audiovizuālo performanci "Pasauļu vērotājs". Šī dueta uzstāšanās sākotnēji bija paredzēta vakara pirmajā daļā, bet tika pārcelta, un droši vien tādēļ šis bija vienīgais koncerts, kas skatītājus neuzrunāja – mākslinieki jau bija noguruši.

Kā zināms, vadātāji mitoloģijā ir tie, kuri noved no pareizā ceļa, respektīvi, liek apmalīdies. Maldīšanās var būt skaists piedzīvojums, jaunu taku un ainavu atklāšana, bet tāpat tā var būt bīstama un bezmērķīga klaiņošana svešās teritorijās. To galvenokārt nosaka mūsu uztvere un gaidas – ja mēs ceram uz lielām ērtībām un baidāmies improvizēt vai sadarboties, tad "Vadātāju" ir grūtāk izbaudīt , turpretim, ja apmeklētāji ierodas kā piedzīvojumu meklētāji, šis festivāls uzņems ar sirsnību.

Pēc nedēļas, 20. maijā, festivāls "Vadātājs" piestās nākamajā pieturā – Ruckas muižā, savukārt 21. jūnijā – Annas Koku skolā, 8. jūlijā – Jaunauces pilī, 26. augustā – Blankenfeldes muižā, 16. septembrī – Dundagas pilī un 28. oktobrī – Arendoles muižā. Festivāls ir draudzīgs gan ģimenēm ar bērniem, gan jauniešiem. Ieeja pasākumā ir bez maksas.