Mazā un lielā arhitektūra. Seši japāņu arhitekta Kengo Kumas meistardarbi  (2)

Kengo Kuma ir viens no zināmākajiem japāņu arhitektiem un vairākkārtējs prestižās Prickera balvas nominants. Pēc arhitektūras maģistra grāda iegūšanas Tokijas Universitātē, turpinājis studijas un izpēti Kolumbijas Universitātē. Pēc studiju beigšanas 1990. gadā Tokijā dibinājis savu arhitektūras uzņēmumu “Kengo Kuma & Associates”. Kopš 2009. gada ir profesors Tokijas Universitātē.

Starp Kumas pazīstamākajiem darbiem ir Kiro-San observatorija (1995). Ūdens / Stikls ēka Šizuokā (1995) (Water / Glass, Shizuoka), kas saņēmusi Amerikas Arhitektūras institūta pasniegto “Benedictus” apblvojumu, Noh skatuve mežā Tojamā, Mijagi prefektūrā (1996) (Noh Stage in the Forest, Toyama, Miyagi), kas saņēmusi Japānas Arhitektūras institūta apbalvojumu, Hirošiges muzejs Točigi prefektūrā (2000) (Nakagawa-machi Bato Hiroshige Museum of Art, Tochigi), kas saņēmis Togo Murano apbalvojumu, Prostho muzejs un izpētes centrs (2010) Aiči prefektūrā (Prostho Museum Research Center, Aichi), Mūzikas Konservatorija Ēksaprovansas pilsētā Francijā (2010), SunnyHills veikals Tokijā (2013), Manilas tradicionālās mākslas muzeja projekts (2017).

Kengo Kuma vairākkārt eksperimentējis ar ideju par mazo daļu arhitektūru (architecture of smallness), tehnoloģijām un materiāliem gan maza, gan liela mēroga projektos. Kengo Kuma atzsīst, ka liela mēroga masīvas struktūras vairs nav aktuālas un rosina domāt par cilvēciska mēroga arhitektūru un dabīgiem materiāliem. Arhitekta izpratne par viņa pašreizējo kultūru, tradīcijām un jaunākajām tehnoloģijām ir iezīmējusi nozīmīgus pagrieziena punktus sarunās un izpratnē par arhitektūru ne tikai Japānā, bet arī visā pasaulē.

Šobrīd arhitekta vadītais birojs strādā pie aptuveni 100 objektiem Japānā, Eiropā, ASV, Ķīnā un daudzās citās Āzijas valstīs. Jaunākie un mēroga ziņā lielākie objekti ir Hansa Kristiana Andersena muzejs Odensē, Dānijā, Japānas nacionālais stadions Tokijā, kas būs 2020. gada Olimpisko spēļu centrālā vieta, un Viktorijas un Alberta muzeja jaunbūve Dandī pilsētā Skotijā. Kengo Kuma ir arī dažādu ar arhitektūras tēmu saistītu grāmatu un izdevumu autors. Lielākā daļa viņa darbu, ieskaitot grāmatu “Anti-objekts” (“Anti-Object: The Dissolution and Disintegration of Architecture”, 2008), ir tulkoti angļu, ķīniešu un korejiešu valodās un ieguvuši plašu lasītāju skaitu visā pasaulē.

Vienā no “Kengo Kuma & Associates” biroja aktuālajiem projektiem “Museo Ng Kaalamáng Katutubò” (Museum of Indigenous Knowledge) Manilā, Filipīnās, pie kura darbs aizsākt 2014. gadā, arhitekts uzsver, ka radīt sajūtu scenogrāfiju ir daudz svarīgāk par pašas arhitektūras izcelšanu. Šo ideju arhitekts jau pētījis Nezu muzeja projektā Tokijā (2010) (Nezu Museum, Tokyo), radot ēku, kas saplūst ar dārzu un kura ir neuzkrītošs fons muzeja ekspozīcijai. Tikko 2017. gadā iznākušajai “Celestial Gardens: Kyoto Imperial Palace and Villa” Kengo Kuma ir rakstījis ievadeseju, apkopojot arhitekta pēdējo gadu pārdomas par arhitektūru, kurai ir jābūt sajūtamai, taču ne dominējošai vidē. Muzeja projekts Manilā atklāj jaunas idejas arhitekta domāšanā un būtiski atšķiras no tā, ko esam pieraduši redzēt Kengo Kumas darbos.

Mūzikas konservatorijas un koncertzāles (conservatoire Darius Milhaud d’Aix-en-Provence, 2013) ēka atrodas vēsturiskā pilsētas centra robežās un interpretē tradicionālās arhitektūras formālos izteiksmes līdzekļus – virsmu perforāciju, logu un durvju ailu atvērumus fasādē. Gaismēnu spēles fasādēs kļuvušas par vienu no emocionāli ekspresīvākajiem projekta izteiksmes līdzekļiem. Locītie alumīnija paneļi fasādē izgatavoti netālu esošajā rūpnīcā, uzsverot arhitekta idejas par vietējo materiālu izmantošanu būvniecībā. 7000 kvadrātmetrus lielā ēka iekļauj dažādas mācību telpas un koncertzāli, kurā ierīkotas 500 sēdvietas.

Même (2011) ir eksperimentāla ēka LIXIL tehnoloģiju izpētes centrā Hokaido. Tā radīta, lai pārbaudītu arhitektūras un tehnoloģiskos limitus aukstā klimatā. Ēkas koka karkass gan no ārpuses, gan iekšpuses pārklāts ar polikarbonāta šķiedras membrānām. Karsta gaisa plūsma starp membrānām projektā tiek testēta kā iespējamais siltumizolācijas materiāls. Ēkas dizainā rodamas atsauces arī uz Hokaido pamatiedzīvotāju ainu tradicionālajām ēkām – vienkāršām koka konstrukcijām, kas pārsegtas ar grīsli un graudzālēm, lai aizturētu ēkas centrā esošā ugunskura radīto siltumu. Tomēr “Même” vieglais un caurspīdīgais dizains izaicina tradicionālo uzskatu, ka Hokaido aukstajā klimatā iespējamas vienīgi smagnējas konstrukcijas. Projekts ir realizēts ar Tokijas Universitātes Industriālo pētījumu institūta atbalstu. Ēku izmanto Vides tehnoloģiju institūts, lai pārbaudītu, kā dažādi ārējās vides faktori ietekmē ēkas konstrukcijas siltumizturības īpašības.

“LIXIL JS Foundation” jau septīto gadu rīko arhitektūras studentu konkursu savā “Meme Meadows” tehnoloģiju un inovatīvu dizaina risinājumu izpētes centrā Hokaido, lai veicinātu jauno arhitektu profesionālo iemaņu attīstīšanu. Iepriekšējo gadu konkursa uzvarētāji ir bijuši Keio Universitāte, Hārvarda universitāte, Bērklijas universitāte, Dānijas Karaliskās mākslas akadēmija, Oslo Arhitektūras un dizaina augstskola. Šogad konkursā piedalījās arī Rīgas Tehniskās universitātes studenti.

Ēkas konstrukcija veidota, izmantojot savstarpēji savienotu koka elementu sistēmu. Tās iedvesmas avots ir tradicionālā japāņu rotaļlieta cidori. Pateicoties īpaši izveidotajiem iecirtumiem koka elementos, tos iespējams savienot bez naglām vai citiem palīglīdzekļiem. Cidori konstrukciju arhitekts testējis “Milano Salone 2007”. Kengo Kuma vairākkārt eksperimentējis ar ideju par mazo daļu arhitektūru (architecture of smallness), tehnoloģijām un materiāliem gan maza, gan liela mēroga projektos. Vēlāk cidori konstrukcijas modifikācijas izmantotas arī “Starbucks Coffee” kafejnīcā Fukuokā (2011) un “SunnyHills” veikalā Tokijā (2013).

“SunnyHills” ēkai Tokijā Kengo Kuma sadarbībā ar “Jun Sato Structural Engineers” attīstījis diagonālo savienojumu sistēmu, ko pētījis “Starbucks Coffee” kafejnīcā Fukuokā (2011). “SunnyHills” ēkai Juns Sato (Jun Sato) piedāvājis pilnveidot “Jiigoku Gymi” koka savienojumu sistēmu, ko tradicionālajā japāņu arhitektūrā lieto shoji bīdāmo durvju konstrukcijās. “SunnyHills” ēkā “Jiigoku Gymi” sistēma pirmo reizi izmantota kā pašnesoša trīsdimensionāla fasādes konstrukcija triju stāvu augstumā.

Tējas namiņš (Wisdom Tea House) ir viens no Kengo Kumas īslaicīgās arhitektūras eksperimentiem, kurā arhitekts testējis inovatīvus koka konstrukciju savienojumus. Tējas namiņš 2011. gadā ticis novietots iepretim Apvienoto Nāciju Universitātes ēkai Tokijā (pabeigta 1992. gadā), kuru projektējis vēl viens ietekmīgs vārds Japānas arhitektūrā – Kenzo Tange. Viens no zināmākajiem Tanges darbiem – Tokijas Nacionālā stadiona būve 1964. gada Tokijas Olimpiskajām spēlēm – akcentē pēckara modernisma dzelzsbetona konstrukciju izmantošanu un liela mēroga arhitektūru. Tējas namiņa novietošana iepretim Tanges ēkai Tokijas centrā ir simbolisks žests. Tas projicē Kengo Kumas pārliecību, ka liela mēroga masīvas struktūras vairs nav aktuālas un rosina domāt par cilvēciska mēroga arhitektūru un dabīgiem materiāliem.