Vai ir liela un maza arhitektūra? Atbild Latvijas Arhitektūras gada balvas starptautiskā žūrija  (1)

Latvijas Arhitektūras gada balvai šogad iesniegti 36 pieteikumi, to skaitā vairāki Latvijas arhitektu radīti darbi ārvalstīs. Nacionālā žūrija savus favorītus, kuru izvērtēšanu tālāk nodeva starptautiskās žūrijas rokās, kuri izvērtēja, kam šogad pienākas balvas – zelta un sudraba krāsas ananasi. Tāpat kā nacionālajai žūrijai, arī ārvalstu ekspertiem tika uzdots viens jautājums - "Vai ir liela un maza arhitektūra?"

Latvijas Arhitektūras gada balva ir ikgadējs nacionālais arhitektūras konkurss ar mērķi apzināt un popularizēt Latvijas arhitektūras labākos sniegumus un veicināt arhitektūras augstvērtīgu attīstību. Tas ir Latvijas arhitektūras gada lielākais notikums, atzīts par valstiski nozīmīgu pasākumu, un pati balva ir augstākais apbalvojums Latvijas arhitektūrā.

Jakobs Kureks (Jacob Kurek) ir arhitektu biroja "Henning Larsen Architects" partneris, atbildīgs par starptautiskiem projektiem. Kopš biroja dibināšanas 1959. gadā, tā projekti īstenoti vairāk kā 20 valstīs. Šobrīd "Henning Larsen Architects" birojos Kopenhāgenā, Honkongā, Ņujorkā, Oslo un Rijādā strādā vairāk kā 300 arhitekti. Jakobs specializējies uz publisko telpu projektiem - vada ģenerālplānu, komerciālu, kultūras un izglītības ēku projektus visā Eiropā, Lielbritānijā, Vidējo Austrumu reģionā un Āzijā. Strādājis HLA divdesmit gadus, no kuriem piecus vadījis biroju Rijādā, Saūda Arābijā, kur atzīts par vienu no reģiona pieciem nozīmīgākajiem arhitektiem.

Vai ir liela un maza arhitektūra?

Tāds dalījums kā maza un liela arhitektūra neeksistē. Protams, runājot par projektu kvadratūras izmēriem, tajos ir atšķirības. Tomēr ēkas vai publiskas telpas mērogs ir cieši saistīts ar cilvēcisko mērogu. Citādi arhitektūra nepastāv. Mūsu apkārtnes izpratne un uztvere ir atkarīga no cilvēku maņām - redzes, dzirdes, taustes utt. Mēs projektējam ēkas un sabiedrības, izmantojot unikālās gaismas, telpas un materiālu īpašības, lai radītu bagātīgu arhitektūru ar augstu māksliniecisko vērtību - visu uztveramu acu skata līmenī.

Toms Grunskis (Tomas Grunskis) studējis Viļņas Ģedimina tehniskajā universitātē, kur aizstāvēta disertācija par tēmu "Sociokultūrālā konteksta ietekme uz pilsētas telpas veidošanos"; diplomdarbu izstrādājis Gdaņskas Politehniskajā institūtā Polijā. Vairāk kā 20 zinātnisku publikāciju autors un līdzautors. Īpaša pētnieciska interese par pilsētu formām un veidiem, par eksperimentālajām mūsdienu arhitektūras un pilsētplānošanas izpētes teorijām un praksēm. Šobrīd Tomas Grunskis pasniedz Viļņas Ģedimina tehniskajā universitātē un gatavo publikācijas par tādām tēmām kā pilsētas sabiedriskās telpas sistēmas, tradīcijas un ideoloģija, pilsētas morfoloģija.

Vai ir liela un maza arhitektūra?

Neuzskatu, ka arhitektūrā ir mazas vai nenozīmīgas lietas. Ir dažādi konteksti un mērogi. Arhitektūras, kā daļas no plašāka sociokulturāla fenomena, izprašana pārveido kopīgo mikro-centrisko pieeju tai, atklājot patieso mūsdienīgas arhitektūras esenci kā kombināciju starp starpdisciplīnas un sociālajām praksēm, kas ir kultūras nozares daļa.

Mārja Kaska (Maarja Kask) beigusi Igaunijas Mākslas akadēmiju, studējusi arhitektūru un pilsētplānošanu arī Dānijā. 2004. gadā kopā ar kolēģi izveidojusi arhitektu biroju Salto, kas ar uzvarām daudzos vietējos un ārvalstu konkursos ir sevi pierādījis kā vienu no spēcīgākajiem Igaunijas arhitektu birojiem. Biroja arhitekti ir pārliecināti par to, ka emocionāla, lietotājiem draudzīga un uz cilvēkiem orientēta telpa sniedz pievienotu vērtību sabiedrībai un ekonomikai. Pārsvarā Mārja ar kolēģiem nodarbojas ar sabiedrisko ēku projektēšanu. Konkursā par Latvijas Nacionālā mākslas muzeja rekonstrukciju, restaurāciju, jaunbūvi Salto ieguva otro vietu. Viens no lielākajiem biroja projektiem ir Tallinas ostas ziemeļu daļas plāna izstrāde.

Vai ir liela un maza arhitektūra?

Kā praktizējoša arhitekte, es gribētu teikt, ka patiesībā šāds dalījums pastāv. Arhitektūras lauciņš atrodas nepārtrauktā viedokļu galējību dalīšanās procesā: pakalpojumi un instalāciju māksla. Būtībā tā ir dažādu veidu koorporatīvās arhitektūras un maza mēroga iejaukšanos sadalīšana. Man visinteresantākais ir redzēt to kā pašizpausmes iespēja un tiešums, kas piemīt telpiskām instalācijām, parādās arī ikdienišķā arhitektūrā. Es gribētu domāt, ka šis drastiskais dalījums tiks pārvarēts.

Jošiharu Cukamoto (Yoshiharu Tsukamoto) studējis Tokijas Tehnoloģiju institūtā, kur ieguvis doktora grādu. Kā viesprofesors strādājis Hārvarda Universitātē un Kalifornijas Universitātē ASV, Barselonas Arhitektūras institūtā Spānijā, Dānijas Lietišķo mākslu akadēmijā un citur. 1992. gadā kopā ar kolēģi Tokijā nodibinājis biroju "Atelier Bow-Wow". Birojs izstrādājis daudzus elegantus projektus un veicis svarīgus un interesantus pētījumus par arhitektūru un pilsētu attīstību, pievēršot uzmanību mikro arhitektūras telpām (telpa, ko radījusi pati vide), kā arī ieviešot tādu jēdzienu kā da-me (ne-labs) arhitektūra - arhitektūra, kas ir stūrgalvīgi godīga un attīstās neatkarīgi no estētiskiem un planošanas kritērijiem.

Vai ir liela un maza arhitektūra?

Šis ir ļoti retorisks jautājums. Ēkas var būt mazas savos izmēros, tomēr cilvēki, kas ir iesaistīti šo ēku tapšanā ir tik daudz, ka šī savstarpējā saistība kļūst liela un nozīmīga. Katrai ēkai ir sava vērtība, tomēr tieši cilvēku savstarpējā mijiedarbība ir tā, kas arhitektūrai piešķir vislielāko vērtību un spēju kļūt "lielai".