Zelta putekļu varā. Grāmatu kolekcionēšanas tradīcija un unikālā muižu bibliotēku kultūra  (1)

Latvijas muižu bibliotēku izcelsme atšķirībā no pilsētu un klosteru grāmatu krātuvēm nav saistāma ar viduslaikiem. Lai gan to vēsture ir daudz jaunāka, muižu bibliotēku rašanās un attīstība, lietojot literatūrvēsturnieka Jurija Lotmana (1922—1993) apzīmējumu, ir salīdzināma ar kultūras sprādzienu. 18. gs. Baltijas¹ vācu aristokrāti arvien biežāk muižās cēla greznus kungu namus, kuru iekārtojumā centās atspoguļot laikmeta un savu personīgo gaumi. Jaunajās rezidencēs vienmēr atvēlēja vietu bibliotēkai, un tajā līdzās grāmatām parasti atradās arī muižas īpašnieka privātais arhīvs, kur glabāja ar zemes īpašuma un dzimtas vēsturi saistītus dokumentus. Muižu bibliotēku kolekcijas liecina par to īpašnieku ikdienu, lasīšanas kultūru un gaumi.

Apgaismības idejas, kas nāca no Berlīnes, Parīzes, Kēnigsbergas un Pēterburgas, Baltijā izraisīja agrāk nepazītu interesi par rakstīto vārdu un lasīšanas tradīciju maiņu, izdoto grāmatu skaita strauju palielināšanos. Lauku muižnieku vidē radās tieksme pēc dzīves stila, kas izpaustos ne tikai laikmetīgā arhitektūrā, bet arī kārtas statusam atbilstošā izglītības — vismaz erudīcijas — līmenī. Muižnieku interese par klasisko literatūru, vēsturi, jurisprudenci un ekonomiku atspoguļojas apgaismības laikmetā veidoto muižu bibliotēku saturā. Tādējādi tika veicinātas pārdomas par filozofijas un ētikas jautājumiem, 19. gadsimta sākumā sagatavojot ceļu dzimtbūšanas atcelšanai Baltijā. Līdzās senajām enciklopēdiska rakstura grāmatām un unikāliem zinātniskajiem izdevumiem, par kuru esamību šodien liecina vairs tikai bibliotēku katalogi, muižu bibliotēkās arvien nozīmīgāku vietu ieņēma arī laikraksti, kalendāri, dzeja, romāni un ceļojumu literatūra.

Izcilas un retas grāmatas muižas kungu mājas ozolkoka grāmatskapjos sākotnēji nokļuva nelielā skaitā un bija saimnieka īpašs lepnums. Lai apgalvotu, ka tā bija modes lieta vai izglītota un turīga pilsoņa nepieciešamība, kas piederējās pie augstākās sabiedrības labā toņa, katrs tāds gadījums būtu aplūkojams atsevišķi. To iespējams izdarīt tikai dažkārt, ja ir saglabājušies katalogi un grāmatu saraksti, kā arī grāmatu oriģinālie iesējumi un tajos atstātie piederības ieraksti, etiķetes, zīmogi un ekslibri — pagātnes zīmes, kas, gluži kā senas un vērtīgas rotaslietas, liecina par laiku, kad Vidzemes un Kurzemes muižās vēl valdīja miers un pārliecība par viduslaiku Livonijā iedibinātās dzīves kārtības mūžīgo un dabisko turpināšanos.

Bibliotēku un citu kolekciju veidošana Baltijas muižās lielā mērā balstījās ārzemju ceļojumos noskatītu paraugu kopēšanā un ilga vairāku paaudžu garumā, dzimtas pārstāvjiem secīgi vācot un kārtojot tematiskās grāmatu kolekcijas, vai arī piepildot viena cilvēka vēlēšanos, kam nebija saiknes ar senāku dzimtas tradīciju.

Katvaru muižas īpašnieks brīvkungs, izglītotais mākslas pazinējs un mākslas darbu kolekcionārs Frīdrihs Reinholds fon Bergs (1736—1809) bija plašas mākslas literatūras bibliotēkas īpašnieks, kuras krājums bija veidots Romas ceļojuma laikā atbilstoši novērotajam Itālijas publiskajās un privātbibliotēkās. 18. gs. vidū Liepupes muižā tieslietu aprindās pazīstamais muižnieks Johans Gothards fon Meks (1731—1779) izveidoja vērtīgu jurisprudences bibliotēku, ko pēc viņa nāves mantoja vecākais dēls apgaismotājs, Rīgas sabiedrībai pazīstamais Frīdrihs fon Meks (1769—1794), kurš papildināja krājumu ar jaunāko literatūru dažādās zinātņu nozarēs, ko atveda no studijām Jēnā un Kēnigsbergā. Zīmīgi, ka Liepupes muižas bibliotēkā, izmantojot draudzību ar muižas mantinieku Frīdrihu, dažkārt uzturējās vietējās draudzes mācītāja Johana Kristiana Klēmana (1745—1805) bērnu mājskolotājs Garlībs Helvigs Merķelis (1769—1850), kurš savās atmiņās atzinis, ka laiks kopā ar Frīdrihu fon Meku Liepupē atstājis lielu ietekmi uz viņa turpmāko filozofiskās domas attīstību un iekļaušanos akadēmiskās sabiedrības apritē.

Savukārt Bauņu muižā 18. gs. otrajā pusē saimniekoja grāfs Jakobs Johans fon Zīverss (1731—1808), kurš, būdams aizrautīgs dārzkopis un sabiedriski aktīvs cilvēks, izveidoja īpaši izmeklētu un plašā apkārtnē apbrīnotu bibliotēku. Tās krājumā atradās Eiropā pazīstamākie vācu, angļu un franču darbi par dārza mākslu un ainavām, kas uzskatāmi apliecināja muižas īpašnieka ārzemēs iegūtās zināšanas.

Gadījās, ka, trūkstot dziļākai izpratnei un izglītībai, muižnieka vēlme būt modernam un progresīvam robežojās ar komiskumu un teatralitāti. Kā spilgtākais piemērs te minams Frīdrihs Hermans fon Ferzens (1740—1798) Vecsalacas muižā, kurš dzīves laikā izveidoja apjomīgas visdažādāko priekšmetu kolekcijas, to skaitā bagātu bibliotēku, par kuru Bīriņu muižas grāfa Ludviga Augusta Mellīna (1754—1835) mājskolotāja Johana Vilhelma Krauzes (1757—1828) atmiņās atrodamas norādes, ka iespaidīgo grāmatu krājumu klājusi bieza jo bieza putekļu kārta.

18. gs. daudzi Vidzemes muižu bibliotēku īpašnieki pasūtīja un pirka grāmatas pie grāmattirgotājiem vai izdevējiem lielākajā Vidzemes pilsētā Rīgā, tomēr piegāde noritēja lēni, un saņemtie eksemplāri bija dārgi. Iespējams, tāpēc paralēli Vidzemes laukos darbojās vairāki grāmatu izplatīšanas tīkli un nelielas privātas mājas spiestuves, kas galvenokārt sagatavoja un izplatīja reliģiska un saimnieciska satura darbus.

Nepieciešamība racionāli vadīt muižas ekonomiskos procesus pieprasīja nepārtrauktu izglītošanos. 18. gs. pirmajā pusē dominēja reliģiska satura darbu izplatība, savukārt otrajā pusē Vidzemē kļuva populāras dažādas ekonomikas rokasgrāmatas, kas tika izdotas Rīgā vai Tērbatā, vai arī ievestas no ārzemēm un izplatītas lauku muižās, lai sekmētu muižnieka izpratni par lauksaimniecību, amatniecību un tirdzniecību. Visbeidzot, bibliotēkas grāmatu krājumu īpaši prasmīgi pielietoja jaunās paaudzes audzināšanā.

Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas aristokrātiju 18. un 19. gadsimtā saistīja ikdienā nemanāms, taču sazarots un noturīgs attiecību tīklojums. Tā pamatā bija gan muižnieku dzimtu savstarpējās radniecības saites, gan piederība kopējai vācu valodas kultūrtelpai un laikmetam raksturīgā piesaiste dažādām «vispārnoderīgām» izglītības un kultūras progresu veicinošām biedrībām, ieskaitot noslēpumaino brīvmūrniecību.

Tā bija labvēlīga vide apgaismības laikmeta humānisma ideju izplatībai, turklāt gandrīz divsimt gadus šī attiecību sistēma pasargāja Baltijas provinces no Krievijas impērijas politikas dažkārt vētrainajiem pagriezieniem.² Personiskajiem kontaktu un domubiedru tīkliem bija liela nozīme arī mākslas darbu un zinātnes priekšmetu kolekciju tapšanā, savukārt grāmatu kolekcija bija muižnieka identitātes apliecinājums, jo to veidoja, subjektīvi un radoši atlasot bibliotēkai nepieciešamos krājuma eksemplārus, pārdomājot arī interjera priekšmetu izvēli un aplēšot izvēlēto grāmatu izvietošanai nepieciešamo kvadrātmetru skaitu. Sava nozīme bija arī tīksmei par grāmatu zeltītajām muguriņām un to radīto estētisko baudījumu. Bibliotēka it kā iemiesoja īpašnieka dzimtas pārstāvju garīgo vērtību summu, bija lasīšanas kultūras tradīciju uzturētāja un grāmatu dāvināšanas rituālu atspoguļotāja. Grāmata bija arī politisko uzskatu paušanas tribīne, bibliotēkas īpašniekam atļaujoties brīvi glabāt, lasīt un izmantot iespieddarbus, kas publiskajā telpā bija aizliegti.

Bibliotēku veidotāji savas kolekcijas papildināja galvenokārt pilsētu grāmatu veikalos un antikvariātos, kā arī, izrakstot grāmatas ar pasta sūtījumu starpniecību vai apmeklējot izsoles un dažādos veidos izmantojot personīgos sakarus, lai iegūtu kāroto iespieddarba savā kolekcijā. Ja kāds no minētajiem grāmatu iegūšanas ceļiem bija nesis augļus, atlikušo laiku bibliofils varēja pavadīt pārdomās par iegūtajiem vai izlasītajiem eksemplāriem, piezīmes rakstot speciālos lasīšanas piezīmju albumos, dienasgrāmatās vai turpat iespieddarbu lappusēs.

Starp īsteniem bibliofiliem Latvijas muižās bieži sastopamas neparastas un interesantas personības — vēstures pētnieki, filozofi, zemkopji, tirgotāji, mākslinieki, romantiķi, brīvmūrnieki, valsts amatpersonas, rakstnieki, mūziķi, piētisti u. c. Patiesam grāmatu krājējam muižas bibliotēka ar īpaši iekārtotu vai pielāgotu telpu bija patvērums dzīvei ārpus laika un telpas, zināmā mērā aizmiršanās paradīze, neatkarīgi no viņa darbiem un plāniem.

19. un 20. gs. mijā Baltijas muižu bibliotēku vēsture spilgti atklāj muižas ļaužu iespējas un vajadzību lasīt, kā arī uzkrāt lasāmvielu. Daudzās muižās kalpotāji (algots darbaspēks, kas reti pameta muižu) bija potenciāla grāmatu krājumu īpašnieku sabiedrības daļa. Parasti muižas īpašniekiem, tātad aristokrātijai, piedēvētā bibliofila daba pārņēma arī šo ļaužu prātus, jo lielākā daļa no viņiem bija skoloti, saņēma labas algas, lasīja laikrakstus un grāmatas, kā arī bija aktīvi sabiedrisko biedrību biedri un apmeklētāji.

Reizēm kalpotājiem bija atļauts iekļūt muižnieka privātbibliotēkas krātuvē un saņemt lasīšanai kādu pērno laikrakstu, beletristiskas vai pusbeletristiskas gabalu. Tomēr tie bija reti gadījumi, jo vairums bibliofilu, tāpat kā pastmarku krājēju un kaktusu audzētāju, nebija atsaucīgi dalīties ar saviem grāmatu eksemplāriem.

Retāki bija gadījumi, kad muižnieku privātbibliotēkas bija brīvi pieejamas un kādam no kalpotājiem pat bija uzticēta atbildība par grāmatu krājumu, visbiežāk par grāmatu un laikrakstu daļu latviešu valodā. Šādos brīžos kalpotāja prātu dziļi ietekmēja redzētais, bet zemapziņā nostiprinājās dziņa censties sakrāt ko līdzīgu — atvēlēt brīvo naudu un laiku grāmatām, veidojot savu personīgo bibliotēku. Pretēji ierastajiem stereotipiem par muižas darbaspēka apspiešanu arī muižas kalpotājiem bija brīvi ļauts sapņot par iespēju izglītoties un dzīvē sasniegt ko vairāk.

Raksturojot Latvijas muižu bibliotēku vēsturi, nevar aizmirst, ka tikai ar 20. gadsimta sākumu pakāpeniski mainījās gadsimtiem iedibinātā sociālā kārtība, kuras ietvaros muižas un pagasta cilvēku ikdienas dzīve noritēja šķirti. Muižu bibliotēkas veidoja atbilstoši īpašnieku gaumei un interesēm, un to ietekmes loks nepārsniedza lauku iedzīvotāju izglītotās, proti, muižnieku un mācītāju aprindas. Zemnieku vidi bibliotēkas esamība muižā varēja ietekmēt tikai netieši, izmainot tās īpašnieka un citu lasītāju uzskatus.

20. gadsimta pirmajā pusē, sabiedrībai strauji modernizējoties un pievēršoties citām, «praktiskām» lietām, muižu bibliotēku krājumi, it īpaši to senākā daļa, bieži iegūla bēniņos vai tika pārdota.

Latvijas muižu bibliotēku vēsture Latvijas historiogrāfijā līdz šim nav speciāli pētīta. Vidzemes muižu bibliotēku kultūras mantojuma izpēte sniegs iespēju iekļaut zinātniskajā apritē jaunu informāciju par muižu bibliotēku kolekcijām kā kultūras mantojuma sastāvdaļu un unikālu vēstures avotu grupu. Apzinot Vidzemes muižu bibliotēku kultūras mantojumu, šobrīd identificētas grāmatas no Bauņu (īpašnieki fon Zīversi, fon Ginceli), Bīriņu (fon Mengdeni, grāfs Ludvigs Augusts Mellīns, fon Pistolkorsi), Braslavas (fon Ceimerni-Lindenstjerni), Cēsu Jaunās pils (fon Zīversi), Dikļu (fon Volfi), Liepupes (fon Zengeri), Lizdēnu (fon Loudoni), Mazstraupes (fon Meiendorfi) un Vidrižu (fon Budbergi) muižas bibliotēkas.

18. gs. pirmajā pusē, veicinot grāmatu lasīšanu zemnieku vidū, muižnieki nelielas bibliotēkas veidoja arī muižu skolās, kurām grāmatas piegādāja bez maksas, piemēram, Valmiermuižā. Gadsimta beigās, galvenokārt lielajās pilsētās, Baltijā līdzās patriciešu un mācītāju apjomīgajām privātbibliotēkām dibināja lasāmbibliotēkas, lasīšanas biedrības un literātu klubus, kuru aktīvi dalībnieki vai biedri bija arī lauku muižu bibliotēku mantinieki vai to veidotāji. Atsevišķās lasīšanas biedrībās un literātu klubos liela ietekme bija brīvmūrniekiem, kuri izplatīja apgaismības laikmeta vēsmas no Anglijas, Krievijas un vācu zemēm, radot iespēju biedrību un klubu bibliotēkās nonākt jaunākajai Eiropā izplatītajai lasāmvielai.

Atšķirībā no uzskata, ka Eiropā muižu bibliotēkas praktiski neietekmēja t. s. lasīšanas revolūciju, Vidzemes muižās tomēr vērojama mērķtiecīga sabiedrības iepazīstināšana ar vērtībām un ietekmi, ko sniedz iespēja lasīt un pārvaldīt informāciju. Te jāmin Liepupes muižas bibliotēkas grāmatās skolotais pavāra dēls Gothards Johansons (1776—?), kurš prata vairākas svešvalodas un vēlāk, dzīvodams Mujānu muižā, bija saglabājis iespēju regulāri iepazīties ar laikrakstos publicētajām ziņām, kā rezultātā 1802. gada oktobrī kļuva par vienu no Latvijas vēsturē zināmajiem Kauguru nemieru vadoņiem.

Muižas bibliotēkas lasītāju sabiedrības portretu 18. un 19. gs. mijā parasti veidoja muižnieka ģimene, birģeļi (lielākoties pilsētnieki — amatnieki un sīktirgotāji), mācītāji, arī inteliģenti — mājskolotāji, t. s. literāti, kam nebija nekustamā īpašuma un kas iztiku pelnīja ar garīgu darbu, ārsti, aptiekāri, skolotāji, ierēdņi un dažādas izcelsmes (galvenokārt latviešu, igauņu, krievu, vācu, vācbaltiešu u. c.) muižas ļaudis.

19. gs. lasīšanas kultūrā sākās jauna ēra. Lasīšanas prakse vairs neaprobežojās tikai ar izredzēto, izglītoto laikabiedru pasauli, bet aptvēra arī citus sabiedrības slāņus, un lasīšanas motīvi saistījās ne tikai ar reliģiozitātes apliecinājumu vai praktisku interesi. Pateicoties beletristikai, kas tika izdota lielās tirāžās, lasīšana no elitāras nodarbes kļuva par saviesīgu un izklaidējošu laika pavadīšanas veidu. Intensīvās lasīšanas dominanti, kad lasītāju rīcībā bija ierobežots grāmatu skaits, ko viņi vairākkārt lasīja un pārlasīja, atcerējās un pārstāstīja, iemācījās no galvas, pakāpeniski nomainīja ekstensīvā — laiks, kad lasītājiem grāmatas kļuva plaši pieejamas un tās lasīja ātri un alkatīgi, arī naktīs.

Apliecinājums šīm pārmaiņām atspoguļojās arī pašu muižnieku iespaidīgajā atbalstā muižas ļaudīm brīvi pieejamu bibliotēku veidošanai un dažādu biedrību grāmatu krājumu iekārtošanai pagastos. Šāda mecenātisma mērķis bija vēlme izglītot muižas kalpotājus un zemniekus, piezemējot krogu apmeklēšanas vajadzību un izklaides prieku vietā piedāvājot prātam un garam lietderīgākas nodarbes. Tomēr visbiežāk muižnieki saviem ļaudīm lasīšanai muižā abonēja vienu vai divus laikrakstus. Valdīja uzskats, ka tie, kas lasa laikrakstus, ir tiešā saziņā ar visu pasauli un ātri iegūst ziņas par jaunākajiem notikumiem un jaunievedumiem. 19. un 20. gs. mijā plaši izplatīta lasāmviela muižas kalpotāju vidū bija tieši laikraksti un dažādas laika kavēkļa grāmatas.

Pakāpeniski lasītāju publika kļuva arvien prasīgāka, priekšroku dodot tādai literatūrai, kas atbilda privātajām, sabiedriskajām, intelektuālajām un emocionālajām vajadzībām, par spīti uzskatam, ka laukos darba cilvēkam nebija brīva laika lasīšanai. Prasīgākās lasītājas muižās bija sievietes, kuras lasīšanu izmantoja kā patīkamu un aizraujošu laika kavēkli, nereti tam iekārtojot romantiskus stūrīšus kādā no dzīvojamās ēkas klusākajām istabām vai īpaši izbūvētiem tornīšiem.

Muižu bibliotēku kolekcijās arvien biežāk rindojās grāmatas, kuru izdošanai bija izmantoti kvalitatīvi materiāli un teicama tipogrāfijas tehnika, uzrunāja pārdomātas ilustrācijas, grāmatu rotājumi un iesējums. Blakus tam muižu bibliotēkās joprojām izplatīta bija iespieddarbu iesiešana pie grāmatu sējējiem, kuri sējumiem piešķīra īpašas, tikai konkrētai bibliotēkai raksturīgas pazīmes un norādes. Muižu bibliotēku vēsturiskie iesējumi raksturo to īpašnieka pasaules uzskatus, lasīšanas paradumus, sociālo stāvokli un noteiktu katra laikmeta kultūrtelpu.

Īsajos destruktīvās «sajūsmas» brīžos 1905. gadā, Pirmā pasaules kara laikā (1914—1918), Latvijas Neatkarības karā (1918—1920) un agrārās reformas (1920—1937) rezultātā cieta liels skaits Latvijas muižu, nolemjot aizmirstībai, pārvietošanai vai pazušanai tajās uzkrātās kultūras vērtības, arī bibliotēkas.

Muižu bibliotēku vēsturē pienāca laiks, kad to īpašnieki, lai glābtu dzīvību, pameta savas dzīves lolojumu likteņa varā. Muižu bibliotēkas, daudzas senākas par cilvēka mūžu, pēc revolūcijām, kariem, zemes reformām un varu maiņām katra savā laikā gaidīja «piespriestā» soda izpildi... Tas nozīmēja — tikt aizvestai, izvazātai, apzagtai, saglābtai, nokļūstot citās krātuvēs, sapūdētai, saskaldītai, saplēstai un nodedzinātai, samaltai makulatūrā un... pilnībā pazudinātai vai vismaz daļēji saglābtai. Stāsti par to likteņiem ir dažādi un pārsteidzoši. Sējumi — gremdēti upēs, to lapas ar skaistiem zīmējumiem izmētātas pa lielceļiem, to bezvāku kailās miesas pārdotas vai izlietotas kā kurināmais, atstātas uzburbt mitros pagrabos, noliktas šķūnīšos lādēs, izmantotas salmu vietā zirgu staļļos, saslēptas bēniņos ar putnu mēsliem, nonākuši īpašās krātuvēs, gaidot lēmumu par nākamo likteņa pagriezienu, un tomēr daudzi izdzīvojuši.

Bīriņu muižā 1917. gada rudenī pēc Rīgas krišanas, Krievijas 12. armijas daļām atkāpjoties, kareivji sadedzināja visu pils bibliotēku, kur nebūtībā pazuda 1485. gadā Strasburgā iespiestā Bībele (inkunābula), Igaunijā strādājošā vācu luterāņu mācītāja Kristiāna Kelha (1657—1710) Rēvelē (Tallinā) 1695. gadā iespiestā darba "Liefländische Historia, oder kurtze Beschreibung der Denkwürdigsten Kriegs- und Friedens-Geschichte Esth-, Lief- und Lettlandes bis 1689" (Livonijas vēsture jeb īss Igaunijas, Vidzemes un Latvijas nozīmīgāko kara un miera notikumu apraksts līdz 1689. gadam) pieci sējumi un daudzi citi vērtīgi grāmatu kultūras un muižas dzimtu vēstures pieminekļi.

Pirmā pasaules kara laikā cieta arī Ungurmuižas bibliotēka. Tās biezākos un smagākos sējumus kareivji izmantoja uzlikšanai uz kāpņu pakāpieniem, lai kareivji varētu uzjāt ar zirgiem otrajā stāvā, bet pāri palikušos eksemplārus izsvieda ārā pa logiem, kur tie veidoja iespaidīgu kalnu. Vēlāk grāmatu īpašnieki daļēji ar zāli cauraugušos sējumus centās glābt, bet tas bija praktiski neiespējami.

1919. un 1920. gadā muižu bijušo ēku ejās un koridoros ierasts skats bija guloši bibliotēkas folianti, sadauzītas skulptūras, saplosītas gleznas un salauztas mēbeles, kas bija izmētātas plašā apkārtnē, bet atstātie zirgu mēsli izplatīja neciešamu kūts smaku. Bieži vien tas bija dažādu varu kareivju un vietējo ļaužu kopēji pastrādāts posta darbs.

Pēc 1920. gada agrārās reformas bijušajās muižas kungu mājās, piemēram, Aderkašu muižā, kurās vairs nedzīvoja atsavinātā objekta īpašnieki, visgaišākajās telpās bieži iekārtoja publiski pieejamas bibliotēkas un lasītavas. To krājumu sākotnēji veidoja kādreizējo muižas bibliotēku grāmatas. Pašvaldību ierēdņi gan bieži atzina, ka tajā ir maz derīgu eksemplāru, līdz ar to neviļus pasludinot pavisam neizmantojamās bibliotēkas daļas neizbēgamo likteni.

Pirmā pasaules kara laikā lielinieku rekvizētie, konfiscētie un vēlāk, 1919. un 1920. gadā, arī paglābtie muižu bibliotēku krājumi gulēja kaudzēs speciāli iekārtotās telpās, kur galvenais uzdevums bija tās klasificēt un savest kārtībā. Lielos grāmatu kalnus mēdza pārvietot citur, diemžēl nesaudzējot dārgos sējumus. Tomēr kopumā Latvijas Republikas valdības pārstāvji centās ar pietāti izturēties pret grāmatu īpašniekiem.

Aizmirstībā ietītās muižu bibliotēku kultūras veidošanās tradīcijas, kas īpaši uzplauka apgaismības laikmeta norietā un pilnībā nostiprinājās 19. gs., Latvijā maz pētītas un pacietīgi gaida izzināšanu. Pieklusušās liecības par aristokrātiem, kuru vidū bija Baltijas un pat Eiropas mērogā unikālas personības, un par Latviju atstājušo dzimtu vēsturi un kultūru nereti sniedz neatkarīgu un objektīvu apliecinājumu notikumiem, kam piemīt plašāka nozīme Latvijas un Eiropas vēstures kontekstā.

Muižu kultūras vērtībām, kas kādreiz bija glabājušās nīstajos muižnieku namos, tautas vēsturiskā atmiņa pati piešķīrusi juridiski neformulētu aizsardzību, arvien biežāk muižu vēstures liecības uzskatot par nepārprotamu Latvijas valsts kultūras mantojuma bagātību.

Daudzi sējumi, kas glabā liecības par cilvēku likteņiem vairākās paaudzēs, pavadījuši ilgus garīgās pamestības gadus, tomēr saglābuši pagātnes pieredzi, pacietīgi uzkrājuši savus zelta putekļus, lai no jauna atklātu vēstures notikumus. Sējumu pilni plaukti ar grāmatām ādas vākos un apsūbējušiem rotājumiem pieder estētiski piepildītai pagājībai un vienlaikus nezūdošai vēsturei. Savukārt daudzi no jauna iesieti un citādi «uzlaboti» muižu bibliotēku sējumi ir zaudējuši svarīgus datus, un tiem uz visiem laikiem atņemta to identitāte.

Muižu bibliotēku izpēte vienlaikus dod iespējas pētīt grāmatniecības attīstību, lasīšanas kultūru, ikdienas paradumus, izglītības vietu un lomu daudzu cilvēku dzīvē Latvijas laukos vairāku gadsimtu garumā. Šis kultūras mantojums atspoguļo dažādu sabiedrības slāņu saikni ar sava laika tradīcijām Baltijas kultūras telpā — bibliotēku veidošanas tradīcijas un lasīšanas prakse muižās ir sabiedrības garīgās dzīves daļa, ko dažādos laikmetos ietekmēja būtiskas pārmaiņas sabiedrībā un cilvēku savstarpējās attiecībās.

Laikmets, kad sabiedrības elite radīja neatkārtojamas kultūras vērtības, arī grāmatu krājumus, ir pagājis. Mūsdienas vairāk pieprasa kultūras vērtību sajaukšanos un izlīdzināšanos. Muižu bibliotēkās iekonservētā laika plūsma grāmatu veidolā vēl ļauj ielūkoties pasaulē, kuras vērtības salīdzinoši nesen veidoja Eiropas civilizācijas pamatus.

1 Ar Baltiju šeit domātas kādreizējās Baltijas provinces mūsdienu Igaunijas un Latvijas teritorijā, izņemot Latgales novadus uz austrumiem no Aiviekstes.

2 Skat.: Šveicers, R. Kustība un migrācija: vācu tīkli. No: Baltija — jauns skatījums. Rīga: "Atēna", 2002. 139.—152. lpp.

Kristīne Zaļuma (1972) ir vēsturniece, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra pētniece. Pētniecības interešu loks aptver kultūras mantojuma aizsardzības, Latvijas muižu, grāmatniecības un bibliotēku vēstures jautājumus. Šobrīd studē Latvijas Universitātes vēstures doktorantūrā un pēta Vidzemes muižu bibliotēku kultūras mantojumu. Monogrāfijas "Liepupes muiža" (2014) autore.