Nav nekā vērtīgāka par cilvēka dzīvību un mūsu zemi. Saruna ar Maidana slaktiņa fotogrāfi  (32)

Līdz šim tapušas fotoizstādes "Fotofantasy" un "Ukrainas sirds", kas atspoguļo Ukrainas sieviešu un dabas skaistumu, "Divi soļi līdz karam" kopā ar Igoru Giļbo un labdarības fotoprojekts Nacionālā vēža institūta bērnu nodaļai Kijevā atbalstam. Izstādi "Ukraina. Karš un miers" veido 2016. gadā uzņemtas fotogrāfijas karadarbības skartajos Austrumukrainas ciematos – Krasnogorivkā, Toreckā, Netailovā un citur.

Tu apgalvo, ka iemesls, kāpēc radi Ukrainai veltītus fotoprojektus, ir patriotisms, taču ko tev nozīmē šis jēdziens? Ko tu domā, kad saki, ka esi patriote?

Mana izpratne par patriotismu ir atšķirīga, jo es esmu kosmopolīte. Savā dzīvē daudz esmu ceļojusi, arī Latvijā esmu bijusi ne reizi vien, pa Eiropu esmu braukājusi, arī pa citām valstīm. Es cienu visu kultūru tradīcijas, varu viegli integrēties un dzīvot saskaņā ar attiecīgās valsts kultūras īpatnībām, taču visupirms es mīlu savu valsti.

Manam patriotismam ir noteikta nokrāsa. Tā nav vienas nācijas pretnostatīšana citām. Tā ir iejūtīga attieksme, pirmkārt, pret savas valsts cilvēkiem, dabu, zemi, dabas resursiem, kultūru. Tā ir mīlestība pret savu valsti un tās cilvēkiem. Taču tas noteikti ietver mīlestību pret citu valstu cilvēkiem.

No kurienes šādai humānai izpratnei aug kājas? Vecāki vainīgi?

Noteikti vecāki! (smejas) Taču vēl pie vainas ir mana pirmā vēstures skolotāja, kura ir Januša Korčaka biedrības prezidente. Viņš bija Otrā pasaules kara varonis, ebreju skolotājs, kurš gāja bojā Polijā gāzes kamerā kopā ar saviem bērniem. Korčaku gribēja atbrīvot, jo viņš bija slavens rakstnieks, taču viņš atteicās, jo nespēja pamest savus bērnus. Viņš sarakstīja neskaitāmas grāmatas par pedagoģiju, ļoti humānistiskas. Tas arī ir manas audzināšanas pamatā.

Viss pārējais ir pakārtots. Politiskās intereses mainās pa desmitgadēm. Tas, ko šodien uzskata par pareizu, rītdien šķitīs apšaubāms, savukārt cilvēka dzīvība vērtību nezaudēs nekad.

Vai patriotisms pēc 2014. gada notikumiem ir audzis augumā?

Es kā fotoreportiere biju klāt Maidana notikumos. Redzēju ievainotos un nogalinātos. Manā klātbūtnē šāva. Redzēju snaiperus uz jumtiem. Reizēm nebija iespējams saprast, kam un kurā brīdī draud briesmas. Taču fotogrāfs ir bezkaislīgs notiekošā liecinieks, kura kamera uztver stāsta fragmentus. Pēc pieredzētā varu teikt, ka mans patriotisms ir tāds pats kā pirms tam. Mīlestība pret savu valsti ir nemainīga.

Tu saki "bezkaislīgs liecinieks", bet vai vispār ir iespējams bezkaislīgi uz ko tādu nolūkoties? Tu proti emocionāli abstrahēties no apkārt notiekošā, no cilvēku ciešanām?

Nē. Es protu abstrahēties no idejas, bet es uzskatu, ka nemaz nav pareizi abstrahēties no cilvēku ciešanām – gan māksliniekam, gan cilvēkam vispār –, jo prasme līdzpārdzīvot ir ikviena cilvēka pamatkvalitāte. Ir ļoti svarīgi to saglabāt un nenocietināties.

Piemēram, brīvprātīgie, kuri kara zonā uzturējušies daudz vairāk nekā es, nav pazaudējuši šo cilvēcību. Katru bērnu, kura ģimene cietusi karā, katru vecāka gadagājuma cilvēku vai ievainotu kareivi viņi uztver kā sev tuvu cilvēku.

Vienā no pēdējiem braucieniem es iepazinos ar brīvprātīgo latvieti vārdā Nikolajs. Viņš dzīvo Toreckā. Līdz karam bija uzņēmējs, ļoti veiksmīgs cilvēks, taču pēc kara viņš pievērsās brīvprātīgajam darbam, lai gan nebūt vairs nav gados jauns cilvēks. Viņš man stāstīja, ka vairākas nedēļas pirms manas ierašanās no karadarbības zonas savācis karavīru, kurš bija gājis bojā, bet valdība nevarēja viņa mirstīgās atliekas laikus nogādāt dzimtenē. Nikolajs savā "Mercedes" mikroautobusā viņu aizveda. Un tā nebija vienīgā reize, kad viņš ko tādu darījis. Viņš vedis karavīriem arī pārtiku, jo kara sākumā valdība nespēja karavīrus nodrošināt ne ar siltu apģērbu, ne ēdienu.

Vai, tavuprāt, vispār ir iespējams radīt ko īstu un ar pievienoto vērtību, nelaižot emocijas caur sevi?

Es domāju, ka nē, jo cilvēki mākslu uztver ar jūtām. Man šķiet, ka tas, ko es daru, ir svarīgi, ka cilvēkiem tas ir jāredz. Kā uzvarēt šo vispasaules tendenci, kas gadu tūkstošiem atkal un atkal atkārtojas? Tikai caur cilvēka dvēseli un prātu. Ar mākslas starpniecību cilvēki sāk just līdzi. Dabiski, ka cilvēka būtība "pavelkas" uz mieru, gaismu, harmoniju.

Man nesen bija saruna ar čehu fotogrāfu, kurš arī veidojis fotoreportāžu par ukraiņu karavīriem. Viņš sacīja, ka fotogrāfijai, viņaprāt, ir dziedējošs spēks. Ka tas ir iemesls, kāpēc viņš to dara, jo tādējādi iespējams ieraudzīt īstās sāpes, kas slēpjas aiz cilvēku stāstiem.

Jā, fotogrāfija atklāj tieši sāpes. No ziņām mēs uzzinām par kara upuriem, bet mēs neuzzinām par salauztām dzīvēm. Par mazos ciematos mītošiem veciem ļaudīm, kuriem kara dēļ nebija iespējas saņemt medicīnisko palīdzību. Cik tādu ir gājuši bojā? Jā, viņi nomira dabīgā nāvē, taču, ja nebūtu kara, viņi aizvien būtu dzīvi. Bērni, kuriem karš ir atņēmis normālas bērnības priekus. Tas viņiem ir liels pārbaudījums, bērnu psihe tiek tādējādi traumēta uz visu mūžu. Neviens nerunā par cilvēkiem, kuri kara dēļ ir zaudējuši savu biznesu. Par cilvēkiem, kuri tāpēc nodzeras vai ieslīgst depresijā. Tā ir vesela reģiona salauztā paaudze. Tie ir kara klusie upuri.

To visu redzot, tev nav zudusi cerība, ka dzīve šajā reģionā tomēr kādreiz atkal iegriezīsies normālākā, dzīvespriecīgākā, ja tā vispār var teikt, gultnē?

Nē, protams, ka nav zudusi. Ja palūkojas mūsu valsts vēsturē kaut vai pirms 10 gadiem, kad visi dzīvoja ne tikai mierīgi, bet draudzīgi un nebija nekādu konfliktu priekšvēstnešu, tad cerība, ka tas ir iespējams, nekur nepazūd. Taču, lai tas notiktu, ir nepieciešams ieguldīt radošās pūles.

Pagājušonedēļ Viļņā notikušajā konferencē par reģionālo drošību bijušais Ukrainas prezidents Viktors Juščenko izteicās, ka, viņaprāt, Krievijai saglabājot ietekmi dažās postpadomju telpas valstīs, Eiropā veidojas jauns dzelzs priekškars, taču mums pietrūkst solidaritātes, lai to apzinātos un novērtētu situāciju gan Eiropā, gan Ukrainā. Ko tu par to domā?

Protams, kas tāds ir jūtams. Sešdesmitajos pret destruktīviem procesiem uz starptautiskās politiskās skatuves iestājās hipiji. Varbūt arī tagad mākslas pasaules cilvēkiem jāapvienojas kā toreiz hipijiem, lai būtu pretsvars politiķiem, kuri mūs dezintegrē?

Es saprotu, ka eksistē ģeopolitiskas intereses, taču pēc kā mēs, cilvēki, tiecamies? Pēc mīlestības, draudzības, iespējas apmainīties ar kultūras vērtībam un mantojumu, iespējas ceļot. Tās ir parastas cilvēciskas vērtības. Dezintegrācija ir pretrunā tam visam.

Caur cilvēka dvēseli līdz prātam ir jānogādā vēstījums, ka mēs visi esam vienoti. Nemaz tik ļoti krievi neatšķiras no latviešiem, beļģiem, ukraiņiem vai amerikāņiem. Mēs visi esam vienādi, ar vienādām vērtībām – mīlestību, ģimeni, draudzību, radīšanu. Tas ir galvenais, manuprāt. Taču es esmu māksliniece, ne politiķe. (smejas)

Ksenijas Fetisovas fotoizstāde "Ukraina. Karš un miers", kas tapusi sadarbībā ar Ukrainas vēstniecību Latvijā, līdz 24. septembrim aplūkojama LNB "AsiaRes" lasītavā, Mūkusalas ielā 3.