Valoda ir arīdzan galvenais iemesls, kāpēc mēs sarunājamies. Starptautiskā jaunā teātra festivāla "Homo Novus" ietvaros viņš Latvijā veido izrāžu ciklu "Valodas triloģija", kas sastāv no trim tematiski saistītām, taču konceptuāli atšķirīgām izrādēm: "Ārzemnieks", "Perfektais migrants" un "Bille 24 stundās".
Ahilan, tu nebūt neesi piedzimis un uzaudzis teātrī, bet gan savu karjeru sācis kā futbolists. Kā tu no futbola nonāci līdz teātrim?
Jā, es patiešām biju futbolists. Divas reizes Eiropā mēģināju kļūt par profesionāli. Pirmā reize bija 19 gados, kad vēl studēju kino Amsterdamā. Tad es spēlēju ceturtajā līgā. Tā bija ļoti laba pieredze, jo Austrālijā futbols ir citāds, ļoti fizisks, bet es esmu mazs. Tur es noticēju, ka es tiešām varu spēlēt.
Pēc universitātes beigšanas aizbraucu atpakaļ uz Sidneju, taču 2006. gadā atgriezos Eiropā, jo Austrālijā nevarēju atrast darbu, tāpēc nolēmu, ka veltīšu sevi futbolam. Devos uz Zviedriju, kur man bija iestāšanās pārbaudījumi "Malmö FF", kas ir diezgan liels klubs. Tur es sapratu, ka tiešām varu spēlēt, taču ar mani nenoslēdza līgumu.
Pēc tam es aizbraucu uz Vāciju, kur spēlēju piektās līgas komandā. Tā bija lieliska pieredze – ne tikai kā futbolistam, bet arī dzīves pieredze. Tā bija perfekta vide, lai iemācītos valodu, jo pilsētiņa bija ļoti maziņa un neviens nerunāja angliski.
Tiesa, teātra jomā mazliet biju darbojies jau pirms tam. Universitātē taisīju izrādi kopā ar parastiem cilvēkiem, kas bija riktīgs amatieru pasākums. Teātris man bija svarīgs, taču futbols tomēr bija svarīgāks. Mani draugi vienmēr ir bijuši futbola spēlētāji, ļoti konservatīvi, bet es vienmēr atrados starp divām pasaulēm.
Pēc tam, 2007. gadā, atgriezos atkal Austrālijā, taču man jau bija nopirktas biļetes atpakaļ uz Vāciju, lai spēlētu tai pašā klubā. Es gribēju atgriezties, taču dabūju mazu lomu teātrī Sidnejā, pēc tam vēl vienu, tāpēc atliku savu atgriešanos Vācijā, līdz beidzot atcēlu pavisam. Pēkšņi mana teātra dzīve sāka uzplaukt, un es nolēmu, ka varbūt ir labāk, ka tagad koncentrējos uz to.
Es ticēju, ka turpināšu nodarboties arī ar futbolu. Man bija sapnis, ka šie divi darbi būs apvienojami. Mana pirmā teātra izrāde, kurai biju autors un arī aktieris, bija "Futbola dienasgrāmatas" ("The Football Diaries") par manu pieredzi Zviedrijā un Vācijā, tā bija futbola un teātra kombinācija.
Kas tevi saista teātra mākslā? Grūti tā uzreiz iedomāties, kas šīm abām jomām varētu būt kopīgs.
Es vienmēr esmu gribējis būt gan futbolists, gan aktieris. Kad biju mazs, mēdzu ierakstīt diktofonā dažādus monologus no filmām. Tas bija ļoti smieklīgi. Futbols un teātris manā dzīvē vienmēr bijuši paralēli. Reizēm, kad skatos kādu izrādi, domāju: "Maniem draugiem – futbolistiem – tas varētu patikt." (smejas)
Teātris man ir veids, kā kaut ko izpētīt, atklāt ko jaunu. Tiesa, klasiskais teātris mani neinteresē. Šekspīrs, piemēram, mani neinteresē. Nenoliedzu, ka Šekspīrs ir labs, bet es viņu vairāk negribu redzēt. Jā, viņš ir universāls, interesants, es varu viņu izbaudīt, bet tas nav mans, viņš mani neuzrunā. Es gribu dzirdēt no īstiem cilvēkiem to, ko nevar ieraudzīt medijos. Mani interesē "vairāk nekā vienkāršo cilvēku" dzīves.
Un kā tu nonāci līdz Latvijai?
(smejas) Jā, tas ir ļoti interesanti. Es neticu, ka esmu šeit un runāju latviski. Tas ir superīgi un jocīgi. Es esmu viens no starptautiska Eiropas projekta "Urban Heat" māksliniekiem un pagājušajā gadā teātra festivālā Kairā iepazinos ar "Homo Novus" direktori Gundegu Laiviņu. Uzzināju arī mazliet vairāk par Latviju un mani ieinteresēja gan festivāls, gan Latvija, jo neko daudz līdz tam par Latviju nezināju. Nosūtīju Gundegai ideju par savu projektu, ko varētu piedāvāt "Homo Novus". Sarunājām, ka aprīlī braukšu uz Latviju, lai vienu nedēļu izpētītu, kas un kā. No sākuma bija doma veidot tikai vienu izrādi – "Ārzemnieku".
Februārī caur "Skype" sarunām ar latvieti Lieni Šildi un telefona aplikācijas palīdzību sāku mācīties latviešu valodu.
Kad atbraucu aprīlī, varēju jau runāt. Jā, ne jau brīvi, bet tomēr. "Ārzemnieka" mēģinājumos es apzināti runāju tikai latviski. Pirms tam šo projektu biju realizējis Austrālijā un Beļģijā, bet šeit man bija pirmā pieredze kā īstam ārzemniekam, piedaloties procesā. Es biju sliktākais. (smejas)
Māksliniekiem ir problēma, ka mēs bieži vien it kā stāvam uz pjedestāla, liekot darboties citiem. Man tā bija ļoti īpaša pieredze – saprast, kā tas ir – būt vienam no, runāt tikai latviski. To es cenšos darīt arī ārpus teātra, piemēram, kafejnīcās. Laikam arī tāpēc, ka man ir tumša āda, es saņemu ļoti fantastisku attieksmi. Cilvēki saka paldies, ka es runāju. Arī Gundegai tas bija liels pārsteigums, kad ierados birojā un sāku ar viņu runāt latviski.
Rezultātā iepazīšanās nedēļas beigās man jau bija idejas trim projektiem, taču man nebija ne jausmas, ka visus arī pieņems.
Pastāsti par izrādi "Bille 24 stundās". Kāpēc lasījumam izvēlēta tieši "Bille"?
O, tas arī ir interesants stāsts! Es aizgāju uz grāmatnīcu, lai nopirktu tipisku latviešu grāmatu, gribēju mēģināt lasīt. Man bija vajadzīga grāmata ar vienkāršu valodu, kas tai pat laikā būtu latviska. Ieraudzīju "Billi". Jautāju pārdevējai, kas tas ir, viņa teica, ka tas ir ļoti labi, un es nopirku. Kad mācos jaunu valodu, vienmēr mēģinu arī lasīt. Tas ne tikai nāk par labu valodas apguvei, bet arī nomierina. Tā ir īpaša pieredze. Sava veida meditācija, taču tas ir arī ļoti grūti.
Pēc tam, kad "Skype" ar Matīsu (dramaturgs Matīss Gricmanis – red.) pārrunājām, kuru grāmatu labāk izvēlēties, es teicu, ka varbūt "Billi", kuru tagad lasu. Matīss atbildēja, ka "tas taču ir perfekti"! Es biju ļoti priecīgs.
Kultūru mijiedarbība, valoda... Kādas tēmas vēl tevi interesē?
Mani vienmēr ir interesējusi integrācija – ko un kādā veidā ir iespējams izdarīt, lai iekļautos un iekļautu. Tas, manuprāt, ir ļoti svarīgi, it sevišķi mūsdienās. Pašlaik integrācija ir vienvirziena process, taču tam būtu jābūt divvirzienu, jo ir jāintegrē arī vietējie. Noklausoties kaut vai vienu lekciju par arābu valodu, izpratne par iebraucējiem jau būtu cita. Tas ir līdzīgi kā ar riteņbraucējiem un autobraucējiem. Tev ir jābūt abiem, lai varētu saprast, kā jūtas un domā tas otrs. Līdzjūtība rodas redzot, empātija – darot. Es domāju, ka integrācijai būtu jābūt apmaiņas procesam.
Kā tu mēģini integrēties un saprast latviešus?
Es braucu uz laukiem, biju saimniecībā, gāju pirtī, pēros ar slotām. Mēģināju iepazīt latviskās lietas, atrast ko dziļāku un garīgāku. Tas ir fascinējošs ceļojums! Ir tik daudz veidu, kā es esmu spējis sajust latvietību. Piemēram, dīķis. Man ļoti patīk peldēt brīvā dabā. Austrālijā dīķu nav, turklāt domāju, ka daudzi tur nemaz nekāptu iekšā, vai arī, ja iekāptu, tad pēc tam obligāti ietu dušā. Es jūtos tīrāks no dīķa nekā no dušas! (smejas)
Kad biju lauku mājās, es jutos tik mierīgs un vienots ar dabu. Vienu nakti gulēju šķūnī. Jūs esat ļoti saistīti ar dabu, tas ir svarīgi, es to varu saprast. Man stāstīja par ārstniecisko tēju vākšanu, ka cilvēki šeit tādā veidā ārstējas. Man tas liekas jauks dzīvesveids. Šeit tik ļoti nav jūtams kapitālisms. Ir jūtama kopiena. Un jūs arī esat trimdinieki, jūs esat visur. Es arī esmu trimdinieks. Protams, ka es tagad romantizēju, ne jau viss man tik ļoti vienmēr patīk.
Kas nepatīk?
Reizēm nav patīkami, ka cilvēki uz mani visu laiku skatās, kad eju pa ielu. Es nedomāju, ka tas vienmēr ir rasisms vai kas tamlīdzīgs, taču tas nav patīkami. Kas vēl? Latviešu ēdiens īsti nav mans ēdiens. Nesen, piemēram, mēģināju taisīt maizes zupu. Kūpināta gaļa... Es ēdienu gatavoju ar daudzām garšvielām, man tas ir svarīgi. Latviešu ēdiens tāds nav.
Vienu no tavām izrādēm sauc "Perfekts migrants". Kas, tavuprāt, ir perfekts migrants? Tāds vispār eksistē?
Tas ir labs jautājums. Es nezinu. Es gribu atrast uz to atbildi kopā ar skatītājiem. Es domāju, ka viena no atbildēm varētu būt, ka perfekts migrants ir maldīgs koncepts. Cilvēki šeit man saka, ka tas ir tik labi, ka es runāju latviski, jo krievi, kuri šeit dzīvo visu mūžu, piemēram, nerunā. Mani tas mulsina. Tas nozīmē, ka caur mani šie cilvēki atrod veidu, kā kritizēt citu migrantu. Tas ir paradokss. Tajā brīdī kā "perfektais migrants" es arī tieku kritizēts. Es saprotu, ka tā ir cita situācija, bet, dzirdot šādu kritiku, es nejūtos labi. Jā, esot citā zemē, ir ļoti svarīgi mācīties valodu, bet tas ne vienmēr ir viegli.
Tu jūti, ka esam?
Ir grūti spriest, jo manas attiecības ar latviešiem ir krietni ierobežotas. Es nevaru spriest par visiem. Man šķiet, ka latvieši ir atvērti. Tev ne?
Man liekas, ka tomēr nav. Esam diezgan rezervēti.
Jā, par to es arī runāju izrādē. Es tikos ar vienu latvieti Antverpenē, kura teica, ka problēma ir tajā, ka daudzi cilvēki jauc divas lietas – atvērts vai aizvērts un atturīgs vai neatturīgs.
Tu runā angļu, flāmu, vācu, spāņu, portugāļu, tamilu, latviešu un franču valodā. Kādā valodā tu domā?
Tas ir interesants jautājums. Tas vienmēr ir valodu maisījums. Pārsvarā angļu, ļoti daudz flāmu, reizēm vāciski. Tagad mēģinu dažreiz domāt tikai latviski. Tas ir ļoti grūti, bet tas ir ļoti labs treniņš. Aizvakar es pamodos no sapņa un domāju pie sevis: "Kad man būs mans pirmais latviešu sapnis?" Tas vienmēr ir ļoti īpaši. Es vēl gaidu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!