Ņemcova brīvības pārāk augstā cena. Intervija ar režisori Veru Kričevsku  (21)

Vera Kričevska ir viena no jaunā Krievijas televīzijas formāta radītājām. Viņa bija galveno sabiedriski politisko televīzijas kanāla NTV pārraižu režisore un producente no 1997. līdz 2004. gadam, kā arī trīs reizes tikusi apbalvota ar Krievijas Nacionālo televīzijas balvu (TEFI).

2008. gadā Kričevska kļuva par neatkarīgā televīzijas kanāla "Doždj" līdzdibinātāju, taču pati pēcāk aizcirta durvis, kad pirms toreizējā Krievijas prezidenta Medvedeva viesošanās redakcijā kanāla ģenerāldirektore Natālija Sindejeva izņēma no ētera, viņasprāt, aizvainojošu teleprojekta "Dzejnieks un pilsonis" ("Поэт и гражданин") izlaidumu, kurā aktieris Mihails Jefremovs lasīja Dmitrija Bikova dzeju, kas bija tieši kā naglai uz galvas Krievijas politiskās skatuves notikumu kontekstā.

Pēc gada Vera Kričevska uzņēma dokumentālo filmu "Pilsonis dzejnieks" un radīja pasaules sabiedriski politiski dokumentālā kino diennakts televīzijas kanālu "24DOC", savukārt pēc četriem gadiem – dokumentālo filmu par Borisu Ņemcovu.

Veras Kričevskas filmu "Pārāk brīvs cilvēks" demonstrēs 9. septembrī pulksten 20.30 kinoteātrī "Splendid Palace" Riga IFF programmas "ArtDocFest" ietvaros. Pēc seansa skatītājiem būs arīdzan iespēja režisorei uzdot jautājumus.

Kā tas nākas, ka tieši jūs uzņēmāt filmu par Ņemcovu?

Vairākus mēnešus pēc Borisa Ņemcova nāves režisors Jevgēņijs Gindilis piedāvāja žurnālistam un manam līdzautoram Mihailam Fišmanam uzrakstīt scenāriju dokumentālajai filmai par slepkavību vācu televīzijai, kā arī palīdzēt vienoties par interviju sēriju. Filma iznāca diezgan ātri, taču tā bija ļoti "televīzijiska" un tuvredzīga – tieši par pašu politiskās pasūtījuma slepkavības faktu, bet ne par Borisa Ņemcova personību...

Mihails ļoti satraucās. Būtībā viņa scenārijs teju netika izmantots, bet montāžas procesā izmesti 90% nofilmētā materiāla. 2016. gada sākumā Mihails palūdza, lai es noskatos visu viņa darbu – pāris desmitus garu interviju. Es biju šokēta par to, cik unikāli kadri izrādījās nevajadzīgi. Lai gan Rietumu skatītājam tas formāts bija saprotamāks. Es piedāvāju Mišam uztaisīt jaunu filmu par jaunās Krievijas likteni – Krievijas skatītājam. Mums kļuva arī skaidrs, kādi varoņi jāfilmē, – vienojāmies ar Valentīnu un Tatjanu Jumaševiem (Borisa Jeļcina znots un meita – red.), Sergeju Jastržembski (Putina īpašais padomnieks – red.), Jevgēņiju Kiseļovu (žurnālists, bijušais televīzijas kompānijas NTV vadītājs – red.). Gada beigās mēs uzrīkojām neapstrādātās versijas pirmizrādi Maskavas "ArtDocFest", savukārt līdz izplatīšanai savedām to kārtībā.

Vai, jūsuprāt, Ņemcova liktenis atspoguļo arī Krievijas likteni? Vai otrādi?

Šie likteņi ir ļoti cieši savijušies. 25 gadu laikā tie viens otram ir spēlējuši dažādas lomas. Un tādu ievērojamu cilvēku, kuru liktenis ir pilnībā savijies ar Krievijas likteni, starp dzīvajiem teju vairs nav. Es nosauktu tikai vienu tādu – Anatolijs Čubaiss, kurš bija aktīvs jau no paša sākuma, proti, astoņdesmito gadu beigām un KPFSR, izgāja cauri protestiem Balotnaja laukumā... Citu tādu nav.

Ņemcovs sāka 88.–89. gadā vēl gana jauns un izdzīvoja līdz tai realitātei, kurā dzīvojam mēs. Viņam bija pārsteidzoša spēja atrasties visos nozīmīgajos kulminācijas brīžos un vietās – Čečenija, Kremlis, Ņižņijnovgoroda, "Nord-Ost", NTV utt. Caur viņa biogrāfiju iespējams izstāstīt visas valsts jauno vēsturi.

Ņemcovs Krievijas valdībā nonāca 1997. gadā, bet 1996. notika tas, par ko šodien daudzi nožēlo, proti, liela daļa tautas iestājās par komunistiem un Zjuganovu, bet pie varas mērķtiecīgi (un ne vienmēr ar godīgām metodēm) izvirzīja Jeļcinu... Ja toreiz uzvarētu komunisti, tad diezin vai Ņemcovs 1997. gadā nonāktu Kremlī.

Nedrīkst aizmirst, ka Kremlī viņš nenonāca pēkšņi vai pēc rīkojuma no augšas – līdz tam Ņemcovs divas reizes tika ievēlēts par Ņižņijnovgorodas apgabala gubernatoru... Nevēlos spriest par politiku, turklāt no subjektīva skatupunkta, taču filmas skatītāji uzzinās, kurš pirmais kļuva par idejas "nēsātāju", ka nevajadzēja ar zobiem un nagiem cīnīties par Jeļcina uzvaru 1996. gadā. Tas ir centrālais filmas sižets, par kuru mēs visvairāk cīnījāmies, mēnešiem meklējām arhīva ierakstus. Mēs atradām interviju ar Ņemcovu, kurā pirmo reizi izskanēja ideja: nav jābaidās zaudēt 1996. gadā, lai pie varas nāk komunisti, visu sagrauj, un Krievija uz visiem laikiem atbrīvosies no komunistiskās sērgas.

Jūsu filmas veidošanā iesaistītie žurnālisti atklāja, ka viņus pārsteidzis fakts, ka intervijās liberāli demokrātiski noskaņotie varoņi runā tā, it kā Krievijas tautas viedokļa vai izvēles iespējas neeksistētu, proti, kā vara liks, tā arī būs, bet tauta klusē. Vai arī jums radās tāds iespaids?

Tas nav gluži precīzs novērtējums. Piemēram, viens no galvenajiem stāstiem, kuru stāsta Jevgēņijs Kiseļovs, ir par to, kā viņš savā televīzijas programmā "Itogi" ("Итоги") ik nedēļu atklāja "Ja prezidenta vēlēšanas notiktu šo svētdien – kā jūs balsotu?" ("Если бы выборы президента произошли в это воскресенье — как бы вы проголосовали?") reitingus. Kā saka viņš pats, viņam izdevās "ievilkt" skatītāju spēlē. Viņš rādīja, kā 1997. gadā krita Ņemcova reitings, turklāt nebija saprotams, kas bija šī krituma iemesls – pats Ņemcovs, elektorāts vai Kiseļovs, kurš izgaismoja reitinga samazināšanos. Un skaitļi netika ņemti no zila gaisa.

Krievijas televīzijā eksistē tāds pretīgs izteiciens "tauta norīs", ļoti populārs bija deviņdesmitajos gados "Ostankino". Diemžēl šis izteiciens dzīvos, kamēr ar masu mediju palīdzību būs tik viegli manipulēt ar elektorātu.

Kā jūs iepazināties ar Ņemcovu, un cik tuva bija jūsu komunikācija?

Atšķirībā no daudziem maniem paziņām un televīzijas kanāla "Doždj" kolēģiem es ar Borisu Ņemcovu nekad nedraudzējos. Sveicinājāmies, un viss – nekādu tubrālību. Mani tracināja, ka divdesmitgadnieki kliedza "Borja, sveiks!", kad viņš ieradās "Doždj".

Mēs iepazināmies deviņdesmito gadu beigās – viņš bija dažādu televīzijas kanāla NTV pārraižu regulārs viesis. 2000. gadā mēs ar Saviku Šusteru izveidojām programmu "Vārda brīvība" ("Свобода слова"), kas Krievijā bija galvenais politiskais sarunu šovs trīs sezonas pēc kārtas. Boriss Ņemcovs pie mums nāca bieži. Programmu aizvēra 2004. gadā, kad sākās Putina stagnācija. Sabiedriski politiskas tiešā ētera programmas sāka iznīcināt.

Saviks nezināja, ko darīt, – viņam nebija Krievijas pilsonības, bet NTV viņam nodrošināja tiesības strādāt. Tad viņš satika Borisu Ņemcovu, kurš tikko bija atgriezies no Kijevas, "Oranžās revolūcijas" iedvesmots. Tobrīd sabiedriski politiskas televīzijas Ukrainā neeksistēja – kanāli darbojās saskaņā ar prezidenta Kučmas administrācijas izsūtītu dienaskārtību un tēmām. Ņemcovs piedāvāja Savikam doties uz Kijevu un mainīt mediju ainavu.

Burtiski nedēļu pēc sarunas Ņemcovs visu noorganizēja. 2004. gada vasarā Maskavā es tikos ar vienu no pazīstamākajiem ukraiņu oligarhiem Viktoru Pinčuku (Kučmas znots – red.), liela mediju holdinga īpašnieku. Viņš piedāvāja steidzīgi doties uz Kijevu un septembrī tur "palaist" "Vārda brīvību". Man bija nepieciešams garants, ka varēsim strādāt, kā vēlamies, ne ar vienu nesaskaņojot. Viņš to deva un nodrošināja.

Mūsu programma sākās piektdienas vakarā septiņos, bet beidzās – pusnaktī. Politiķi un ziņu veidotāji stihiski mums uzbruka, visi kliedza, nekādi nespējām izbaudīt brīvības sajūtu. Mēs bijām laimīgi, ka daudzas problēmas netika risinātas Augstākajā Radā, bet mūsu programmas studijā. Vietējo avīžu un radio žurnālisti pārtraukumos nāca un pierakstīja studijā notiekošo.

Jau pēc gada līdzīgi politiskie šovi bija jau teju visos lielākajos Ukrainas televīzijas kanālos – mēs pārrāvām publiskās diskusijas blokādi. Šodien Ukrainā retais saprot, ka visi šie vēsturiskie procesi bija Savika nejauši satiktā Borisa Ņemcova pirksts. Un Ņemcova dzīvē tā bija ļoti zīmīga epizode – viņš komunicēja ar visiem, viņam bija pareiza pieeja, viņš apvienoja dažādus cilvēkus, izraisīja lavīnas, kustināja tektoniskos slāņus...

Taču iniciēt līdzīgus procesus Krievijā viņam tomēr nebija pa spēkam?

Nē, protams.

Tomēr intervijā BBC jūs sakāt, ka Ņemcovs Krievijai bija iespēja. Kāda iespēja?

Iespēja attīstībai citā virzienā. Protams, nav vērts nodarboties ar zīlēšanu, kā būtu, ja būtu, vienotos Ņemcovs ar Čečeniju vai nē, ko darītu ar ekonomiku... Taču valdības īstenotā jauno reformatoru sakāve – Ņemcova, Sisojeva, Čubaisa, Hakamadas – ir pati lielākā zaudētā Krievijas iespēja. Izglītoti, skaisti, gudri cilvēki un retais gadījums, kad valdība bija neatkarīga struktūra, nevis prezidenta instruments. Tā sastāvēja no cilvēkiem, kuri, manuprāt, redzēja Krieviju Rietumu pasaulē ar eiropeiskām vērtībām. Tā ar jauno Krieviju noticis tikai vienreiz – 1997. gadā. Un viss, kas notika ar šo valdību un Ņemcovu, Krievijai ir milzīga traģēdija.

Jūs uzskatāt, ka Krievijai ir nepieciešama tieši eiropeiska attīstība, nevis "sava īpašā nostāja", par kuru pēdējā laikā tik daudz runā, piemēram, bijušais Rietumu vērtību slavinātājs režisors Andrejs Končalovskis?

Es neesmu tā labākā runātāja par šo tēmu, jo esmu Rietumu vērtību piekritēja un šobrīd nedzīvoju Krievijā, lai gan strādāju un esmu tur bieži. "Īpašo nostāju" es saprotu maz, tāpēc man nav tiesību runāt par to, kā būtu labāk. Būsim atklāti – šobrīd man ir pilnīgi acīmredzams, ka krieviem nav pieprasījuma pēc atklātības, civilizētības un tolerances. Ir pieprasījums pēc stingras varas, spēcīgas armijas, izolācijas...

Bet vai ir pieprasījums pēc garīguma, par kuru šobrīd tik daudz runā?

Es domāju, ka Krievijā pēc garīguma pieprasījuma nav... Kādā brīdī es sapratu, ka visi eiropeisko vērtību atbalstītāju centieni ir velti, jo Rietumu virzienam nav ieinteresēto un atbalstītāju. Tur nekas nav darāms.

Jūsu filmas nosaukums ir "Pārāk brīvs cilvēks". Kas bija brīvība Ņemcova izpratnē? Vai vispār ir iespējams būt pilnīgi brīvam?

Pilnīgi – nav iespējams. Jebkurā gadījumā tev ir kaut kādi noteikti pienākumi un atbildība kāda priekšā. Ja spriežam filozofiski, tad brīvam cilvēkam vienmēr ir izvēles brīvība, tas attiecas arī uz pienākumiem un atbildību. Un tomēr brīvībai jābalstās likumu ievērošanā – ir tā brīvības ierobežošana vai nē?

Mēs ar Mišu filmas nosaukumā izcēlām to, ka Boriss jebkurā situācijā palika viņš pats – nepielāgojās konjunktūrai, nerīkojās pretrunā ar sirdsapziņu, nemānīja sevi... Jā, viņš nebija pietiekami viltīgs, nebija politiķis šī vārda mūsdienu izpratnē (kaut ko noklusēt, savu reizi piekāpties, kaut ko sarunāt), bija nevadāms un teica, ko domāja. Taču viņš bija godīgs pats pret sevi.

Jūs esat viena no krievvalodīgās televīzijas brīvību visvairāk mīlošajām personībām. Kad Natālija Sindejeva izņēma no ētera "Dzejnieku un pilsoni", jūs uzreiz uz galda uzlikāt atlūgumu... Kas jums ir brīvība?

Pirmkārt, tā ir izvēles brīvība, iespēja pašai izvēlēties savu dzīvi – ko darīt, ko lasīt, kuru mīlēt, kur iet, kur un ar ko dzīvot... Es nevaru strādāt vagara uzraudzībā, darīt to, kas man nepatīk vai kam neredzu jēgu. Es esmu ļoti pretimnākošs un uz sarunām orientēts cilvēks, taču absolūti nevaru ciest, kad kāds mēģina labot manu darbu politiskās konjunktūras dēļ. "Doždj" gadījums bija muļķīga Natālijas Sindejevas kļūda, kuru viņa pēc tam atzina. Šobrīd mums ar viņu viss ir labi, uz "Doždj" piecgadi mēs uzņēmām piecu sēriju seriālu, kurā iztirzājām šo stāstu.

Deviņdesmitajos gados jūs veidojāt jaunu Krievijas televīziju – bijāt viena no "Doždj" dibinātājām, jūsu programmas trīsreiz saņēmušas TEFI prēmiju. Jūsuprāt, kā mūsdienās televīzija var ietekmēt prātus? Tās loma pieaug vai samazinās?

Protams, samazinās, taču vecās paaudzes cilvēku paradums skatīties televizoru nekur nepazūd – viņi tam ir piesaistīti. Un pagaidām šie cilvēki ir sveiki un veseli, sabiedrībā televīzijai (pat aizejot interneta formātā) būs svarīga propagandas loma vēl daudzus gadus. Man pašai mūsdienās ir pretīgi ko dzirdēt par televizoru. Jau daudzus gadus manā mājā šāda priekšmeta nav. Protams, reizēm nākas tajā ielūkoties darba dēļ, taču kopumā tas ir atbaidošs un neinteresants. Tas ir briesmīgi, ka man nav citas profesijas.

2014. gadā jūs piedāvājāt tobrīd no ieslodzījuma iznākušajam Mihailam Hodorkovskim mediju platformas koncepciju ar video saturu. Pēcāk portālam "Meduza" jūs sacījāt, ka "viņš nezināja, ko grib, procesā mainīja uzdevumus, bet pēc tam teica, ka tas ir pārāk dārgi". Kas tas bija?

To nepiedāvāju es, bet gan cilvēki, kuri diezgan ilgi piedāvāja man kaut ko piedāvāt Hodorkovskim. Kādā brīdī es piekritu un piecu mēnešu laikā izstrādāju mediju platformu. Man šķita, ka ir sanācis kas interesants, kas līdz tam vēl neeksistēja. Manuprāt, šī platforma būtu spējusi radīt nesliktu apmeklējumu, un, kas ir pats svarīgākais, tai bija jāsavāc 18–25 gadus vecu cilvēku auditorija, kuru vispār nav vienkārši piesaistīt sabiedriski politiskam kontekstam. Brīdī, kad koncepcija bija gatava, Hodorkovskim attīstīt mediju virzību vairs nebija interesanti. Paldies Dievam, ka neko tad vēl nebijām sākuši darīt.

Kāpēc paldies Dievam?

Jo šobrīd ir acīmredzams, ka Hodorkovskis nodarbojās ar politiku. Tad to nevarēja skaidri redzēt, un mēs rēķinājāmies, ka platforma tiks veidota uz masu mediju darbības principiem, kad starp īpašnieku un redakciju ir betona siena. Tagad ir skaidrs, ka nekas tāds nenotiktu. Bet es ienīstu propagandu jebkādā tās izpausmē – vai tā būtu Kremļa vai "Atvērtās Krievijas". Pilnīgi droši, mani neinteresē būt par kādas partijas mediju.

Minot galvenos Krievijas likteņa cilvēkus, jūs nosaucāt Ņemcovu un Čubaisu, bet nepieminējāt Hodorkovski, kuru daudzi dēvē par vienu no labākajiem pretendentiem ja ne uz jaunās Krievijas prezidenta amatu, tad premjera gan. Izskanēja pat pieņēmums, ka viņš būtu arī labs Latvijas premjers. Vai jūs neuzskatāt Hodorkovski par Krievijai liktenīgu personību?

Nezinu. Man nav nekādas izpratnes par šo cilvēku.

Kā filmu "Pārāk brīvs cilvēks" uzņēma ārvalstīs?

Sākumā mūsu filma tika veidota Krievijas auditorijai – mēs apzināti pieņēmām šādu nebūt ne vienkāršu lēmumu. Tajā ir daudz detaļu un vēsturisku faktu, kas nebūs saprotami cilvēkiem "no malas".

Mums nebija iespējas paskaidrot, piemēram, kāpēc mūsu darbā tik ilgi runā Mihails Fridmans (baņķieris, "Alfa Group" līdzīpašnieks – red.). Mūsu skatītājs var to novērtēt – viņam ir skaidrs, ka Fridmans šāda veida interviju sniedz pirmo reizi mūžā. Turklāt viņa vārdi samontēti paralēli ar Alekseja Navaļnija runu – tā ir neparasta satikšanās vienuviet. Rietumu skatītājam tās ir vienkārši runājošas galvas.

Rietumu ekspertu sabiedrībā mūsu filmu uzņēma ļoti labi. Tā jau ir demonstrēta vairākas reizes un vēl tiks izrādīta ASV universitātēs un festivālos – Ņujorkā, Vašingtonā, Maiami. Viņuprāt, mēs spējām atklāt svarīgu Krievijas vēstures posmu. Londonā, kas man bija pavisam negaidīti, filma sapulcināja trīs pilnas zāles. Es biju pārliecināta, ka atnāks vien tur dzīvojošie krievi, un negatavojos atbildēt uz jautājumiem angļu valodā, taču šādas publikas izrādījās daudz. Viņi visu saprata pareizi.

Krievijas Federācijas teritorijā filmas noma bija veiksmīgākā dokumentālā kino noma pēdējo 15 gadu laikā. To izrādīja ļoti daudzās pilsētās. Es sarunājos ar publiku Sanktpēterburgā, Maskavā, Jaroslavļā, Ņižņijnovgorodā – tie bija gaišākie cilvēki, kuri ar visu sirdi pārdzīvoja par Krievijas likteni, par laiku, par nākotni. Viņi analizēja, centās saprast, kas notiek.

Vai filma kaut kādā ziņā ir saistīta arī ar Latviju?

Nē, nekā. Vecākajai paaudzei tas, iespējams, būs aizraujoši, jo daļēji tā ir arī viņu vēsture, kas aizsākās "lielajā kopīgajā valstī". Taču jebkura cita vecuma cilvēkiem tas ir svarīgi, jo tas, kas notiek tik liela un spēcīga kaimiņa kā Krievija teritorijā, Latvijā nevar neradīt interesi.

Viena no valstīm, kas mūsu filmu tulko savā valodā, ir Somija. Turklāt pieprasījumi saņemti ne no vienas organizācijas vien. Krievijai ar Somiju vēsturiski ir bijušas sarežģītas attiecības, Somijas teritorijas bija Krievijas sastāvā...

Vai jūsu dzīve kaut kādā veidā ir saistīta ar Latviju?

Es esmu no Sanktpēterburgas. Rīgu mīlu jau kopš bērnības – ļoti bieži šurp braucām kopā ar vecākiem ziemas brīvdienās, dzīvojām viesnīcā pie Daugavas. Tā bija pasaku pilsēta, kur ziemā ziedu veikalos pārdeva ceriņus. Tas šķita kā brīnums.

Man ir vairāki tuvi draugi, kuru vecākiem un vecvecākiem izdevās aizbēgt no Rīgas 1938. gadā un kuri deviņdesmitajos restitūcijas rezultātā atguva savu nekustamo īpašumu. Tas man šķiet ļoti svarīgi, pareizi un godīgi.

Pēdējā laikā esmu bijusi pie jums divas reizes, tostarp uz izrādi "Brodskis/Barišņikovs". Absolūti eiropeiska, mājīga un silta pilsēta ar brīnišķīgu jūras piekrasti, kur dzīvo daudz manu draugu. Esmu priecīga, ka Baltijas valstīm izdevās izcīnīt savu brīvības cīņu un veidot savu pasauli.