Valentīna Freimane: Kādas briesmas gan slēpjas apstāklī, ja apsīkstam savā ziņkārībā  (8)

"Esmu cilvēks, kurš mūzikai tuvojas kā absolūta privātpersona - nekad neizsaku galīgu spriedumu," sarunā ar "Tīrkultūras" vadītājiem saka Valentīna Freimane.

"Ar mūziku man ir tikai personīgas attiecības, kuras nepretendē uz kādu objektīvu patiesību citiem par mērauklu. Jāsaka, šī attieksme manī izveidojusies jau bērnībā – esmu augusi ģimenē, kurā ļoti mīlēja mākslu un mūziku. Mana tante bija laba pianiste. Mūzika ar mums bija kopā vienmēr. Lasot grāmatas vai baudot mākslu, cilvēki apsēdās, analizēja, sprieda un kritizēja, taču mūziku vienkārši mīlēja.

Pret mūziku bija tāda attieksme kā pret mīļu cilvēku, kura klātbūtne ir vajadzīga, patīkama; citreiz ar viņu esi vairāk apmierināts, citreiz mazāk, bet nekad neskaties uz to ar vēsi analītisku skatienu.

Tāpēc ar mūzikas kritiku vai operas izrāžu analīzi kategoriski nekad neesmu nodarbojusies! Taču bieži esmu pārliecinājusies, ka mūzikas kritiķi, kuri mūziku var analizēt un zinātniski risināt dažādus jautājumus, kolīdz raksta par operām, par aktierdarbiem reizēm raksta tādas aplamības un muļķības.Tāpēc es par mūziku negribu rakstīt šādas aplamības kā viņi par aktieriem, par kuriem savukārt es varu izteikties... Mūzika ir manas dzīves sastāvdaļa – un tas ir svarīgākais."

"Teicu savai mammai – man nepatīk pašai spēlēt klavieres un nedomāju arī, ka man vajadzētu daudz pūlēties, jo jūtu, ka nekad pati negribēšu spēlēt – gribu tikai klausīties. Un kāpēc man jāmokās, jāsēž pie klavierēm un jātērē laiks, ja varu uzlikt skaņdarbu?"

Kā atklāj Freimane, tolaik viņas mīļākais pianists bija Horovics (Vladimirs Horovics 1903–1989). "Jā, ik pa laikam viņam šķita, ka viņam rokas ir no koka, un viņš tās vairs nevar kustināt. Taču laiku pa laikam viņa psihe nomierinājās, un viņš atkal spēlēja, jo pirksti savu kustīgumu nezaudēja, taču nekad nevarēja zināt, kad atkal uznāks tas brīdis, kad viņam būs koka pirksti... Tik un tā viņš bija manas bērnības ideāls."

"Un tad domāju – sak', ko es plikšķināšu, nemaz to negribu. Man bija saprotoši vecāki, un mamma teica – nu, labi, tad nevajag! Jo tiku audzināta nevis aizliegumu garā, bet tieši otrādi – tā, lai saprotu, kas mani aizrauj, tāpēc neuzspieda kaut kādas pieņemtas gaumes normas.

Kas man patīk no klaviermūzikas? Viss atkarīgs no dvēseles stāvokļa. Mocarts varbūt ir tas tuvākais, jo apvieno tās īpašības, kuras bieži vien ir grūti apvienot – vieglumu, dzīvesprieku, dzīvotspēju un ļoti dziļām pārdomām. Mocartu bieži uztver no vieglākās puses, bet daži viņa darbi taču ir tik traģiski. Atceros – ja biju šausmīgi nogurusi, viss apnicis, man neko citu nevajadzēja kā vien, acis aizverot, paklausīties "Mazo naktsmūziku". Tā visu nomierināja. Taču nekad neesmu mēģinājusi lietot nekādu muzikālu terminoloģiju vai zinātniski mēģinājusi salīdzināt kādus strāvojumus – kaut vēsturiski esmu pietiekoši izglītota, lai to varētu darīt - , bet nekad to neesmu vēlējusies. Tā ir mana personīgā lieta..."

"Ar citām mākslām ir tā. Vismazāk dziļi man trāpa glezniecība. Jā, ir gleznotāji, kuru darbi aizkustina manas jūtas un domāšanu, bet tēlotājmāksla īsti nav mana. Bet literatūra un mākslas, kas saistītas ar cilvēka personības dažādajiem slāņiem – kā teātris un kino, tur mana attieksme ir savādāka nekā pret mūziku. No vienas puses priecājos, ja no teātra un kino saņemu emocionālo lādiņu, taču ar to man tur nepietiek. Tur tūlīt sāk darboties garīgie slāņi: analītiskais slānis, asociatīvais, kas rada metaforiskas un alegoriskas domas – tātad visi iespējamie slāņi, kas mūsu domāšanai vien var būt. Tur es jūtu pienākumu arī citiem pastāstīt par to pastāstīt. Tur, domāju, esmu pietiekoši zinoša, lai arī otru rosinātu aizdomāties," raidījumam "Tīrkultūra" stāsta Freimane.

"Esmu cilvēks, kurš visu mūžu centies, lai domāšanā nenostiprinās kādi štampi un stereotipi. Dažkārt mēs domājam, ka tie ir mākslas likumi, pēc kuriem spriežam. Būtībā tie ir tikai stereotipi.

Diezgan agri sapratu, kādas briesmas slēpjas apstāklī, ja apsīkstam savā ziņkārībā, ļaujam atpūsties savām domām un esam ar sevi apmierināti. Vienmēr esmu cīnījusies pret to.

Tāpēc arī, domāju, manī nav nostiprinājusies īpašība, kas parasti raksturīga profesionāļiem. Un viņiem jau arī nevar pārmest - cilvēkam jāpelna nauda ar to, ko viņš raksta. Viņš pārāk nevar atļauties palaist dvēseli pastaigāties. Man ļoti patīk analizēt un šī īpašība netraucē manu jūtu dzīvumam ne kino, ne literatūrā, ne teātrī. Varu baudīt un analizēt, taču mūzikā tā nevaru.

Mūzika – tā ir mana privātā joma, kur varu kā bērns rotaļāties un priecāties tā, kā gribu. Un pat nekautrējos kādam godīgi atzīties, ka nesaprotu daudzus modernos strāvojumus, un nemaz to negribu. Tas ir kā, ja esmu iemīlējusies vienā vīrietī, kāpēc gan jāatzīst citu vīriešu labās īpašības, ja mani tās neinteresē?

Ir ļoti svētīgi zināt, kā esi iekšēji iekārtots – papētīt savas fizioloģiskās iespējas, uz ko tevi dabīgi velk. Jo, ja tu to attīstīsi, gūsi panākumus un cilvēkiem būsi vajadzīgs."

Esmu daudz strīdējusies ar filozofiem, jo atsakos kādu mākslas izpausmi, tāpat kā dzīves izpausmi, mēģināt izskaidrot ar vienu teorētisku mācību. Piemēram, 50.-60. gados visi bija ķerti uz strukturālismu. Jā, vajag zināt metodes, var ieraudzīt ko jaunu, bet visu parādību tu vari izpētīt tikai ar dažādām metodēm. Tā ir cilvēka lielummānija, ka viņš izdomās vienu zinātnieku formulu piemērot visam. Man nav ticības, ka ir viena metode.

Studējot vēsturi, tas man ļoti skaidri atklājās – nu, nevar milzīgu vēstures attīstības gaitu vērtēt pēc tik vienkāršotiem kritērijiem – ka tie, lūk, bija labie, bet tie – sliktie. Bet cilvēka daba meklē vienkāršotu līdzsvaru. Jo līdzsvars ir veselība, un, kolīdz tas tiek izjaukts, ķermenis kļūst slims – cilvēks dvēseliski jūtas diskomfortā. Pavērojiet sevi, ja sastopaties ar kādu izpausmi, par kuru nevar pateikt, vai tas ir simtprocentīgi pareizi vai simtprocentīgi nepareizi. Daudziem palīdz reliģija, jo tai nav konkrētības, tajā var iegrimt un saprast, ka tā ir garīga viela, kas ved uz pozitīvu cerību. Bet reālajā dzīvē jau tā nav."

"Vēsturnieks Pauls Šīmans kara laikā man iemācīja to saredzēt. Viņš teica – nemēģini šajā situācijā, kurā atrodamies, meklēt glābiņu, jo šajā brīdī pozitīvs iznākums visām pusēm nevar būt pilnīgi pozitīvs. Latvijai izejas nav, jo gan vienā, gan otrā pusē draud iznīcība. Ir pamats nostāties gan vienā, gan otrā pusē, taču simtprocentīgi pareizi tas nebūs nevienā gadījumā.

Kā šaha spēlē, kad figūras nonāk stāvoklī, ka neviens nevar uzvarēt. Bet neviens arī nav zaudētājs. Tas ir stāvoklis, ko cilvēka prāts un psihe nevar normāli sagremot! Un Šīmans ieteica katram indivīdam palikt godīgam un vadīties pēc senajiem ētiskajiem principiem. Ja cilvēkam ir gan prāts, gan sirds, ir ļoti grūti rīkoties simtprocentīgi pareizi. Tik aktuālais bēgļu jautājums ir sarežģīts, un cilvēks nebūs cilvēks, ja viņš neizjutīs žēlumu – ja neatcerēsies, ka arī viņš pats reiz nokļuvis šādā situācija – piemēram, es, kurš atceras savu senču gaitas.

Redzam, ka politiķi, kuri grib atrisināt dubulto pieeju, mokās. Jo vienu pilnīgi pareizu pieeju nav iespējams atrast. Ja nokļūsti situācijā, kad ar to jāsaskaras, atliek uzvesties kā godīgam un līdzjūtīgam cilvēkam, jo cilvēks pret cilvēku politiku netaisīs, bet palīdzēs, lai ir, ko ēst, un ir, kur gulēt."

"Diemžēl šobrīd esmu atrauta no aktuālās, dzīvās mākslas klātienē. Skatos televīziju, cenšos neatpalikt informatīvi, bet pat ļoti brīnišķīgi fiksētas izrādes, kaut arī izraisa emocijas, līdz personisku strāvu satiksmei neaizkļūst. Teātrī ir tas dzīvais nervs, ka gluži fiziski jūti, kāds strāvojums nāk no skatuves, un uz skatuves jūti, kāds strāvojums nāk no zāles. Šīs dzīvās cilvēku nervu izpausmes, protams, noved pie augstākā pārdzīvojuma saspringuma. Tāda diemžēl man sen nav bijis, jo esmu atrauta no mākslas dzīvā attīstības ceļa un tas man ir ļoti sāpīgi, bet priecājos arī par to, kas ir."

Skatuves mākslai raksturīgas kopīgi draudi – pašlaik visi uzsēdušies uz to, kas faktiski ir vakardienas avangards.Uzsvars tiek likts uz pašdarbības celšanu uzmanības centrā, uz obligāti redzamo saikni ar šodienas aktuālajiem notikumiem.

Pats par sevi tas nav slikti – jā, tas var būt viens no mākslas interpretācijas veidiem. Taču ar to sāka nodarboties jau 60. gados, tikai PSRS ietvaros to Latvijā nezinājām – taču es daudz lasīju un centos studentiem to pastāstīt. Tad nāca otrais vilnis, kas raksturīgs beidzamajiem divdesmit, trīsdesmit gadiem, un tagad pat ir vesela kritiķu saime, kas dzied korī, kas ir šodienīgi un kas nav šodienīgi, kaut arī tas "šodienīgais" jau sen pārvērties par vakardienu. Līdz ar to teātris ir zaudējis.

Māksla, kuras radītājs – mākslinieks – nav labs amata pratējs, var iet bekot. Mūzikā to nevar nopostīt – pie klavierēm sēdināt katru nevar, arī baletdejotājus, kuri nemāk uz puantēm nostāvēt, baleta teātris neņems. Bet teātrī tā var darīt – katrs idiots var atvērt muti un kaut ko pateikt. Tas, kas ir mākslas amats – tas pašlaik tiek šausmīgi nivelēts, kopumā zaudējot mākslas vērtību, un tas man ļoti nepatīk.

Mani neinteresē uz skatuves redzēt to, ko varu avīzē izlasīt. Man tas nav vajadzīgs. Bet tad atnāk viens cilvēks un viņš tev parāda to pašu, runā par tiem pašiem jautājumiem, bet atklāj ko jaunu – un tev mute paliek vaļā. Piemēram, instalācijas bieži vien vispār nesaprotu – tās mani neuzrunā. Un pēkšņi nāk viens mākslinieks, kurš piedāvā savējo, un tu saproti, ka tevī sāk kūsāt noslēpumaini spēki, kas tevi asociatīvi uzrunā.

Tātad tomēr ne mākslas veids, ne meklējumi ir vainīgi, bet cilvēks, kurš to visu nespēj pārvērst par mākslu.