Režisors Pāvels Gumennikovs: Ja mēs cits citam nepalīdzēsim, nekur tālu netiksim  (7)

Un tā vien izskatās, ka šāda dzīvošana atmaksājas, jo "Sarauj, Just!" ir pirmā latviešu filma, kas jebkad iekļuvusi pasaulē lielākā starptautiskā īsfilmu festivāla "Manhattan Short" repertuārā. Filmu festivāla ietvaros varēs noskatīties kinoteātrī "Splendid Palace" 6. un 7. oktobrī, kā arīdzan paredzēti seansi citviet Latvijā. Dalība šajā festivālā ir īpaši nozīmīga, jo tā uzvarētājs, kuru nosaka skatītāju balsojums, pēc tam cīnās par iespēju kvalificēties "Oskaram".

Par neatlaidību un nepadošanos dzīves pārbaudījumu priekšā, latviešu skatītāju mentalitāti un Latvijas kino industriju sarunājos ar "Sarauj, Just!" režisoru Pāvelu Gumennikovu.

Divi iepriekšējie tavi lielie darbi, filma "Es mīlu tevi, Rīga" un seriāls "Jā, boss", ne tuvu nebija par sociālām tēmām. Kā tu nonāci līdz šādas tēmas izvēlei?

Latvijas Invalīdu sēdvolejbola asociācija mani uzaicināja taisīt par viņiem prezentāciju, jo daudz jaunu cilvēku vispār nezina par iespēju sportot. Cilvēki, kuriem rodas invaliditāte, sākumā ir ļoti depresīvi, nolaižas rokas, tāpēc asociācija gribēja vienkārši uztaisīt prezentāciju, lai informētu par iespēju sportot, jo sportošana komandā dod iespēju noticēt sev. Es aizgāju uz tikšanos, kur satiku filmas galveno varoni Aleksandru. Runājot ar viņu, es sapratu, ka mēs netaisīsim nekādu prezentāciju, bet gan filmu. Aleksandra stāsts mani iedvesmoja.

Kā tapa filmas scenārijs? Kopdarbojoties?

Pārsvarā tas tapa kopdarbojieties, jā. Pamatā ir paša Aleksandra dzīvesstāsts, stāsta kodols ir reāls. Viņš Centrāltirgū sarunājās ar pazīstamu meiteni, kuru pēkšņi apzaga, un viņš sāka dzīties pakaļ zaglim. Tas, ko mēs pieaudzējām, – izveidojām romantisko stāstu, ka viņš šajā meitenē iemīlas, bet viņa to nezina. Iedvesmojāmies arī no "YouTube" video, skatījāmies, ko visu cilvēki ratiņkrēslos spēj izdarīt. To visu scenāriste Laura Lapiņa lika kopā.

Aizsūtījām Aleksandram scenāriju. Viņš tad vēl bija nepilngadīgs, tāpēc vispirms lasīja viņa mamma. Viņa teica, ka esam traki, ka tas taču nav iespējams. Vienu reizi aizgājām ar Aleksandru kopā uz sporta treniņu, un viņš ar pirmo piegājienu visu izdarīja, nevajadzēja nemaz trenēties. Atlētisms viņam ir asinīs.

Kādā no publikācijām tu izteicies, ka šis bija visgrūtākais projekts, kurā līdz šim nācies piedalīties. Kāpēc tā? Kas bija lielākie izaicinājumi?

Pirmkārt, tā bija pirmā asa sižeta filma, ko es filmēju. Asa sižeta filmai ir bieži jāmaina lokācija, daudz strādājām, lai visu paspētu nofilmēt īsā laikā, turklāt ne tikai vienkārši nofilmēt, bet lai tas arī izskatītos iespaidīgi. Tā kā Aleksandrs nav profesionāls aktieris, mums bija trīs četru mēnešu sagatavošanās posms, kura laikā trenējāmies aktiermeistarībā. Mums bija arī ierobežots budžets.

Bet man ir ļoti paveicies ar komandu. Kopā ar operatoru Mārtiņu Jansonu mēs paveicām tādas lietas, ko parasti dara lielbudžeta filmās, izmantojot speciālas ierīces. Mārtiņš visu filmēja uz skrituļslidām ar rokas kameru, tādējādi visu laiku esot iekšā procesā, tuvu varoņiem.

Laikam vislielākās grūtības sagādāja pagājusī vasara, jo nemitīgi lija. Arī Aleksandram bija fiziski grūti, viņš nogura, tāpēc nebija iespējams filmēt katru dienu, jo pēc katras filmēšanas dienas viņam uz rokām bija tulznas. Filmēšanas laikā mēs nomainījām kādus 30 cimdu pārus. Mums vajadzēja citam citu motivēt, tāpēc mēs filmēšanas procesā kļuvām ļoti tuvi, atbildīgi cits par citu. Gandrīz kā ģimenē, kur ir gan labās, gan sliktās dienas un arī strīdi.

Cik ilgu laiku kopumā aizņēma filmēšana?

Pats filmēšanas laiks bija četras dienas, piektā bija papildu diena, lai pārfilmētu to, ko sabojāja lietus. Pēcapstrāde aizņēma piecus mēnešus, bet tas galvenokārt bija tāpēc, ka daudz uzņēmumu mums palīdzēja bez maksas. Krāsu apstrādi mums veidoja Londonas uzņēmums "Time Based Arts", kas krāso BBC seriālus, piemēram, "Karu un mieru". Skaņu mums taisīja Kanādas studija, kas strādājusi ar lielajām "Oskaru" filmām – "The Help" ("Kalpone"), "Joy" ("Džoja"), "American Hustle" ("Amerikāņu afēra") un "Planet of the Apes" ("Pērtiķu planēta"). Savukārt komponists mums bija no Holivudas – viņš strādājis pie Harija Potera filmām un "La La Land". Viņus iedvesmoja mūsu stāsts, tāpēc piekrita mums palīdzēt, neprasot par to samaksu.

Kā viņi par jums uzzināja? Pats uzrunāji?

Jā, pats vienkārši uzjautāju, vai viņi nebūtu ar mieru mums palīdzēt. Kas ir sliktākais, kas var notikt? Viņi var pateikt nē. Vienmēr ir vērts mēģināt.

Tu iepriekš esi izteicies, ka bez skatītāju atzinības filmas veidot ir bezjēdzīgi, ka tas tev ir pats galvenais, kāpēc vispār to dari. Vai tu jūti, ka cilvēkiem ir vajadzīgi šādi darbi ar pievienoto vērtību, nevis tikai maize un izpriecas?

Jā, to apliecina gan skatītāju, gan arī festivālu žūrijas atsauksmes. Šogad mēs esam bijuši ļoti daudzos ārzemju festivālos, ja nemaldos, tad kopā aptuveni 30, no kuriem septiņos arī uzvarējām. Cilvēki saka, ka mūsu stāsts ir gan izklaidējošs, gan iedvesmojošs.

Protams, arī Aleksandram ir bijuši grūtie posmi, kad iestājas depresija. Traumu viņš guva sešu gadu vecumā, kad kājas nogrieza vilciens. Viņam ļoti palīdzēja sports un komanda, jo tad, kad mēs esam vieni, ir ļoti grūti, bet ar cilvēkiem, kuriem mēs ticam un kuri tic mums, viss šķiet vieglāk. Filmas beigās ir aina, kurā Aleksandrs saka: "Uz sapņiem ir jāiet. Ja nevari paiet, tad ir jārāpo." Un tā arī ir – ir jācīnās par to, ko tu gribi.

Tu vari salīdzināt ārvalstu auditoriju ar vietējo? Kādas ir galvenās atšķirības?

Amerikā auditorija ir ļoti reaģējoša. Uz visu, ko viņi redz uz ekrāna, viņi uzreiz arī reaģē. Viņi var svilpt, aplaudēt filmas vidū, ļoti jūt visam līdzi. Savukārt Itālijā visi lēkāja un spiedza. Latvijā filmas laikā cilvēki tik ļoti neiekarst, bet pienāk pēc tam un pasaka, ko domā. Mēs tomēr esam ziemeļnieki, uz iekšu vērsti. Ļoti bieži vēlāk uzraksta "Facebook", ka patika. Atsauksmes ir labas no visām pusēm, atšķiras tikai pasniegšanas maniere.

Uzrakos vienai vecai, 2012. gada, sarunai ar tevi – ar gana skaļu virsrakstu, ka Latvijā jaunajiem netic. Toreiz tu izsacījies, ka Latvijas kinoindustrijā atbalsta daudz projektu, kuri ir "samocīti, samāksloti, bez perspektīvas un nevienam nevajadzīgi". Vai tavas domas ir tādas pašas arī šodien, un kas ir tas, kas Latvijā, tavuprāt, būtu vajadzīgs?

Es daudz esmu strādājis ārzemēs. Pēdējos četrus gadus strādāju Ķīnā – gan kino, gan reklāmas industrijā. Man liekas, ka mums kā mazai valstij ir jāmēģina projektus veidot starptautiskāk. Piemēram, mans nākamais projekts, pie kā es jau strādāju, ir pilnmetrāžas filma Latvijā, bet ar ārzemju aktieriem. Es kino uztveru ne tikai kā mākslu, bet arī kā biznesu. Tā tas ir arī pasaulē. Viens no galvenajiem mērķiem ir peļņa, lai tu to vari investēt nākamajā projektā, tādējādi attīstot gan valsti, gan industriju. Manuprāt, tas ir pats galvenais, par ko Latvijā vajadzētu domāt, – par atpelnīšanu un ieguldīšanu.

Runājot par filmām – man pašam patīk filmas arī ar izklaides potenciālu, proti, kas nav kino, ko saprot tikai 100-200 cilvēku. Ja mēs paskatāmies filmas, kuras uzvar festivālos, – tā nav tikai lielā māksla, bet gan kas tāds, ko var saprast ikviens. Mani pašu vienmēr interesē stāsts. Agrāk Latvijā stāstu nebija, bija režisora redzējums. Šobrīd tas sāk mainīties. Viens no labajiem piemēriem – Renāra Vimbas filma "Es esmu šeit", kas uzvarēja Berlinālē.

Un kā ar mūsu simtgades filmām? Tev šādā projektā nebūtu interesanti piedalīties, vai arī mūsu vēsture ir lielā māksla, kas saprotama vienīgi mums?

Es nedomāju, ka Latvijas simtgades projekts ir saprotams tikai mums. Mūsu vēsture ir interesanta, un to var padarīt interesantu arī skatītājam Eiropā un Amerikā. Es biju Ķīnā, kad notika pieteikšanās simtgades projektiem, tāpēc tobrīd nespēju tam pieslēgties, bet man būtu interesanti taisīt filmu arī par Latvijas vēsturi, taču es gribētu to darīt tā, lai tas būtu interesanti arī citu valstu skatītājiem. Es negribētu radīt kārtējo stāstu, kuru skatoties mēs nopūšamies par to, cik tas ir sāpīgi vai šausmīgi, bet cilvēks no ārzemēm nesaprot, par ko tad mēs tur raudam.

Obligāti jāraud? Varbūt iemesls, kāpēc salīdzinoši reti vietējie veikumi aiziet pasaulē, ir mums tik tuvais gaudulīgums?

Es piekrītu, ka mums ir problēmas ar to. Jā, mūsu vēsture ir diezgan drūma, bet jebkurā drūmajā stāstā var atrast arī labās lietas. Mēs bieži slīgstam šajā drūmumā, gaužamies par to, cik esam maziņi, cik viss ir slikti. Ja tas nāk no kultūras un konkrēti no filmām, tad jau arī cilvēki kļūst tādi paši. Filma ir tas, kas var tevi motivēt. Agrāk tas bija propagandas līdzeklis, arī šobrīd funkcijas ir līdzīgas, tikai to var darīt pozitīvā gultnē – iedvesmot, dot patriotismu, meklēt un atrast labo.

Pastāsti par filmas nosaukumu. Angliski jums izdevusies, manuprāt, teicama vārdu spēle – "Just go!" ("Vienkārši ej!").

Tas vienkārši notika pats no sevis! Aleksandrs negribēja likt savu vārdu, tāpēc Laura iedeva vārdu Justs, kas ļoti labi izklausās angļu valodā un ietver filmas būtību.

Tev pašam nekad nenolaižas rokas? Kas tevi dzen uz priekšu?

Agrāk nolaidās vairāk, tagad retāk. Ir mainījusies dzīves uztvere. Esmu sapratis, ka padošanās neko nemainīs. Tu vienkārši sēdi savā drūmumā, un depresīvās domas aug augumā. Tas nekur neder. Es sāku vairāk meditēt un sakārtoju savu prātu. Kad kaut kas nesanāk, es vienkārši neņemu to galvā un eju tālāk. Holivudā, tiekoties ar režisoriem lielajos festivālos, bieži vien nācies dzirdēt, ka galvenais ceļā uz panākumiem ir smags darbs. Nav svarīgi, cik tu esi talantīgs vai neatkārtojams, – galvenais ir smags darbs. Parasti tie talantīgākie cilvēki tomēr ir lielākie sliņķi. Panākumi nāk ar smagu darbu un ticību saviem spēkiem. To man iemācīja arī šī filma.