Nesalīdzināmi jaunākajai latviešu literatūrai šāds skatījums bija aktuāls, jo, novēloti un paātrināti apgūstot pasaules literatūras pieredzi, prezentējoties veiksmīgas uzņēmējdarbības finansiāliem sasniegumiem, rakstniecības un tēlotājmākslas talantus pilsoniskajā sabiedrībā neviens nevarēja nosaukt par veiksmīgiem latviešiem. Ieinteresētie izjuta mecenāta nepieciešamību.
Pirmais mēģinājums to risināt radās Cēsu apriņķī, vietā, kur Rauna ietek Gaujā. 1900. gadā Kārlis Veidenbaums un Edvards Treimanis-Zvārgulis tur ieguva zemes īpašumu un uzcēla namu Villa Leukadia kā atpūtas vietu rakstniecības un tēlotājmākslas darbiniekiem. Tajā viesojās Augusts Saulietis un Andrievs Niedra, Līvu Jurka un Diženajo Bernards, Plūdonis un Atis Ķeniņš, Kārlis Skalbe un Antons Austriņš, gleznotāji Kristiāns Ceplītis un Voldemārs Zeltiņš. Taču jaunrades nams tā arī neizveidojās, iespējams, Edvarda Treimaņa-Zvārguļa ierobežoto materiālo iespēju dēļ.
Kokrūpniekam Augustam Dombrovskim viņa sabiedriskā darba pieredze Rīgas Latviešu biedrībā sniedza citādu redzējumu. Nodibinājis Bezalkohola biedrību "Ziemeļblāzma" un spēdams nodrošināt tās veiksmīgu darbību, viņš vēlējās tai piesaistīt radošo inteliģenci, izvirzot tikai vienu nosacījumu — bezalkohola dzīvesveids. Izrādās, tādu bija iespējams ievērot, un Burtnieku namā — gan neilgā laika posmā — tapa darbi ar klasikas vērtumu latviešu rakstniecībā.
Līdzekļu bijums
Lai precīzi izsvērtu mecenāta Augusta Dombrovska finansiālo ieguldījumu Vecmīlgrāvja kultūrvēsturiskā kompleksa izveidē un darbības nodrošinājumā, būtu nepieciešami finanšu pārskati vai grāmatvedības dokumenti, kuri diemžēl nav saglabājušies. Ievērojot 20. gadsimta sākuma vispārējās ekonomikas un uzņēmējdarbības attīstības tendences, kokrūpniecība nepārprotami bija ārkārtīgi pelnoša nozare. Apzinoties Krievijas impērijas statistiskas datu nepilnību un dažkārt fragmentārismu, dažas nozīmīgas atziņas rodamas Marģera Skujenieka pētījumā "Latvijas lielrūpniecība" (1913). Par kokmateriālu eksportu secināts: "Līdz pat pēdējam laikam vēl izved uz ārzemēm lielu daudzumu neapstrādātu koku, kurus pēc ļoti dārga transporta apstrādā ārzemēs (sevišķi Anglijā). Attiecībā uz tehnikas jaunievedumiem vietējā rūpniecība spējīga izturēt konkurenci ar ārzemju fabrikām."
Kā liecināts laikabiedru atmiņās, Augusts Dombrovskis bija ieinteresēts visdažādākajās tehniskajās inovācijās ne tikai ražošanā, bet jo īpaši "Ziemeļblāzmas" jaunās ēkas celtniecības procesā. Turklāt viņa kokapstrādes uzņēmums atradās vistuvāk Daugavas ietekai Rīgas līcī — tā bija dziļākā vieta ostā tvaikoņiem, kas līdz Daugavas tiltiem nevarēja nokļūt dziļās iegrimes dēļ. Vietas papildpriekšrocību veidoja arī kokrūpniecības izejvielu piegādes sezonālais raksturs, kuru noteica plostu laišanai nepieciešamais ūdens līmenis Daugavā. Pie Augusta Dombrovska kokzāģētavas bija Daugavas atteka, kurā vienmēr varēja uzkrāt rezerves. Tādējādi uzņēmēja personība un vietas izdevīgums radīja priekšnosacījumus veiksmei.
Analizējot 1910. gada statistikas datus, Marģers Skujenieks rakstīja: "Jau tagad Rīga ieņem koku eksporta ziņā pirmo vietu starp Krievijas ostām. Ražojumu vērtības un skaita ziņā pirmo vietu gan ieņem Arhangeļskas guberņa, bet Vidzeme nāk tikai otrā vietā, bet ražošanas procesa racionālā nostādīšanā Vidzeme ieņem pirmo vietu. Viens kokrūpniecības strādnieks ražo Arhangeļskas guberņā par 914 rubļiem, bet Vidzemē par 1500 rubļiem."
Diemžēl Skujenieka pētījumā nav datu par strādnieku algām un sociālajām garantijām, taču raksturotais stāvoklis norāda, ka kokrūpniecības uzņēmēja ienākumi nebija mazi. Cits jautājums — kā tie tika izlietoti? Augusta Dombrovska interešu josla bija apmēram kilometru plata kāpu smilšu teritorija starp Mangaļu siliem un Daugavu, kurā veidojās viņa lolotais Vecmīlgrāvis — iedzīvotāju nami un ielas, fabrikas bērnudārzs, kas Martas Rinkas vadībā kļuva par ievērojamu pirmsskolas izglītības centru visai Latvijai. Paša celts piemineklis ir vēl šodien apmeklējamā, nesen atjaunotā kultūras pils "Ziemeļblāzma" ēka un dārzs, tagadējās Vecmīlgrāvja Mākslas skolas ēka — bijušā proģimnāzija, un tagadējā A. Dombrovska Mūzikas skola — kādreizējais Burtnieku nams.
Vietas bijums
"Gaiss pilns ceriņu un puķu smaržas. Ielās nav lielpilsētas rīboņas, un jūsu soļi grimst irdenajā smiltī. Kaut kur dzied gailis, kladzina vistas. Tepat aiz sētas kādā šķūnītī rukšķ sivēns. Pāri zemajām sētām uzkalniņā redzat trīs sievas. Tās sagājušas kopā un jautri čalo. Kaut kur smejas bērni savus jautros smieklus. Tie ir tik skaidri un ar tādu tīru prieku plūst smaržu piesātinātā gaisā. Un tad šīs mājiņas, šīs mājiņas! Tās ir taisītas no dēlīšiem, drigalkām un zāģu skaidām, bet ieejiet svētdienas rītā šādā mājiņā, kad visa ģimene iebauda brokasti, un jūs izjutīsiet, ka pie galda līdzi sēd dzīves prieks. Jautri tas izskan no tasītes, naža vai bēnu smiekliem. Katrs savā mājā. Un katram pie savas mājas ir puķes, kāds augļu kociņš, ogas un sols sienmalē. Un vakaros, kad saule jau taisās laisties jūrā, uz šī sola ir tik patīkami sēdēt un priecāties par puķēm, par labi augušām ābelītēm." Tā Vecmīlgrāvja gaisotni apraksta grāmatizdevējs Alfrēds Kukurs, kurš 1904. gadā tur atvēra pirmo grāmatnīcu.
Vieta, kur Augusts Dombrovskis uzcēla Burtnieku namu, atradās Vidzemes guberņas Rīgas apriņķa Mangaļu pagastā kā Vecmīlgrāvja Valsts muižas zemes gabals nr. 101, platība — apmēram 3000 kvadrātmetru. Smilšu kāpas virsotnē bija mecenāta bērnudārza un pirmmācības skolas ēka ar skatu rotondu, no kuras pāri ciematam varēja redzēt kokzāģētavu, Mangaļu jūrskolu un Daugavu. Nedaudz zemāk — 1904. gadā atklātā un 1906. gadā nodedzinātā Bezalkohola biedrības "Ziemeļblāzma" ēka. Burtnieku nams, kurā pirmie iemītnieki ieradās 1908. gadā, atradās kāpas lēzenumā vēl nedaudz zemāk, taču no augšstāva zāles lielā loga varēja pārredzēt arī Rīnužus un Daugavgrīvas Balto baznīcu. Aiz Burtnieku nama bija priežu mežs un dažas savrupas mājas ar mazdārziņiem.
Vienīgā satiksmes iespēja bija Augsburga firmas pasažieru kuģītis ar maršrutu Rīga—Vecāķi. Pietura — Mangaļu jūrskola. No Burtnieku nama līdz pieturai varēja nokļūt 15 minūtēs. Ceļš līdz Rīgai ilga apmēram stundu.
Augusts Saulietis no kopēja brauciena ar Ati Ķeniņu uz Burtnieku namu apraksta šādu epizodi: "Laiciņš jauks, saulīte silta — kajītē negribas līst, sēdam uz kuģīša "deķa". Nāk Daugavas krastos viena piestātne pēc otras, pie kurām kuģītis piegriežas, izlaiž vai uzņem kādus pasažierus un iet atkal tālāk. Tā pienācis arī Mīlgrāvis, kur mums jāiet malā. Bet kādā sarunā kā mežā dziļāk iegājuši, mēs to nemaz nemanām. (Piestātnēm vārdi izsaukti netiek; pašam vajaga zināt, kur tu paliksi.) Atģiedamies tikai tad, kad kuģīša tiltiņš ievilkts jau atpakaļ un pats kuģītis virzās no krastmalas atkal nost. Kā — mēs malā netiksim, un mūs nezin kur vēl aizvedīs? Nav jau vairs vaļas pārlikt, ka nākamā nebūs no Mīlgrāvja, tā sakot, par zemēm. Es strauji skrienu uz kuģīša malu, salecos — un esmu uz krasta. Bet to gan es savā lēcienā manu, ka attālums starp kuģīti un krastu ir lielāks, nekā tas pirmā acumirklī izlikās, un es tikko uz krasta noturos. Mans ceļa biedris, kurš pietrūkās gan kājās reizē ar mani, pie lēciena vairs netiek. Viņš paliek uz kuģīša un brauc tālāk. Bet pār mani kuģīša vadītāji gāž briesmīgu rājienu šalti un "šventi" ar dažu labu itin stipru vārdu."
Iemītnieku bijums
Burtnieku nama ideja dzima 1907. gadā. Kā galveno nama iemītnieku bija paredzēts aicināt Krišjāni Baronu, kuru ar Augustu Dombrovski iepazīstināja Jānis Kreicbergs. Sarunā Barona dzīvoklī Āgenskalnā, Dārtas ielā, piedalījās arī tēlnieks Gustavs Šķilters. Krišjānis Barons ieteica nosaukumu "Burtnieku nams" kā attālu reminiscenci Andreja Pumpura "Lāčplēsī" minētajai Burtnieku pilij.
Nama juridiskie īpašnieki bija advokāts, Rīgas Latviešu biedrības priekšnieks Frīdrihs Grosvalds, advokāts Jānis Kreicbergs un Augusts Dombrovskis — nama īstenais patrons. Nama būvplānu izgatavoja Pēterburgas A. Štiglica Zīmēšanas skolas pasniedzējs, tēlnieks Gustavs Šķilters, realizēdams Augusta Dombrovska idejas arhitektūrā. Pirmajā stāvā bija trīsistabu dzīvokļi ģimenes cilvēkiem, otrajā — vienistabas dzīvokļi vieniniekiem. Augšstāvā atradās divas lielas zāles — ziemeļpusē gleznotājiem, dienvidos — ar skaistu skatu uz Daugavu — bibliotēka un lasītava. Te bija arī klavieres, jo telpu varēja izmantot vakarēšanām un svinībām. Namā bija centrālapkure. Apkures katls atradās pagrabstāvā, līdzās bija telpa, kur nomazgāties, un dzīvoklis kurinātājam.
Iedzīvotāju izvēles kritēriji bija trīs. Tiem bija jābūt apliecinājušiem nostāju 1905. gada brīvības cīņās, plaši pazīstamiem kultūras darbiniekiem, pēc iespējas nedzērājiem vai vismaz sātībniekiem.
Īres maksas apjoms atmiņās interpretēts dažādi. Daži apgalvo, ka dzīvokļi bijuši par brīvu, citur rodama konkrēta summa — pieci rubļi mēnesī par trīsistabu dzīvokli. Tomēr uzmanību saista daži apstākļi. Īres maksas atlaišana varēja būt paņēmiens, lai pievērstu iemītniekus atturībai vai līdzdalībai "Ziemeļblāzmā" vai darbam Augusta Dombrovska izglītības iestādēs. Tā Dārta Barone kārtoja ierakstus Burtnieku nama mājas grāmatā, Lizete Skalbe darbojās biedrības bibliotēkā, Jānis Jaunsudrabiņš lasīja biedrībā lekcijas un mācīja zīmēšanu proģimnāzijā, bet Leons Paegle bija fabrikas skolas skolotājs. Kā nozīmīgu ieguldījumu varēja vērtēt Gustava Šķiltera dekorācijas Bērnu svētkiem, Anša Bandrēviča dāvātās grāmatas vai Krišjāņa Barona dāvinātos Dainu sējumus, vai dr. Kārļa Barona lekcijas par higiēnu. Tie varēja būt iemesli dzīvokļa lietošanai par brīvu. Konkrēta dokumentējuma šim faktam nav.
Ikdienas uzturlīdzekļus katrs sev gādāja pats. Taču arī šajā jomā laikam bija dažādas situācijas. Kārlis Skalbe atvadvārdos Augustam Dombrovskim 1927. gadā rakstīja: "Viņš saprata, ka trūkums ir vārīga vaina, ko neviens labprāt negrib rādīt, un prata tai delikāti pieiet, Ja viņš kādam ko deva, tad viņš noveda to pie malas un teica: "Bet tā, ka tu nevienam nesaki." Un aizgāja priecīgs. Viņš pazina dāvinātāja prieku." Jāsaka, Burtnieku nama iemītnieki šo lūgumu ir ievērojuši.
1909. gada 23. martā uz Burtnieku namu pārcēlās Dārta un Krišjānis Baroni. Gandrīz pusgadu viņi nodzīvoja kopā ar nama pirmajiem iemītniekiem — gleznotājiem Jāni Zēgneru, Aleksandru Štrālu, Voldemāru Zeltiņu un rakstnieku Eduardu Cālīti. Tad nedaudz ilgāk nekā gadu Baroni dzīvoja bez kaimiņiem. Iedzīvotāju mainība sākās 1910. gada rudenī, kad ieradās Kārlis Skalbe un Jānis Jaunsudrabiņš ar ģimenēm un Ansis Bandrēvičs ar meitu. Tad nama vieninieku dzīvokļos pārmaiņus
tēlnieku Teodoru Zaļkalnu, gleznotājus Pēteri Kalvi un Alfrēdu Jansonu, rakstniekus Antonu Austriņu, Jāni Akurateru, Jāni Poruku, Jāni Kļaviņu, Kārli Jēkabsonu un koktēlnieku Arturu Bērnieku.
Kopā ar apkalpojošo personālu Burtnieku namā iedzīvotāju skaits nekad nebija mazāks par diviem, un tajā nekad nedzīvoja vairāk par astoņpadsmit cilvēkiem. Vairumam Burtnieku namā nodzīvotais laiks bija no dažām dienām līdz dažiem mēnešiem un palika kā Vecmīlgrāvja kultūrvēstures fakts, nevis radošu darbu rezultējošs faktors. Daži uztvēra Augusta Dombrovska iniciatīvas kā pārejošu akciju, citi izjuta attālinājumu no Rīgas, bet bija arī tādi, kas saskatīja Burtnieku namā noteikumus un ierobežojumus radošajai brīvībai. Katrā ziņā savu dzīvi katrs veidoja pats.
Jaunrades nama esības noslēgumā sava nozīme bija apstāklim, ka, sākoties Pirmajam pasaules karam, Vecmīlgrāvis kā nozīmīga Rīgas priekšpilsēta bija militāro interešu lokā. Pirms iedzīvotāju evakuācijas Burtnieku namā 1915. gada 4. maijā ierīkoja Latviešu palīdzības komitejas Rezervistu bērnu patversmi, kurā 15 zēnus un 25 meitenes aprūpēja piecas darbinieces. Vēlākos gadu desmitos ēkā bija Latvijas Sarkanā Krusta Bērnu veselības kopšanas punkts.
Trīs nozīmīgākie nama iemītnieki
Krišjānis Barons neapšaubāmi bija nozīmīgākais Burtnieku nama iemītnieks un arī uzturējās tajā visilgāk. Viņš pilnībā piederēja jaunlatviešu kustībai, bet 20. gadsimta sākuma radošās personības veidojās atšķirīgu ideju gaisotnē. Nekādā ziņā tas nebija konflikts, drīzāk vairāk vai mazāk apjausta savstarpējas izpratnes nepieciešamība, un sadzīve Burtnieku namā to veicināja. Krišjānis Barons šeit kārtoja Latvju dainu beidzamos sējumus. Dainu pasaule, kurā viņš dzīvoja, nebija sveša arī gados jaunākiem iemītniekiem. Šīs saskarsmes liecinājums ir Kārļa Skalbes Latvju dainu izlase, kurai Krišjānis Barons uzrakstīja priekšvārdu.
Saskarsme ļāva fiksēt arī Krišjāņa Barona personiskās izpausmes: piemēram, viņam nav paticis, ja ticis saukts par Barontēvu, jo šajā vārdā viņš saskatījis norādījumu, ka gados vairs nav nekāds jaunais. To zinot, paziņas un cienītāji viņu uzrunājuši par Barona kungu.
Augustam Dombrovskim bijis paradums dažādas preces iepirkt vairumā, un viņš bieži bagātinājis Krišjāņa Barona ēdienkarti ar laša sūtījumiem. Dārta Barona tad gatavojusi pīrāgu ar laša pildījumu un rīkojusi kafijas pēcpusdienas. Baronam pīrāgs sākumā nav garšojis, bet vēlāk viņš kļuvis par lielu sālīta laša cienītāju.
Kad Dombrovskis nodomājis izveidot "Ziemeļblāzmas" parkā krāšņu vīnstīgu stādījumu, radies jautājums — kā to nosaukt? Etnogrāfs Matīss Siliņš ierosinājis vārdu "danga". Krišjānis Barons ieteicis vienkāršāku apzīmējumu — "vīna tunelis", kas arī ticis pieņemts.
Krišjānis Barons savu aiziešanu no Burtnieku nama mājas grāmatā nav atzīmējis. No Martas Rinkas atmiņām zināms, ka 1918. gada rudenī viņš pārcēlies uz Zaļo skolu, kur dzīvojis kopā ar Augustu Dombrovski. Beidzamajos Vecmīlgrāvī vadītajos gados viņš aizvadīja uz Lielajiem kapiem Rīgā dzīvesbiedri Dārtu, bet Baltās baznīcas kapos palika viņa saimniece Agnese Adamoviča. Karā krita viņa mazdēls Kārlis Barons un māsas meitas dēls Kārlis Freienbergs. Tādēļ pievienošanās dēla ģimenei Rīgā vēlāk bija dabiska.
Rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš Burtnieku namā dzīvoja no 1910. gada 22. septembra līdz 1913. gada 20. aprīlim. Vēlākajos gados viņš devis spilgtu vakarēšanas tēlojumu nama dienvidpuses zālē: "Lielajās zālēs augšā tika tik daudz skaistu krēslas stundu palaists, ka, tās atceroties, kļūst saldi sāpīgi ap sirdi. Tur uz lielā dīvāna sēdēja mūsu sievas, viņām pie krūtīm glaudās bērni. Tur pietika vietas arī mums, lielajiem. Mēs iegrimām klusās sarunās par dzīvi un mākslu. Aiz augstā loga puslokā šūpojās tumšas priežu galotnes vai arī mirdzēja ugunīm izraibotā Daugava, pa kuru nereti gāja cēli kuģi gan augšup uz Rīgu, gan uz jūru."
Dzīvodams Burtnieku namā, Jānis Jaunsudrabiņš kā gleznotājs darbojās biedrības "Ziemeļblāzma" teātrī, viņa veidotais Krišjāņa Barona portrets greznoja biedrības telpas.
Trāpīgi šo posmu Jaunsudrabiņa dzīvē raksturojis publicists un teātra vēsturnieks Arturs Bērziņš: "Rakstīšanā viņš bija tāds pats nakts putns un darba lauzējs kā K. Barons. Kaut gan gados viens bija tēvs, otrs jaunākais dēls, abi viņi nolēmuši naktis nenogulēt un strādāt agrās rīta stundās. Te ir uzrakstīta puse "Baltās grāmatas", kas iecerēta Neretā, daudz arī gleznots un piepalīdzēts "Ziemeļblāzmai", gan noturot priekšlasījumus, gan darinot dekorācijas un citus priekšmetus vietējā teātra vajadzībām. Jaunsudrabiņš te varēja dzīvot ilgi un laimīgi, bet Mīlgrāvis viņam likās jau par trokšņainu un pilsētnieciski lepnu." Nozīmīgākais iemesls gan bija tas, ka ar Dombrovska dāvātiem kokmateriāliem rakstnieks Pļaviņās bija uzcēlis sev māju.
Kārlis Skalbe dzīvoja Burtnieku namā no 1910. gada 13. septembra līdz 1911. gada 15. decembrim un no 1913. gada 21. februāra līdz 1914. gada 5. maijam. Pārtraukumu radīja cietumsods par musināšanu uz dumpi un Dieva zaimošanu žurnāla "Kāvi" publikācijās, kura redaktors viņš bija 1906. gadā. Skalbes ģimene tajā laikā palika Burtnieku namā, un viņa prombūtnē dzīvesbiedrei Lizetei piedzima abu pirmdzimtais — dēls Jānis.
Krišjāņa Barona mazmeita Biruta Ērgle atceras Kārli Skalbi sēžam dārzā vai staigājot pa mežu, "pa lielākai daļai acīm kaut kur nenoteikti padebešos lūkodamies". Arī viņš pats bieži dziedājis "Lokatiesi, mežu gali..." Balss viņam bijusi dzidra, nākusi no pilnas krūts un bērniem patikusi. Reālā dzīve rakstnieku neesot interesējusi, viņš mitis savā vīziju un ilūziju pasaulē. Visas dienišķās rūpes atradušās dzīvesbiedres Lizetes Skalbes rokās, kas tolaik bijusi vāja, bāla sieviete rūsganiem matiem un baltām, caurspīdīgām rokām, strādājusi mājas darbus, kopusi un audzinājusi abus mazos bērnus, tulkojusi grāmatas.
Burtnieku namā Kārlis Skalbe uzrakstīja pasakas "Milzis", "Meža balodītis", "Pelnrušķīte" un "Ķēniņa dēla trīs dārgumi". Šeit arī pirmo reizi ieskanējusies vārsma "Šūpojiet mani", "Daugavas viļņi". Pēc Jāņa Jaunsudrabiņa pārcelšanās uz Pļaviņām 1913. gada aprīlī Kārlis Skalbe Burtnieku namā nodzīvoja vēl gadu. Tad, sajūtot zināmu nošķirtību un saasinoties veselības problēmām, viņš ārstējās Ķemeros un Pirmā pasaules kara sākumu sagaidīja Smārdē.
Atsevišķais un veselums
20. gadsmita sākuma Latvijas kultūrvēsturiskajā situācijā Burtnieku nams kā pirmais rakstniecības un tēlotājmākslas jaunrades nams ir unikāla parādība desmitgadē pirms latviešu valstiskuma nodibināšanas. Šajā sakarībā teologs un rakstnieks Kārlis Kundziņš, atceroties Frici Bārdu valsts proklamēšanas aktā, citē dzejnieka teikto: "Savādi, līdz šim mums bija tikai pagasti, bet tagad — valsts."
Tā nav spēle ar jēdzieniem, bet skaidri pausta virzība no atsevišķā uz kopējo un vienojošo, kurā katra personība ir veseluma sastāvdaļa. Ievērojami šaurākā modelī kā valsts, arī Burtnieku nams reprezentē šo virzību mecenāta Augusta Dombrovska aizgādībā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
