Rotas kā izaicinājums. Diānas Venē Rīgā gaidāmās kolekcijas izstādes noslēpumi

Gredzeni, piespraudes, amuleti, aproces bija paslēpti visneiedomājamākajās vietās – zem spilveniem, zem gultām un kurpju kastēs utt. - tie bija ne vien vētraina romāna liecinieki, dāvanas mīļākajai un skaistas greznumlietas, bet īstens miniatūrs Pikaso mākslas muzejs. Tikai valkājams. Patiesībā – tieši 20. gadsimta 20.-30. gadi bija tas mirklis, kad mākslinieku radītās rotas kļuva par atsevišķu, zīmīgu kultūrainas parādību, kuras vērtību skalā par būtiskāko atskaites punktu kļuva nevis dārgakmeņu karāti, bet gan rotaslietu pievienotā vērtība – to autors. (Pirms tam zināmi vien daži zeltkaļi un juvelieri, kuru radītie priekšmeti tika ierindoti līdzās glezniecībai un tēlniecībai augstās mākslas plauktiņā – tādi kā Benvenuto Čellīni 16. gadsimtā, kura rotaslietas ir īsteni miniatūras tēlniecības paraugi, vai Faberžē, kas juvelierizstrādājumus pārvērta par mākslas faktu.)

Franču kolekcionāre Diāna Venē, kuras īpašumā esošās mākslinieku radītās rotas no 4. novembra būs skatāmas mākslas un kultūras portāla "Arterritory.com" organizētajā izstādē "No Pikaso līdz Kūnsam" Rīgā, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē, saka, ka māksliniekiem, kuriem juveliermāksla nav ikdienišķa nodarbošanās, primārs ir nevis skaists priekšmets, bet gan izaicinājums. Radīt kaut ko, kas ir ļoti mazs, taču spēj iemiesot raksturīgo stilu un vienlaikus nav tikai vienkārša miniatūra, "lielās mākslas" kopija.