Rotas kā izaicinājums. Diānas Venē Rīgā gaidāmās kolekcijas izstādes noslēpumi

Gredzeni, piespraudes, amuleti, aproces bija paslēpti visneiedomājamākajās vietās – zem spilveniem, zem gultām un kurpju kastēs utt. - tie bija ne vien vētraina romāna liecinieki, dāvanas mīļākajai un skaistas greznumlietas, bet īstens miniatūrs Pikaso mākslas muzejs. Tikai valkājams. Patiesībā – tieši 20. gadsimta 20.-30. gadi bija tas mirklis, kad mākslinieku radītās rotas kļuva par atsevišķu, zīmīgu kultūrainas parādību, kuras vērtību skalā par būtiskāko atskaites punktu kļuva nevis dārgakmeņu karāti, bet gan rotaslietu pievienotā vērtība – to autors. (Pirms tam zināmi vien daži zeltkaļi un juvelieri, kuru radītie priekšmeti tika ierindoti līdzās glezniecībai un tēlniecībai augstās mākslas plauktiņā – tādi kā Benvenuto Čellīni 16. gadsimtā, kura rotaslietas ir īsteni miniatūras tēlniecības paraugi, vai Faberžē, kas juvelierizstrādājumus pārvērta par mākslas faktu.)

Franču kolekcionāre Diāna Venē, kuras īpašumā esošās mākslinieku radītās rotas no 4. novembra būs skatāmas mākslas un kultūras portāla "Arterritory.com" organizētajā izstādē "No Pikaso līdz Kūnsam" Rīgā, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē, saka, ka māksliniekiem, kuriem juveliermāksla nav ikdienišķa nodarbošanās, primārs ir nevis skaists priekšmets, bet gan izaicinājums. Radīt kaut ko, kas ir ļoti mazs, taču spēj iemiesot raksturīgo stilu un vienlaikus nav tikai vienkārša miniatūra, "lielās mākslas" kopija.

"Es nejūtos kā valkājot rotas, bet gan kā nēsājot mākslu. Šīs rotas ir mani draugi. Un šajā procesā ir kustība. Atšķirībā no mākslas darba, kas atrodas pie sienas vai kaut kur telpā, nēsājot šos miniatūros mākslas darbus, tie kļūst dzīvi." Bieži vien plašāka publika pat nenojauš par šādu mākslinieku daiļrades aspektu.

Pieminētais Pablo Pikaso 20. gadsimta 60. gados sadarbībā ar franču juvelieri, rakstnieka Viktora Igo mazdēlu Fransuā Igo radīja veselu rotu sēriju zeltā un sudrabā, kuras raksturlielums ir māksliniekam tik raksturīgie buļļu un dažādu mitoloģisko figūru tēli. Ilgus gadus Pikaso šo savu nodarbi esot turējis stingrā slepenībā, izvairoties rotas rādīt pat saviem draugiem. Diānas Venē kolekcijas izstādē kādreizējais Pikaso lielais noslēpums būs redzams arī Rīgas skatītājiem – līdzās leģendārā franču tēlnieka, kolekcionāres dzīvesbiedra Bernāra Venē rotām. Tieši viņš bija tas, kas savulaik inspirējis šāda, Diānas Venē vārdiem runājot, "intīma muzeja tapšanu", - bildinājumu izsakot ar gredzena formā savītu sudraba plāksnīti, kas tik ļoti atgādinājusi viņa skulptūras.

Kopš šī mirkļa pagājuši vairāk nekā 20 gadi, un šobrīd Diānas Venē kolekcijā ietilpst vairāk nekā 200 mākslinieku radītas rotas. Tā ir īstena 20. gadsimta otrās puses un 21. gadsimta sākuma mākslas vēstures hrestomātija miniatūrā, kur zem katra alfabēta burta rindojas leģendāru mākslinieku uzvārdi: Pablo Pikaso, Mens Rejs, Rojs Lihtenšteins, Makss Ernsts, Jojoi Kusama, Luīze Buržuā, Žans Kokto, Žoržs Braks, Nikija De Sentfāla, Lučio Fontana, Entonijs Gormlijs, Kīts Herings, Demjens Hērsts, Anišs Kapūrs, Joko Ono, Frenks Stella, Roberts Raušenbergs utt. - saraksts ir iespaidīgi garš un arī negaidīts. Ne tikai publikai, bet arī daudziem mākslas jomas profesionāļiem, kuri diezin vai iedomājas, ka viens no slavenākajiem 60. gadu konceptuālistiem Lorenss Vīners, kura mākslas instruments ir valoda, kas eksponēta lielformāta drukātu tekstu formā, varētu būt radījis ko tādu kā piespraudes un kuloni. Dažkārt mākslinieki paši, šķiet, nespēj noticēt, ka rotas varētu būt viņu izteiksmes veids – līdz mirklim, kad tas notiek.

Spilgts piemērs ir amerikāņu mākslas ikona, viens no minimālisma spilgtākajiem pārstāvjiem Frenks Stella. Diāna Venē atceras, ka pirms vairākiem gadiem Bernārs Venē esot stāstījis Frenkam Stellam par kolekciju, ko viņa veido, un jautājis, vai viņš būtu ar mieru radīt tai rotu: "Stella atbildēja kategoriski: "Nē, mani tas neinteresē." Trīs mēnešus vēlāk es Frenkam zvanīju un mēģināju pierunāt, taču viņš atteicās vēlreiz. Tā kā esam ļoti tuvi draugi un salīdzinoši bieži tiekamies, kādās kopīgās vakariņās pie Stellas Bernārs viņam atkal apvaicājās: "Frenk, ir tiešām žēl, ka tu nepiekrīti, jo Džons (Čemberlens) pašlaik taisa rotu speciāli Diānai un tā tiks izstādīta muzejā." Stella piecēlās un teica: "Ā, Džons ir uztaisījis rotu!" – pēc tam atvēra sekretāra atvilktni sev aiz muguras un pasniedza man "New York Times" laikraksta lappusē ietītu kaklarotu ar zelta pārklājumu savu instalāciju stilistikā. Viņš to bija radījis, izmantojot datoru, – tieši tāpat, kā veidoja skulptūras."

Tieši amatnieciskās iemaņas rotu radīšanas procesā māksliniekiem ir viens no lielākajiem izaicinājumiem, tāpēc daudzas no tām tapušas sadarbībā ar izciliem sava laika juvelieriem. Franču juveliera Fransuā Igo "klientu" lokā līdzās Pikaso bija arī Makss Ernsts, Žans Kokto un Mens Rejs – pēdējā tuvs sabiedrotais šai procesā bija arī vēl kāds izcils meistars, itāļu juvelieris Džankarlo Montobello, ar kuru kopā Mens Rejs radīja astoņas rotas. Pagājušajā gadsimta 60. gados Montobello aizsāka savam laikam unikālu virzienu – mākslinieku radītas rotas un to tiražēšanu nelielās sērijās. Šī ideja viņam esot dzimusi kopējās sarunās ar sievasbrāli – itāļu tēlnieku Džio Pomodoro. 1967. gadā Džankarlo Montebello izveidoja kompāniju "Gem Montebello", kuras paspārnē arī tapušas rotas, šim projektam kļūstot par eksperimentālu, brīžiem pat klaji sentimentālu sānsoli virknes 20. gadsimta mākslas klasiķu radošajā biogrāfijā. Atbildot uz "Arterritory.com" uzdoto jautājumu, kuras rotas viņš uzskata par saviem meistardarbiem, Montebello līdzās citiem min arī Mena Reja ikonisko zelta masku "Optic-Topic" (1972), kas arī būs eksponēta Rīgā.

Izstādes "Mākslinieku radītās rotas: No Pikaso līdz Kūnsam" kuratore ir kolekcionāre Diāna Venē, idejas autors un producents – mākslas un kultūras portāls "Arterritory.com". Izstāde apskatāma no 4. novembra līdz 3. decembrim.

3. novembrī pulksten 11.00 Latvijas Nacionālās mākslas muzeja Konferenču zālē notiks Diaņas Venē lekcija "Mākslinieku radītas rotas. Mākslas vēstures esence miniatūrā".