Kā jums šķiet, kas māksliniekus interesē rotās kā medijā?
Izaicinājums. Kā radīt kaut ko, kas ir ļoti mazs, taču vienlaikus iemieso mākslinieka stilu un tai pat laikā nav arī tikai mana darba miniatūra. Tas ir izaicinājums un joks vienlaicīgi. Un arī mīlas stāsts. Bernārs, piemēram, nekad nepirks man Hermes somu, viņš uzdāvinās man savu rotu. Katrai rotai ir savs stāsts. Piemēram, čīliešu mākslinieks Roberto Mata savulaik teica, ka viņa vēlme bijusi radīt "objektus, kuriem var arī pieskarties, ne tikai uz tiem skatīties". Es nekad neesmu viņu satikusi personīgi, taču pazīstu viņa sievu. Kad strādāju pie izstādes MAD muzejā Ņujorkā, viņa man aizdeva viņa radīto rotu. Tā ir ļoti skaista, jo viņš bija paņēmis pērli un ap to un viņas kaklu aptinis zelta diegu. Viņa ir trausla, neliela auguma sieviete, un uzlūkojot šo rotu, jūs jūtat viņa roku pieskārienu. Tas ir ļoti saviļņojoši un intīmi. Un jūs jūtat, ka viņš to ir darījis aiz mīlestības. Manuprāt, tas ir visskaistākais.
Šķiet, lielāko daļu mākslinieku radīto rotu varētu būt inspirējuši romantiski stāsti.
Pikaso radīja rotas savām mīļākajām – Dorai Mārai un Marijai-Terēzei Valtērai. Reiz pludmalē viņš esot vienkārši salasījis oļus, izkrāsojis tos un jau kā rotu uzdāvinājis Dorai. Viņš radīja arī kaklarotu no kaula, kurā iegravēja Marijas-Terēzes portretu. Un šādu stāstu ir daudz.
Savu kolekciju jūs dēvējat par "intīmu muzeju".
Jā, jo visas tajā esošās rotas ir mākslas darbi. Mini mākslas objekti, kas nav tās radījušo mākslinieku darbu miniatūras, bet vienlaikus tajās ir nekļūdīgi nolasāms viņu rokraksts. Bernārs, piemēram, visas savas rotas ir radījis gandrīz tikai man. Un katra no tām savā ziņā atbilst konkrētam viņa radošās darbības periodam. Tādējādi manā īpašumā ir rotu kolekcija, kas iemieso "Neskaidrās līnijas", "Arkas", "Stūrus", "Taisnās līnijas" – viņa pēdējo gadu māksliniecisko vārdnīcu.
Tajā pašā laikā mākslinieki nevēlas savas rotas padarīt komerciālas un tādējādi saglabā to intimitāti. Viņu pamatdarbs ir viņu gleznas un skulptūras, nevis rotas.
Džefs Kūnss (Jeff Koons). Trusis. Kaklarota. 2005–2009. Platīns. Publicitātes foto
Jūsu kolekcijā ir arī mūsdienu mākslinieku rotas. Godīgi sakot, es īsti nevaru iztēloties romantisku stāstu saistībā ar Džefu Kūnsu vai Demjenu Hērstu. Taču varbūt man nav taisnība.
Džefs Kūnss savulaik radīja rotu Stellai Makartnijai. Viņa viņu pārliecināja. Viņi bija ļoti tuvi, un Kūnss nenoliedzami ir īpašs. Pagāja pieci gadi, līdz viņš pateica "jā", turklāt viņš radīja tikai vienu rotu (manuprāt, tai ir piecdesmit eksemplāru) un pateica, ka nekad vairāk neko tādu nedarīs. Man bija krietni jānopūlas, lai tiktu pie viena eksemplāra, jo ir tik daudz kolekcionāru, kas ir gatavi maksāt milzu summas pat jebkuru viņa radīto lietu. Man šķiet, ka Kūnsam un Makartnijai bija ļoti draudzīgas attiecības, taču es neesmu pārliecināta, ka tas bija romantisks stāsts.
Joko Ono, piemēram, ir radījusi tikai divas rotas. Abas tapušas sadarbībā ar Filippini. Viena ir gredzens "Imagine Peace" no 18 karātu baltā un dzeltenā zelta, kura forma atgādina skaņu plati. Savveida veltījums Joko Ono un Džona Lenona miera aktivitātēm 70. gados. Tā centrā ir uzraksts "Imagine", kas simboliski asociējas ar Lenona leģendāro dziesmu. Tas varbūt nav romantisks stāsts, bet tās ir atmiņas.
Kā paši mākslinieki vērtē šīs rotas? Vai viņi tās uzskata par mākslas darbu vai tomēr savveida joku, eksperimentālu sānsoli?
Nē, viņi pret tām attiecas ļoti nopietni. Jau gadus piecus mēģinu pierunāt labu draugu, amerikāņu tēlnieku Džoelu Šapiro radīt rotu manai kolekcijai. Viņš ir pateicis "jā" idejai, taču viņš joprojām nezina, kā to īstenot. Manuprāt, līdzko mākslinieki atrod veidu, kā realizēt ideju, tā viņus aizrauj. Turklāt viņi lieliski apzinās, ka vēlāk tā nokļūs grāmatās, muzejos un kļūs par daļu no viņu stāsta. Tiesa, vienlaikus esmu pilnīgi pārliecināta, ka mirklī, kad muzeja kurators rīkos viņu izstādi, viņi tajā eksponēs savas gleznas un skulptūras. Ne rotas. Vismaz pagaidām.
Tā ir mūžveca diskusija – vai rotas ir māksla vai amatniecība.
Es zinu. Kad rīkoju izstādi Venēcijā, mana kolekcija bija izstādīta vitrīnās – kā rotas. Un, iespējams, šādi prezentētas tās arī izskatījās vairāk kā rotas. Savukārt Maiami un Atēnās es tās eksponēju pie sienas – līdzīgi kā mākslas darbus. Un tās izskatījās citādi. Lielā mērā viss ir atkarīgs no pasniegšanas veida. Taču mani novērojumi liecina, ja izstādes apmeklētāja ir sieviete, viņa tajā redz rotas, savukārt vīrietis – mākslas objektus. Turklāt vienmēr ir arī šis pārsteiguma moments. Daudzi pat nezina, ka Lučio Fontana ir radījis rotas, tāpat kā Pikaso. Cilvēki no mākslas vides arī acumirklī saskata mākslas darbu. Savukārt citi redz tikai rotas, jo formāli tās ir kaklarotas, gredzeni...
Būtībā vienā objektā katrs – atkarībā no savas pieredzes un izglītības līmeņa saredz kaut ko citu?
Jā, taču es personīgi mēģinu akcentēt faktu, ka tā ir māksla. Un domāju, ka ar laiku, attīstoties tirgum un parādoties arvien vairāk kolekcionāriem, kā arī jauniem māksliniekiem izmēģinot sevi šajā žanrā, rotu kā mākslas statuss tikai nostiprināsies.
Taču mākslinieku rotu kolekcionāru joprojām ir pārsteidzoši maz.
Daži, taču viņu kļūst arvien vairāk. Sākumā es ļoti daudz pirku izsolēs, taču vairs nevaru to atļauties. Rotas ir kļuvušas pārāk dārgas. Domāju, ka savā ziņā es esmu palīdzējusi izveidot tirgu. Šobrīd ir viens ķīnietis, kurš kolekcionē bez jebkādiem naudas ierobežojumiem, viņš iepērk unikālas lietas visur pasaulē. Viņa kolekcija, iespējams, jau tuvākajā nākotnē kļūs par labāko šajā nišā. Piemēram, Aleksandra Kaldera rotas šodien tiek pārdotas par 300 000 līdz 400 000 dolāru. Es šādi pirkt nevaru.
Savā ziņā var teikt, ka ar savu kolekciju un izstādēm, ko esat rīkojusi, jūs tiešām arī esat izveidojusi mākslinieku rotu tirgu.
Es domāju, ka tā arī ir. Sākumā tā patiešām bija ļoti šaura niša, cilvēki pat nebija neko dzirdējuši par mākslinieku rotām. Pagājušā gada [2014. gada – red.] decembrī Parīzē bija divas rotu izsoles. Nekad agrāk tā nav bijis. Iepriekš starp skulptūrām un gleznām varbūt varējāt atrast augstākais vienu vai divas mākslinieku radītas rotas, taču nekad tām netika rīkotas speciālas izsoles. Šobrīd viss ir citādi. Ir izveidojies tirgus, kas savā ziņā ir interesanti, jo nozīmē, ka šī niša ir kļuvusi pazīstama.
Viss sākās ar jūsu laulības gredzenu, taču kurā mirklī sapratāt, ka esat kļuvusi kolekcionāre?
Tas sākās ar Bernāru un viņa draugu Sezāra un Armāna rotām, kuras viņš man uzdāvināja. Soli pa solim Bernārs kļuva lielāks un ietekmīgāks kā mākslinieks, un es sajutu, ka arī man ir nepieciešama sava lieta. Nekad iepriekš es neko nopietni nebiju kolekcionējusi, jo neesmu kolekcionāre pēc būtības. Ne tā kā tie, kas kaut ko kolekcionējuši jau no bērna kājas. Es esmu ļoti zinātkāra, un mans interešu spektrs ir gana plašs. Taču šī ir pirmā reize, kad kolekcionēju. Turklāt es to daru ierobežoti – gan no naudas, gan zināšanu viedokļa. Jo atšķirībā no daudziem citiem neesmu pavadījusi visu savu laiku, ar to vien nodarbojoties. Tas sākās soli pa solim, pamazām iegūstot arvien lielāku vērienu. Un šobrīd arvien biežāk pieķeru sevi, skatoties datorā un meklējot, kur notiek kāda iespējami interesanta izsole.
Savā ziņā jūs esat kļuvusi par mednieci?
Tieši tā. Un dažkārt es kaut ko palaižu garām. Ilgi meklēju kaut ko no Dalī, jo viņš vienkārši ir nepieciešams nopietnai kolekcijai. Dalī muzeja direktors ir labs mans draugs, taču viņi neko neaizdod un, protams, arī nepārdod. Turklāt es arī nevēlējos rotu, kas būtu tiražēta simt vai tūkstoš eksemplāros. Pēc ilgiem meklējumiem kādā Parīzes galerijā beidzot uzgāju viņa brošu, tai ir seši eksemplāri, taču īpašnieki zināmi tikai trim. Tā ir zelta un emaljas kafijas karote, kuras iekšpusē ir pulkstenis, savukārt zem tās – ķemme. Absolūts sirreālisma iemiesojums. Un man tā ļoti patīk. Kad ilgstoši kaut ko meklējat un beidzot atrodat, tas jau pats par sevi ir prieks.
Vai jums nekad nav bijusi sajūta, ka vēlmē iegūt kādu no rotām, jūs esat par to pārmaksājusi?
Protams, ka ir. Es pilnīgi noteikti pārmaksāju par Kūnsu. Toreiz samaksāju 50 000 dolāru, un tas visticamāk ir krietni par daudz, jo būtībā es maksāju arī par burbuli, kas ir ap viņu. Taču jebkurā gadījumā domāju, ka Kūnss ir ļoti labs mākslinieks. Daži saka, ka tas, ko viņš rada, ir mēsli. Es tā nedomāju. Manuprāt, viņš paliks vēsturē. Jā, iespējams, es pārmaksāju, taču domāju, ka no kolekcijas viedokļa ir ļoti svarīgi, lai tajā būtu arī viņa rota. Tā bija ļoti dārga, taču, ja es to šodien gribētu pārdot, iespējams, tā maksātu divtik. Tas ir neprāts, bet tā ir mūsdienu pasaule. Jebkurā gadījumā es to vienalga nepārdošu.
Kā jums šķiet, kad tik daudz naudas ieplūst tirgū, vai tas veicina mākslas attīstību jeb gluži pretēji?
Es domāju, ka tas ir šausmīgi, un zināt, kāpēc? Šīs ārprātīgās naudas plūsmas iemesls ir tas, ka cilvēki to netērē citādi. Viņi iedomājas, ka tādējādi sev sagādās pārsteigumu, kādas nebijušas emocijas. Pirms gada ar Bernāru bijām Singapūrā, blakus lidostai tur ir "duty free" telpa, kur iespējams glabāt mākslas darbus, nemaksājot nodokļus. Otra tāda ir Ženēvā. Lielākā daļa mākslas darbu, kas tur atrodas, pieder korporācijām vai bagātiem kolekcionāriem. Protams, viņu vārdi netiek izpausti. Pēc izsolēm darbi tiek iepakoti kastēs, tās iekrautas lidmašīnā, un tad tas viss nokļūst Singapūrā. Turpat skrejceļa galā ir gaitenis ar seifiem. Manuprāt, tas ir šausmīgi, jo šos mākslas darbus neviens nekad vairs neredzēs. Tā ir tikai nauda. Un skumji, ka tā.
Pablo Pikaso (Pablo Picasso). Le Grand Faune.1973. 23 karātu zelts. Publicitātes foto
Vai, jūsuprāt, mūsdienās vēl pastāv korelācija starp mākslas darba patieso vērtību un cenu?
Cenu nenoliedzami veido arī mākslas darbu ierobežotais skaits. Taču tās ir kļuvušas pārāk augstas. Piemēram, ja jūs nopirksiet Sezānu, ļoti labu Sezānu par augstu cenu, iespējams, tā ir pārāk liela nauda, kas tiek maksāta par mākslu, bet ok – Sezāns ir mākslas vēsture. Taču, ja jūs pērkat kādu no ķīniešiem vai Ričardu Prinsu par 20 miljoniem dolāru – kur ir veselais saprāts? Turklāt šo naudu pat nesaņem viņi. Kad kāds kolekcionārs izsolē pārdod Džefa Kūnsa darbu, tas nav Kūnss, kurš nopelna. Manuprāt, Pino un Arno, visi šie lielie kolekcionāri ir atbildīgi par situāciju, kāda izveidojusies mūsdienu mākslas tirgū. Tas, ar ko viņi nodarbojas, ir tīrs bizness. Viņi izsūta jaunus, zinošus mākslas padomdevējus pa mākslinieku studijām visur pasaulē, un, kad viņi uziet jaunu mākslinieku, kurš rada interesantas lietas, viņi izpērk visu viņa studiju. Pino un Arno, sauksim viņus tā, patur daļu mākslas darbu, savukārt pārējos izliek izsolē, tādējādi būvējot cenu. Un nabaga mākslinieks domā – o, tas notiek ar mani... Viņš nomaina studiju, iepērk mašīnas...
...un pazaudē prātu...
Tieši tā. Un pēc trim gadiem viņš jau ir ārā no spēles.
Tālab, ka viņš ir zaudējis kreativitāti?
Jā. Jeb viņa darbu cena joprojām turpina mazliet augt, līdz kolekcionārs, kam pieder lielākā daļa šī mākslinieka darbu, izliek tos visus izsolē, un pēc tam cena krīt. Salīdzinājumā ar laiku, kad viņam vispār nebija naudas, mākslinieks varbūt dzīvo labāk, taču Pino, Arno un viņiem līdzīgie tikmēr ir nopelnījuši divkārt. Manuprāt, tas ir nepareizi.
Kā jums šķiet, vai nākotnē iespējams šī brīža tirgus burbuļa kolapss?
Es domāju, ka daži mākslinieki var izzust. Daži paliks. Vai iespējams tirgus kolapss? Nedomāju. Šajā pasaulē ir pārāk daudz naudas. Paraugieties kaut vai uz Dubaijas mākslas mesi, sākumā tā bija ļoti slikta, bet tagad kļuvusi daudz labāka. Jauni muzeji atveras visriņķī, un tie ir kaut kā jāpiepilda. Bernārs man stāstīja, kad pirms 25 gadiem viņš redzējis, ka kāda mākslinieka darbs izsolē tiek pārdots par 10 000 dolāru, viņam šķitis, ka cilvēki ir traki. Ne tik sen mēs redzējām, kā izsolē par miljonu dolāru tika pārdots Īva Kleina darbs. Bernārs pēcāk komentēja: "Mans Dievs, cilvēki maksā vienu miljonu par gleznu. Tas ir burbulis, tam ir jāsprāgst." Šobrīd tie ir jau 30 miljoni. Tas ir neprāts. Tajā pašā laikā muzejiem nav naudas. Pompidū centra budžets Parīzē mākslas darbu iepirkšanai gadā, piemēram, ir viens miljons. Viņi dzīvo no dotācijām, jo ko jūs kā muzejs varat iegādāties par vienu miljonu?
Kā jums no savas kolekcionāres pieredzes šķiet, kāpēc cilvēkiem ir šī vēlme iegūt savā īpašumā mākslas darbus? Galu galā jūs taču varat aiziet uz muzeju un to visu redzēt.
Jā, muzejā tas ir jūsu. Un tas ir arī iemesls, kāpēc man patīk rīkot izstādes. Taču, pirms es kaut ko izstādu, tas man pieder, tā ir taisnība. Manuprāt, tas ir ļoti cilvēcīgi. Līdzīgi kā jūs varat izīrēt dzīvokli, taču, ja ir iespēja, ka tas jums var piederēt, jūs labāk izvēlēsieties otro variantu. Vai nav tiesa? Taču atšķirība ir tajā, vai jums kaut kas pieder un jūs ar to dzīvojat vai jums kaut kas pieder un jūs to ieliekat seifā.
Kā jums šķiet – vai mākslai piemīt spēks kaut ko mainīt cilvēkos?
Noteikti. Un tas ir ļoti svarīgi. Es domāju, ka kultūra vispār ir vienīgā, kas kaut mazliet spēj mainīt pasauli. Kaut vai no personīgās pieredzes – ja es kādu rītu pamostos, vienalga, mazliet skumjā vai romantiskā noskaņojumā un aiz loga ir brīnišķīgi skaista diena, izejot ārā un paveroties debesīs un kokos, es, protams, sajūtos laimīga. Taču, ja kādā muzejā vai galerijā ieraugu mākslas darbu, kas man patīk, tas padara mani laimīgu tajā pašā acumirklī. Iespējams, es esmu to iemācījusies. Esmu no kolekcionāru ģimenes. Visu savu dzīvi esmu pavadījusi mākslas ielenkumā. Un arī tolaik, kad vēl strādāju kā žurnāliste, es ar cilvēkiem ļoti daudz runāju par mākslu, jo tā vienkārši bija daļa no manas dzīves. Es patiešām tā domāju un to vienmēr esmu teikusi – māksla ir kā svešvaloda. Jums ir jāmācās. Jo tas, ko jūs redzat un kas jums patīk pirmajā acumirklī, jums tas patīk tālab, ka tā ir daļa no jūsu iepriekšējās kultūras bagāžas. Jums tas patīk, jo neapzināti kaut ko atgādina. Taču, ja tas kaut ko atgādina, tas nozīmē, ka tas nav nekas jauns. Daudz interesantāk ir, ja tas uzdod jautājumus, ja jūs to nesaprotat. Kāpēc Dišāns ir tik interesants, un kāpēc Dišāns ir savveida tēvs tik daudzām mūsdienu mākslinieku paaudzēm? Jo tad, kad cilvēki pirmoreiz sastapās ar Dišāna darbiem, viņi tos nesaprata – mans Dievs, ko tas nozīmē? Vai Donalds Džads. Manās mājās ir brīnišķīgs Džada darbs, un daudzi cilvēki (man ir daudz draugu no visdažādākajām pasaulēm, ne tikai no mākslas vides) man jautā – kas tas ir? Un es viņiem saku, tā kā jūs nezināt, paņemiet grāmatu, izlasiet, ejiet uz izstādēm, izveidojiet savu viedokli. Pētnieciskais darbs ir tas, kas ir visinteresantākais. Māksla ir kā valoda, ja jūs to iemācāties, tā dara jūs laimīgu.
Izstādes "Mākslinieku radītās rotas: No Pikaso līdz Kūnsam" kuratore ir kolekcionāre Diāna Venē, idejas autors un producents – mākslas un kultūras portāls "Arterritory.com". Izstāde apskatāma no 4. novembra līdz 3. decembrim.
3. novembrī pulksten 11.00 Latvijas Nacionālās mākslas muzeja Konferenču zālē notiks Diānas Venē lekcija "Mākslinieku radītas rotas. Mākslas vēstures esence miniatūrā".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
