Renē Nībergu, kurš tolaik vēl bija atašejs, viņa priekšgājējs, bijušais Somijas vēstnieks Krievijā Jāko Hallama, novērtējuma vēstulē 1974. gada vasarā bija raksturojis kā "interesantu gadījumu: māte ebrejiete, bet gājis vācu skolā". Pats, atsaucoties uz Nirnbergas likumiem, bijušais diplomāts melni jokojot sevi dēvē par pirmās pakāpes jaukteni. Iemesls tam ir viņa māte Fanija Tukaciere, kura no savas ebrejiskās identitātes atteicās, 1937. gadā pret tēva gribu izejot par sievu pie zviedru izcelsmes soma vārdā Bruno. Šīs laulības bija iemesls, kāpēc no viņas novērsās pilnīgi visa ģimene, pat veicot ebreju rituālu, ko parasti izpilda tuvinieka nāves gadījumā.
To visu Renē Nībergs aprakstījis savā grāmatā "Pēdējais vilciens uz Maskavu", kuras latviešu valodas tulkojuma atvēršana novembra vidū notika Somijas vēstniecībā Rīgā. Kājas grāmatas nosaukumam un arīdzan vienai no saiknēm ar Rīgu aug faktā, ka 1941. gada jūnijā uz Maskavu no Rīgas devās pēdējais vilciens, kurā atradās Fanijas māsīca pianiste Maša un viņas vīrs vijolnieks Jozefs. Visus pārējos Rīgā palikušos mātes radiniekus nogalināja.
Taču liktenīgais vilciens nav vienīgā Nīberga ģimenes saikne ar Rīgu. Fanija, pirms apprecējās ar Bruno, vasarās brauca uz Rīgu ciemos pie māsīcas – lai izklaidētos un atrastu sev ebreju vīru. Plašajā Ģertrūdes ielas dzīvoklī viņa aizvadījusi patīkamus un allaž siltā atmiņā palikušus jaunības dienas mirkļus, jo Rīga bijusi krietni vien "ebrejiskāka" par Helsinkiem. Ne velti pēcāk par Latvijas galvaspilsētu viņa izteikusies, ka "livet var gott i Riga" (tulkojumā no zviedru valodas – "dzīve Rīgā bija laba"). Sarunas beigās, kad diktofons jau ir izslēgts, nonākam pie secinājuma, ka latviešu valodas versijā tādam arī vajadzēja būt grāmatas apakšvirsrakstam – "Dzīve Rīgā bija laba".
Tiesa, ņemot rokās "Pēdējo vilcienu uz Maskavu", jārēķinās, ka tā vis nebūs emocionāla lasāmviela "Annas Frankas dienasgrāmatas" stilā, bet gan informatīvi blīvs vēsturisks pētījums, kas sakņojas un mijas ar dzimtas stāstiem, kuri vairākus gadus likti kopā no dažādiem avotiem. Tas ir piesātināts vēstījums par ebreju vēsturi un holokaustu Padomju Savienībā, Baltijā un Somijā – valstīs, kur antisemītisma pieredze ir atšķirīga un līdz pat mūsdienām nepilnīgi izgaismota. Sarunas gaitā Renē Nībergs vairākkārt uzsver – tā nav daiļliteratūra.
Man nesen bija saruna ar dokumentālā kino režisoru, kurš tikko bija pabeidzis darbu pie filmas par latviešu strēlniekiem. Viņš izteicās, ka ķeras klāt smagām vēstures tēmām, jo, viņaprāt, pagātnē rodamas atbildes uz daudziem jautājumiem, kas var palīdzēt saprast nākotni. Runājot par holokaustu – vai mēs patiešām neesam saņēmuši mācību? Un kas mums būtu no tā jāmācās priekšdienām?
Nav vienas atbildes uz šo jautājumu. Tā ir klišeja – teikt, ka mēs mācāmies no pagātnes. Vēsture allaž ir klātesoša. Risks ir pagātnes atkalizdzīvošana, taču – ja nezini savu pagātni, tu arī nezini, kas tu esi. Lielākoties atgriešanās vēsturē nākotnes saprašanas nolūkos ir tikai tagadnes situācijas projicēšana. Ja mēs runājam ar futurologiem, viņi stāsta, kāda dzīve vai ekonomika būs pēc 10–15 gadiem, taču viņi to nezina – viņi vienkārši projicē situāciju. Šī ir dziļi filozofiska problēma – gan individuāli, gan nacionāli. It īpaši mazai nācijai, kuras eksistence vēsturiski ir bijusi apdraudēta. Šādām nācijām ir dziļāka nepieciešamība saprast, kāda bija pagātne, lai apzinātos, kāda ir tagadne.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
