Radioaparāts, protesta vēstules un svētbilde. Daiņa Īvāna pieturas izstādē 'Daugavai būt'  (16)

Glezna "Pamati (HES celtniecība)". Māra Kažociņa (1936–1992), 1963. gads. No privātās kolekcijas ar galerijas "Jēkabs" starpniecību.

Pļaviņu HES celtniecība bija politisks lēmums, un tās mērķis bija ne vien skaistas vides pārvēršana tuksnesī, bet arī tautu iznīcināšana. Šajā lielformāta gleznā attēloti latviešu celtnieki, kas darbojas šajā būvē, un mēs redzam viņu neizpratnes pilnās sejas ar jautājumiem – kas notiks pēc tam? Kur paliksim mēs? Domāju, ka te jaušams milzīgs fatālisms, iespējams, mākslinieces pašas neapzināts. Izstādē ir arī viņas pēc vairākām desmitgadēm tapis darbs – 1991. gada glezna "Nākošais" – ar gluži citām krāsām, raksturu un ideju, redzami mainījies arī formāts un radusies cerība.

Harijs Marnics. Grāmata "Mūsu baltā Daugava: stāsts ar attēliem par Daugavu, laivām un laiviniekiem". Grāmatu draugs, Bruklina, 1966. gads.

Harijs Marnics bija Latvijas vācietis no Ikšķiles, ārsts, ceļotājs, laivinieks, neskaitāmas reizes izbraucis Daugavas krāces, savā grāmatā sīki aprakstījis to, kā izskatās Daugava, kā arī izstrādājis šo izstādē redzamo shēmu ar zudušajiem krāču, krauju un atvaru nosaukumiem, kas reiz kalpoja par navigācijas līdzekli plostniekiem. Šo grāmatu viņš rakstīja kā protesta kliedzienu pret Kokneses kanjona un Staburaga iznīcināšanu Pļaviņu HES "jūrā", lai gan pats tai laikā dzīvoja Vācijā un ietekmēt notikumu gaitu Latvijā, kas atradās aiz dzelzs aizkara, nevarēja. Taujāts, kāpēc viņš, būdams vācietis, raksta grāmatu latviski, viņš atbildēja, ka citā valodā Daugavu nav iespējams saprast.

Rīgas radiorūpnīcā 50. gados ražots radioaparāts, ar ko man saistās personisks stāsts: mana mamma to nopirka par manas piedzimšanas naudu. Un – kāda sakritība – arī šo radioaparātu sauc "Daugava". Ar tā palīdzību mani sasniedza "Amerikas Balss", ko gandrīz nepārtraukti klausījās mans tēvs, "Uguns un nakts" iestudējums, balsis svešās valodās, "Radio Luksemburga" un citas būtiskas lietas. Savu bērnību es pavadīju pie Daugavas, pie Velnatvara, un, protams, dzirdēju, ko pieaugušie runā, un nekādi nevarēju saprast, kāpēc tas viss ir jāapplūdina. Domāju – izaugšu liels un nojaukšu to HES!

Pēc mana un Artūra Snipa raksta "Par Daugavas likteni domājot" publicēšanas 1986. gadā laikrakstā "Literatūra un Māksla" paši bijām pārsteigti par tā izraisīto rezonansi šķietami apklusinātajā tautā. To var uzskatīt par "īstās pogas nospiešanu īstajā brīdī" – klusēšanas aizsprosts bija pārrauts un sākās latviešu Trešā atmoda. Ne Latvijas Republikā, ne PSRS nekad nekas tāds vēl nebija noticis. Režisors Romualds Pipars tolaik uzņēma filmu "Demokrātijas stunda" – vēstuļu kaudzes bija sakrautas Rīgas kinostudijas garajā gaitenī un, lai tās nofilmētu, kinoļaudis uzbūvēja sliežu celiņu kinokamerai. Vēstuļu bija vairāki tūkstoši, parakstu – 34 tūkstoši. Sajūta bija neaprakstāma – tā radīja iespaidu, ka aiz mums ir milzīgs spēks. Tie, kuri parakstīja vēstules, tolaik bija jauni cilvēki, kuru vārdi šodien ir pazīstami, iespējams, tieši tāpēc, ka toreiz iesaistījās protesta akcijā. Te ir parakstījies laborants Kārlis Šadurskis, skolnieks Edvīns Šņore, "jaunības maksimālists" Vents Arvīds Krauklis, ģeogrāfijas skolotājs Dzintars Ābiķis, skolēni Nora Rubene (tagad Ikstena) un Jānis Ikstens, jaunais mūziķis Arturs Maskats, nerunājot par teātra darbiniekiem, māksliniekiem un citiem – vēstules par Augšdaugavas glābšanu no kārtējās "komunisma jūras" parakstīja veseli teātru un koru kolektīvi.

Tepat eksponēta arī 1958. gada vēstule pret Pļaviņu HES celtniecību – to parakstījuši 54 vadošos amatos esoši Latvijas PSR cilvēki un izcili kultūras darbinieki, piemēram, tēlnieks Teodors Zaļkalns, valodnieks Jānis Endzelīns, gleznotājs Valdis Kalnroze, aktrise Felicita Ertnere, selekcionārs Pēteris Upītis un citi. Viens no viņu argumentiem bija, ka ar V. I. Ļeņina Pļaviņu HES uzcelšanu tiks sagrauta Latvijas ekonomika, nevis "attīstīta", kā to centās un joprojām cenšas iestāstīt Krievijas ideologi. Un tā arī notika. Šī vēstule pārsteidz ar tam laikam pilnīgi neiedomājamu tekstu: "Staburagu nedrīkst iznīcināt, jo tas ir Latvijas brīvības un neatkarības simbols!" Protams, tieši tādēļ Maskavas vara arī tiecās to noslīcināt.

Akmens saules pulksteņa fragmenti. Altenes pils. 15. gs. pirmā puse.

Noregulējām to uz pulksten 11.10 – laiku, kad 1965. gada 16. jūnijā par godu Latvijas PSR 25. gadadienai, kas mūsdienās tiek saukta par Latvijas okupācijas gadadienu, 74 pašizgāzēji metās uzbrukumā Daugavai, uzvarot to. Pulkstenī ielikta maza lampiņa – Iļjiča spuldzīte, simbols komunisma vadoņa vērienīgajiem elektrifikācijas plāniem un lielinieku iedomām, ka iespējams apturēt ne tikai upes, bet pat Sauli un Laiku.

Svētbilde "Kazaņas dievmāte" no Kokneses Svētā Pētera un Pāvila pareizticīgo baznīcas. 19. gadsimts. Aizkraukles Vēstures un mākslas muzeja krājums.

Vietā, kur tagad atrodas Likteņdārzs, līdz Daugavas applūdināšanai atradās sena, skaista pareizticīgo baznīca, celta no sarkaniem laukakmeņiem. Baznīcā stāvējusi arī šī ikona. Padomju vara izmantoja jebkuru ieganstu iznīcināt vietējo kultūru un konkurējošo ideoloģiju, tāpēc 1964. gadā baznīcu uzspridzināja (tas redzams arī fotogrāfijā blakus). Brīnumainā kārtā pirms spridzināšanas "Krastkalnu" mājas iedzīvotāji svētbildi bija noslēpuši un glabājuši līdz 1975. gadam, kad nogādājuši Aizkraukles muzejam.

Voldemāra Jēkabsona skulptūra "Salst", ko tautā dēvēja par Pērses meiteni.

Skulptūra stāvējusi pie Pērses ūdenskrituma, tagad tai virs galvas ir 40 metrus augsts ūdens klājs, akvalangisti šo vietu izmantojot treniņiem. Jutekliska, pat erotiska skulptūra. Johansons bija daugavietis, strādājis gan Vecbebros, gan Koknesē, viņam bijusi mīļotā Pļaviņās, ar kuru saistās neticams un traģisks stāsts, kas, iespējams, zīmējas tieši uz šo skulptūru. Jāizteic liela pateicība cilvēkiem, kuri šo skulptūru izglāba un nodeva Voldemāra Johansona muzejā! Mākslinieks reiz pat iedomāties nevarēja, ka viņa akmenī kaltā meitene kādreiz sals bez savas Pērses.