Ģipša cilvēka ēnā. Vēsturnieka Roberta Malvesa likteņa pavērsieni  (9)

Pēdējā pirmskara vasarā iespiestās brošūras palika neizplatītas. To vākus grezno laikmetam atbilstoši attēli: uz pirmā vāka sieviete stilizētā Kurzemes tautastērpā bērzu birzs ielokā, bet uz ceturtā vāka — plecīgs vīrietis pelēkos svārkos ar tumši sarkanu kaklautu un melnu platmali galvā stāv ziedoša rudzu lauka malā. Vīrietim tolaik ir 33 gadi, viņa vārds ir Roberts Malvess (1905—1982), un viņš strādā nesen nodibinātajā Latvijas Vēstures institūtā par vecāko arhivāru.

Četrdesmit gadus vēlāk, 1979. gada 29. augustā, Malvess savās piezīmēs rakstīja: "...brošūriņai "Latvija" uz mugurpuses vāka ir mana fotogrāfija, ko krāsās uzņēma Juris Benjamiņš (Emīlijas un Antona dēls¹) 1939. gada vasarā kaut kur pie Dzegužkalna. Labības tur nebija, tā ir piemontēta." Nākamajos desmit gados Roberta Malvesa dzīvē netrūka strauju pavērsienu — viņš nodibināja ģimeni un centās veidot profesionālu karjeru vēstures zinātnē, taču to ietekmēja gan viņa sarežģītās attiecības ar kolēģiem, gan Otrā pasaules kara izraisītās katastrofas.

Ieskats Roberta Malvesa biogrāfijā parāda talantīga un arī godkārīga zinātnieka nostāju mezglpunktos, kad nākas pieņemt vai noraidīt laikmeta diktētās vai piedāvātās izvēles iespējas.

Ar neatlaidīgu un pašaizliedzīgu darbu Malvess kļuva par labāko viduslaiku latīņu rakstības (paleogrāfijas) lietpratēju pēckara Latvijā un, iespējams, arī Lietuvā un Igaunijā. Kopā ar vēsturniekiem Jāni Straubergu (1886—1952) un Arturu Štālu (1897—1950) viņš sagatavoja Johana Kristofa Broces zīmējumu izlases publikācijas koncepciju, taču tā netika īstenota. 1950. gada janvārī pēc atlaišanas no darba toreizējā Zinātņu akadēmijas Vēstures un materiālās kultūras institūtā Malvess bija spiests šos pētījumus pārtraukt un turpmākos desmit gadus pelnīt iztiku skolotāja darbā ārpus vēstures zinātnes sfēras. Iespēja atgriezties specialitātē radās tikai 1960. gada septembrī, kad viņš varēja sākt darbu Kultūras ministrijas Zinātniskās restaurēšanas projektēšanas kantorī.

Turpmākos gadus vēsturnieks veltīja arhitektūras mantojuma pētniecībai, sagatavojot unikālu informāciju par vairāk nekā piecdesmit viduslaiku pilīm, baznīcām, dzīvojamajām un sabiedriskajām ēkām Rīgā un Latvijā, tomēr dzīves laikā par to varēja publicēt tikai nelielus aprakstus.

Malvesa mūžs iemieso veselas latviešu vēsturnieku paaudzes likteni staļinisma laikmetā, kura apzīmēšanai mākslas zinātnieks Jānis Borgs savulaik izmantoja simbolisko ģipša cilvēka tēlu.² Tāpat kā Jānis Straubergs, Rūdolfs Šīrants (1910—1985) un Aleksandrs Jansons (1916—1991), arī Malvess pēc kara mēģināja turpināt darbu Latvijā, taču tika marginalizēts 40. gadu beigās īstenotajā akadēmiskās vides politiskajā "tīrīšanā". Vēsturnieku turpmākais liktenis bija atšķirīgs: Jānis Straubergs nomira drīz pēc atlaišanas no darba ZA Fundamentālajā bibliotēkā, Aleksandrs Jansons tika izsūtīts un varēja atgriezties Latvijā tikai pēc Staļina nāves (arī viņš kopš 60. gadiem strādāja arhitektūras pieminekļu aizsardzības sistēmā), vienīgi Rūdolfam Šīrantam pēc padzīšanas no Valsts vēstures arhīva izdevās turpināt zinātnisko darbu Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā³.

Šo vēsturnieku pētījumi lielākoties palikuši manuskriptos, kas tagad glabājas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un liecina par to, cik daudzpusīga varēja būt Latvijas vēstures izpēte, ja Malvesam un viņa laikabiedriem būtu bijis iespējams pilnvērtīgi strādāt.

Malvesa dzīvesstāsta lappuses 40. gados ļauj ieraudzīt staļinisma laikmeta pelēko zonu, kura bieži paliek neievērota, proti, totalitārisma pārvaldītās sabiedrības ikdienu, kurā starp pretošanos un kolaborāciju "daudzi izvēlējās vidusceļu un vienkārši cerēja, ka neviens viņus neievēros"⁴. Ārpus bruņotās pretošanās ietvariem robeža starp sadarbību ar okupācijas režīmu un pielāgošanos tā prasībām vai pat tikai sadzīvošanu ar režīma radītajiem apstākļiem varēja kļūt nosacīta, un daudzi, atskatoties pagātnē, varētu teikt vārdus, kādus Anšlavs Eglītis licis sava romāna nosaukumā: "Es nebiju varonis."

"Savus memoriālus rakstu, apzinādamies, ka var būt arī par vēlu." Šādu teikumu Roberts Malvess ierakstījis atmiņu piezīmēs 1972. gada janvārī, tās veltītas viņa pāragri mirušās sievas Annas Edītes (1917—1960) piemiņai. Lielākajā manuskripta daļā stāstīts par viņu ģimenes bēgļu gaitām no 1944. gada 4. oktobra līdz pat kara beigām, ko Malvesi pēc pusgadu ilgiem un bīstamiem klejojumiem sagaidīja kādreizējā Sudetijā, Čehijas un Vācijas pierobežā. Tur piedzima arī viņu otrais dēls, vecākajam tolaik vēl nebija pilni trīs gadi.

1945. gada 10. augustā, kā liecina ieraksts Malvesa dienasgrāmatā, viņš no padomju ierēdņiem saņēma dokumentus ģimenes repatriācijai uz Latviju. Tā sākās 1946. gada 19. janvārī un ilga tieši trīs mēnešus. Atpakaļceļš uz dzimteni veda pa dzelzceļu no Prāgas cauri Slovākijai, Rumānijai, Ukrainai, Krievijai un Igaunijai, "piestājot" arī vairākās filtrācijas nometnēs, kurās tika pārbaudīta repatriantu biogrāfijas atbilstība padomju režīma prasībām. Par filtrācijas norisi vēsturnieks dienasgrāmatā tikpat kā nav rakstījis, savu uzmanību pievēršot dažādajiem ceļabiedriem un notikumiem garā pārbrauciena laikā.

Jau ceļojuma pirmā mēneša beigās, raksturojot dzīves apstākļus kādā filtrācijas "punktā", viņš lakoniski secina: "Karš un tā sekas tik tālu sabojājuši cilvēku raksturu, ka tie vairāk līdzinās visriebīgākiem zvēriem. Zagšanas, seksuālā izvirtība, neiecietība, melošana utt." Līdzās sadzīves konfliktu aprakstiem dažās zīmīgās epizodēs parādīts tur valdošais noskaņojums, kurā cerības un ilūzijas mijās ar konformismu. Piemēram, latvieši šajās nometnēs savā starpā bieži cenšas sarunāties krieviski; no fragmentārajām ziņām par ārpasauli izplatās dažādas baumas, pareģo jauna kara sākšanos 1946. gada maijā vai septembrī — cilvēki runā, ka karš ilgšot trīs gadus, taču Latviju tas neskaršot, un arī atombumba netikšot izmantota... Kā vēstures ironiju var uztvert faktu, ka tieši tajā dienā, kad Malvesi atgriezās Rīgā — 1946. gada 19. aprīlī —, ar PSRS Iekšlietu ministrijas slepeno pavēli nr. 00336 tika pārtraukta Padomju Savienības iekaroto teritoriju iedzīvotāju un repatriantu filtrācija.

Dzimis zemkopja un mežsarga Otto Malvesa ģimenē Birzgales pagastā kā otrais dēls, bērnībā Roberts Malvess piedzīvoja Pirmā pasaules kara bēgļu gaitas un visnotaļ skarbo pēckara jaunsaimnieka ikdienu. Pēc pagastskolas beigšanas ar tēvabrāļa Aleksandra atbalstu pārcēlās uz Rīgu, kur ļoti sekmīgi beidza pilsētas 2. vidusskolu un mērķtiecīgi gatavojās zinātnieka darbam. 1926. gadā iestājoties Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes Vēstures nodaļā, Malvess izvēlējās sava mūža profesiju, kas viņa vecākiem pretstatā daudz praktiskākajam mācītāja, ārsta vai advokāta arodam nebija īsti saprotama. Pēc studiju beigšanas Malvess dienēja Latvijas armijā, pēc tam turpināja darbu Vēstures nodaļā un vienlaikus strādāja līgumdarbus Izglītības ministrijas Pieminekļu valdē. Pieticīgie dzīves apstākļi neļāva jaunajam cilvēkam īstenot ieceres, par spīti viņa lielajām darbaspējām, tādēļ Malvesa politiskie uzskati, šķiet, bija visai kreisi, lai gan politisko partiju aktivitātēs viņš neiesaistījās. Vienkāršā izcelsme, ko nepapildināja radniecības vai korporatīvo sakaru sniegtais atbalsts un saskaņā ar laikabiedru atziņām arī visai stūrgalvīgais raksturs, ļauj iedomāties Malvesu kā sava laika tipisku censoni, kurš cenšas tikt dzīvē uz augšu ar savu neatlaidīgo darbu un izglītošanos. Tas izrādījās grūtāk, nekā viņš bija cerējis, atmiņās rakstīts šādi: "Vēroju, kā man garām aizslīdēja sliņķi un pat pusstulbeņi. Par valdošo kļuva princips: "Ja tu ko proti, tad klusē, ja neproti, tad vadi tos, kas kaut ko prot." (..) Tuvojoties augstskolas beigšanai (beidzu 1935. gadā), šis princips daļēji pārņēma arī mani."

1940. gada jūnijā, sākoties PSRS okupācijai, Malvesam pavērās straujākas karjeras veidošanas iespēja. Arī viņš pats to uzsvēris jau pēc kara rakstītajās atmiņu piezīmēs, varbūt rēķinoties, ka tās varētu lasīt ne tikai viņa ģimenes locekļi vien. Būdams Latvijas Vēstures institūta līdzstrādnieks, tā paša gada augustā Malvess uz laiku kļuva par institūta ģenerālsekretāra Marģera Stepermaņa (1898—1968) vietas izpildītāju un aizsāka institūtā pārkārtojumus, kurus var uzskatīt par politisko tīrīšanu ar denunciāciju palīdzību. Tā izpaudās, nosūtot vairākas vēstules izglītības tautas komisāram Jūlijam Lācim (1892—1941) ar ierosinājumu mainīt institūta struktūru, izveidojot Latvijas viduslaiku vēstures nodaļu, kuru vadītu viņš pats, kā arī atlaist no darba institūtā baznīcas vēstures pētniekus bīskapu Jāzepu Rancānu (1886—1969) un teologu Ludvigu Adamoviču (1884—1943)⁵.

Šis notikums, kā arī Malvesa brīvprātīgā iestāšanās sarkanās armijas pretgaisa aizsardzības dienestā 1940. gada rudenī noskaņoja institūta kolēģus pret viņu kā padomju režīmam lojālu karjeristu. Tiesa, pats Malvess skaidrojis, ka esot saņēmis uzaicinājumu "iestāties vietējās pretgaisa aizsardzības ugunsdzēsēju komandā" un atšķirībā no citiem darba biedriem institūtā to arī pieņēmis, vēlāk iecelts par 75 vīru lielās ugunsdzēsēju komandas priekšnieku. Vācu armijas uzbrukuma laikā 1941. gada jūnijā Malvesa vadītā ugunsdzēsēju komanda tika nosūtīta uz Spilves lidostu, kur viņam izdevās izvairīties no krišanas gūstā. Toties dažas nedēļas vēlāk, mēģinot atgriezties darbā Vēstures institūtā, kolēģis, kura atvaļinājuma laikā Malvess bija centies panākt izmaiņas institūta darbā, gan esot piesolījis viņam iespēju nokļūt gūstekņu nometnē.

Tiesa, Malvesa iesaistīšanās PSRS militārajās struktūrās varēja būt arī aprēķins, lai pasargātu sevi no iespējamām padomju varas represijām. Uz to netieši norāda viņa īsā piezīme atmiņās par to, ka 1941. gada pavasarī stāvoklis esot kļuvis saspīlēts. No otras puses, politiskā konformisma izpausmju netrūka arī Vēstures institūtā. Kā lasāms jau 1940. gada 18. jūlijā (!) sastādītajā institūta līdzšinējās darbības pārskatā, tā autori vairākkārt apliecina gatavību pielāgoties jaunā režīma prasībām. Pārskatu noslēdz patētiskā tonī formulēts apsolījums: "Un, ja nu latviešu pilsonība arī pilsoniskās Latvijas pastāvēšanas 22 gados nav spējusi sniegt vispārīgo Latvijas vēsturi, tad tagad Padomju Latvijas vēsturniekiem būs (..) jāapgādā Latvijas vēsture marksisma-ļeņinisma skatījumā."⁶ Šāds solījums pārsteidz, jo tas parādās dažas dienas vēl pirms oficiālā "Tautas Saeimas" lēmuma par padomju varas nodibināšanu Latvijā un lūguma uzņemt Latviju Padomju Savienībā.

Ja anonīmā pārskata datējums ir pareizs, tad minētais formulējums būtu uzskatāms par vēl vienu apstiprinājumu tam, ka padomju okupācijas režīms Latvijā tika izveidots pēc iepriekš sagatavota un secīgi īstenota scenārija.

Pēc Latvijas Vēstures institūta likvidācijas nacistu okupācijas pirmajos mēnešos Roberts Malvess dzīvojis ārpus Rīgas pie radiniekiem, lai lieki nepiesaistītu sev varas iestāžu uzmanību. 1941. gada oktobra sākumā, izmantojot pazīšanos ar Izglītības un kultūras ģenerāldirekcijas departamenta direktoru Arvīdu Šņornieku (1911—pēc 1945), viņš iekārtojās darbā par muzeju referentu ģenerāldirekcijas Mākslas un kultūras lietu departamentā, kur strādāja līdz 1944. gada augustam. Tāpēc 70. gadu sākumā atmiņās uzsvērtais pretvāciskums, šķiet, ir apzināti pārspīlēts, jo Malvess ģenerāldirekcijas izdotajā "Izglītības Mēnešrakstā" bez grūtībām publicēja septiņus apjomīgus rakstus par Baltijas ostu un kuģniecības vēsturi viduslaikos. Sekmīgā darbība valsts ierēdņa amatā nacistu okupācijas laikā tad arī varēja būt galvenais iemesls tam, lai 1944. gada rudenī Malvess izlemtu doties uz Rietumiem.

Par aizbraukšanas formālo ieganstu kalpoja zinātniskais komandējums uz Breslavas Universitāti tolaik Vācijai piederošajā Silēzijā (tagad Vroclava Polijā), lai sagatavotu aizstāvēšanai vēstures zinātņu doktora disertāciju par tēmu "Personālie dokumenti Lejassilēzijā viduslaikos". Sekojot kādreizējā Latvijas Universitātes profesora un Malvesa skolotāja, vācbaltiešu vēsturnieka Leonīda Arbuzova (Leonid Arbusow, 1882—1951) rekomendācijai, 1944. gada augustā Robertam Malvesam pat piešķīra stipendiju.

Tieši šo iemeslu, gan nepieminot Arbuzova protekciju, Malvess minējis arī padomju laikā darba vajadzībām sarakstītajās autobiogrāfijās; vienā no tām viņš norādīja, ka izlēmis izmantot šo piedāvājumu, lai nebūtu jāpiedalās tranšeju rakšanas darbos. Tomēr pagāja vairāki mēneši, iekams Malvess kopā ar mātes cerībās esošo sievu un pusotru gadu veco dēliņu nolēma doties ceļā. Breslavu viņi sasniedza tikai 1945. gada janvārī, desmit dienas pirms padomju karaspēka uzbrukuma pilsētai, un pēc tam ar vācu civiliedzīvotāju evakuācijas dienesta palīdzību devās Čehijas virzienā. Savukārt atgriešanos Latvijā pēc kara beigām aizkavēja maija sākumā dzimušā jaunākā dēla vājā veselība un piemērota transporta trūkums.

Nedz dienasgrāmatā, nedz arī vēlāk rakstītajās atmiņās Malvess nestāsta plašāk par to, kādi apsvērumi, varbūt arī aicinājumi viņu pamudināja atgriezties. Latvijā bija palikuši vecāki un abi brāļi. Vecākais brālis Alfrēds gāja bojā Kurzemē 1944. gada novembrī, taču par viņa likteni Malvess uzzināja tikai pēc atgriešanās Rīgā. "Un kas būs ar mani?" — ar šādu ierakstu noslēdzas Roberta Malvesa dienasgrāmata, kas vēsta par viņa ģimenes atceļu uz mājām 1946. gada pavasarī. Turpmākie notikumi apliecina, ka viņš bija nolēmis izmantot visas laikmeta piedāvātās iespējas.

Pēc atgriešanās Latvijā Roberts Malvess jau 1946. gada rudenī iestājās darbā no jauna izveidotajā Vēstures un materiālās kultūras institūtā, pēc gada kļuva par tā zinātnisko līdzstrādnieku. Vienlaikus viņš iestājās Rīgas Marksisma-ļeņinisma vakara universitātes Vēstures fakultātē, kuru pabeidza 1948. gadā. Šī mācību iestāde bija domāta cilvēkiem, kuri gatavojās strādāt kādā amatā pēc Komunistiskās partijas norīkojuma, kā arī tiem, kuri vēlējās iegūt attiecīgu kvalifikāciju, kas ļautu iegūt augstāku sociālo statusu.

Tā kā Malvess bija bezpartijisks, tāda taktika atgādina Silvijas Radzobes jaunākajā pētījumā par Aleksandra Čaka likteni pēckara Latvijā raksturoto pieeju. Dzejnieka gluži izmisīgie centieni iegūt padomju režīma labvēlību, ar savu darbu mēģinot pielāgoties tā prasībām, tomēr galu galā tika noraidīti. Līdzīgs liktenis piemeklēja arī Robertu Malvesu. Ieskatoties vēsturnieka sastādītajos darba žurnālos, kuru saturu apstiprinājušas institūta amatpersonas, var redzēt, ka viņš bijis aktīvs institūta sabiedriskajā dzīvē un arī ideoloģiskajā darbā, piemēram, 1949. gada decembra vidū "uzrakstīts institūta sienas avīzei raksts "Ko savam zinātniskajam darbam esmu mācījies no b. Staļina rakstiem?"".

Konjunktūrai atbilstošā nostāja tomēr neko negarantēja. Staļinisma norietā organizētā ideoloģiskā kampaņa pret kosmopolītismu arī zinātnieku vidē deva iespēju izpausties savstarpējiem konfliktiem un konkurencei. Politiskās apsūdzības un denunciācijas piederēja pie "laikmeta gara", turklāt tās varēja ietekmēt cilvēka likteni, bieži vien neatstājot nekādas dokumentāras pēdas par notikušo.

Negaidīto atbrīvošanu no darba 1950. gada janvārī štatu samazināšanas dēļ, turklāt "nepilnus divus mēnešus pēc visām pateicībām un goda rakstiem", Malvess uztvēra kā savu kolēģu profesionālas skaudības un nenovīdības izpausmi. Tā bija sāpīga arī tāpēc, ka tieši kolēģu dēļ viņam esot nācies saņemt gan pārmetumus institūta sektora sanāksmēs, gan uzņemties dažādus papildu pienākumus. Tomēr veids, kādā notika Malvesa atbrīvošana no darba, liek domāt, ka viņš kļuva par upuri Latvijā 1949.—1950. gadā īstenotajai kampaņai pret t. s. latviešu buržuāziskajiem nacionālistiem, tajā skaitā augstskolu mācību spēkiem un zinātnisko institūtu darbiniekiem, kuru biogrāfijā varēja atrast kaut formālus pārkāpumus pret padomju ideoloģiju⁷. Ar 1950. gada 1. septembri Malvess zaudēja arī lektora vietu Latvijas Valsts universitātē. Formāli tas notika pasniedzēja slodzes trūkuma dēļ, taču šim lēmumam tika dots pamatojums: "biedra Malvesa paleogrāfijas lekcijas labas, bet speckursā pielaistas politiskas kļūdas". Precīzāks politisko kļūdu raksturojums pat nebija nepieciešams, jo šāds formulējums jau vēstīja par tā paredzamajām sekām.

Uz to, ka atlaišanai bijuši politiski iemesli, Roberts Malvess samērā atklāti norāda nepublicētajā atmiņu manuskriptā ar nosaukumu "Mans zinātnes darbinieka ceļš (1972—1973)": "Steidzīgi meklēju darbu muzejos, bibliotēkās. Visur mani atraidīja ministrijās. Kādā vietā kāds nodaļas vadītājs atklāti pateica, lai zinātnes un kultūras iestādēs nemēģinot dabūt darbu."

Situācija nemainījās arī pēc Staļina nāves. 1956. gadā Malvess mēģināja atgriezties darbā Vēstures institūtā, bet joprojām saskārās ar politiskajiem ierobežojumiem. Atmiņās par šo laiku teikts: "Sāku domāt, ka esmu Staļina personības kulta upuris, un, kad bija pagājuši pieci gadi pēc manas atlaišanas, aizgāju uz ZA kadru daļu noskaidrot atlaišanas iemeslus. Kadru daļas vadītājs Kere lūdza pienākt pēc nedēļas, lai paspētu ar manu lietu iepazīties. Noteiktā laikā ierados pie viņa. Kere izņēma no atvilktnes manu autobiogrāfiju, kurā bija dažas ar sarkanu zīmuli pasvītrotas rindas, un, ieskatījies tajās, īsi pateica: "Jūs esat par daudz ceļojis. Bet tagad tam vairs nav nozīmes. Kadru daļa necels iebildumus, ja jūs Vēstures institūts pieņems darbā.""

Ceļojumu bilancē droši vien ietilpa ne tikai Malvesa komandējums vēstures avotu apzināšanai Berlīnes un Varšavas arhīvos 1936. gadā, bet galvenokārt viņa odiseja kara beigās. Un, kaut gan tiešu atteikumu Malvess nesaņēma, Vēstures institūtā viņam tomēr atgriezties neizdevās. Acīmredzot paņēmieni, ar kādiem Malvess jau 1940. gadā centās nodrošināt savu zinātnisko karjeru, varēja būt par cēloni vairāku kolēģu negatīvajai attieksmei pret viņu.

Stāsts par jaunu, talantīgu un apņēmīgu cilvēku no Vidzemes vidienes, kas vēlas sasniegt savus mērķus un kļūt par zinātnieku, šķita piepildāmies 30. gadu nogalē. Sekojošie notikumi pierādīja cilvēciskās eksistences nepastāvīgumu un apdraudētību, taču arī to, ka atbildība par savu izvēli saglabājas pat totalitārisma dzirnavu tiešā tuvumā.

Latvijas sabiedrībā ir izplatīts uzskats, ka "vēsturnieki ir cilvēku kopa, kas kalpo politiskiem režīmiem un attaisno to darbību"⁸. Protams, vēsturnieki nav dievi, kas mīt ārpus cilvēcisko kaislību, tikumu un netikumu pasaules. Un staļinisma radītajam ģipša cilvēkam bija gara un smaga ēna, tā pārklāja ne tikai valstis, bet arī cilvēku dzīves. Taču ģipša cilvēks neuzradās no Nekurienes, viņu pēc sava ģīmja un līdzības veidoja tie, kuriem pāri pletās viņa ēna. Un arī tāpēc šodien ir vērts atcerēties igauņu rakstnieka Jāna Unduska (Jaan Undusk) vārdus: "Vēstures zinātne, kas tiecas ignorēt morāli, īstenībā var pārvērsties par vēl jo pliekanāku morāles mācību vai kļūt par kognitīvo absurdu."⁹ Šī atziņa ir aktuāla ne tāpēc, lai mēs moralizētu par pagātnes cilvēkiem un viņu darbiem, bet lai spētu saglabāt skaidru attieksmi savās izvēles situācijās.

Rakstā izmantoti LNB Reto grāmatu un rokrakstu lasītavas Roberta Malvesa personālā fonda (RXA 105) materiāli. Pateicos profesoram Dr. hist. Ilgvaram Butulim par raksta tapšanai uzticētajām atmiņām.

[1] Juris Benjamiņš (dz. Georgs Aihers, 1918—1993) bija krāsu fototehnikas izmantošanas aizsācējs Latvijā. 1926. gadā viņu adoptēja mātes māsa Emīlija Benjamiņa (1881—1941). Pēc Otrā pasaules kara Juris Benjamiņš dzīvoja trimdā Vācijā, Lielbritānijā un Kanādā.

2 Jānis Borgs. Ģipša cilvēks. Avots. 1987. Nr. 4. 35.—40. lpp.

3 Ziņas par šeit minētajiem vēsturniekiem sniedz: Andris Caune. Rīgas vēsturnieki. No: Jolanta Treile (sast.). Rīga — 800. Gadagrāmata 1996. Rīga: LKF, 1997. 37.—39. lpp.

4 Alfreds Erihs Senns. Baltijas kaujas lauks. No: Dzintars Ērglis (sast.). Totalitārie režīmi Baltijā: izpētes rezultāti un problēmas. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2005. 25.lpp. (Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 15).

5 Par norādi uz Latvijas Valsts vēstures arhīvā pieejamo informāciju pateicos kolēģim Dr. hist. Gustavam Strengam.

6 Citēts pēc: Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. 2010. Nr. 4. 129. lpp. Pārskata datējumu skat. turpat, 137. lpp.

7 Jānis Stradiņš. Staļina režīma attieksme pret Latvijas zinātniekiem un akadēmiskajām aprindām (1944—1953). No: Dzintars Ērglis (sast.). Okupētā Latvija 1940—1990. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2007. 408.—448. lpp. (Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 19).

8 Aivars Stranga. Divdesmitais, ekstrēmisma gadsimts. No: Arnolds Spekke. Latvijas vēsture. Latvju tautas likteņcīņas Eiropas krustceļos. Rīga: Jumava, 2003. 372. lpp.

9 Jaan Undusk. Boļševisms un kultūra. Rīga: Neputns, 2016. 137. lpp.

Mārtiņš Mintaurs (1979) ir vēstures doktors. LNB A. Apīņa Reto grāmatu un rokrakstu lasītavas vadītājs un LU Vēstures un filozofijas fakultātes docents. Pēta Latvijas vēsturi 19. un 20. gadsimtā, kultūras mantojuma saglabāšanas problēmas, grāmatas Arhitektūras mantojuma aizsardzības vēsture Latvijā (2016) autors.