1896. gada versija par latviešiem. Septiņi zīmīgi priekšmeti no vēsturiskās etnogrāfiskās izstādes  (45)

LNVM krājumā atrodas lielākā daļa līdz mūsdienām saglabāto 1896. gada izstādes priekšmetu, un, atzīmējot vērienīgā notikuma simtdivdesmitgadi, muzejs veidoja šo izstādi, jautājot, vai šodienas versija par latvieti sakristu ar 1896. gada izstādē aplūkojamo.

Kamēr šodienas latvieši gaida valsts simtgadi un tai veltīto muzeju kopizstādi, daži fakti par 1896. gada izstādi.

Tā notika tagadējā Latvijas Nacionālā teātra vietā – laukumā starp pilsētas kanālu un Kronvalda bulvāri; divos hektāros bija izvietoti astoņi speciāli uzbūvēti paviljoni, starp tiem ierīkoti mauriņi, koku, krūmu un ziedu apstādījumi, ievilkts elektriskais apgaismojums.

Latviešu dzīves panorāmu demonstrēja 8000 eksponātu. To savākšanai divu gadu laikā tika organizētas 11 ekspedīcijas, daļu priekšmetu uzdāvināja sabiedrība. Tradicionālo tērpu demonstrēšanai Fīrekes un Leitkes rotaļlietu un leļļu fabrikai pasūtināja 51 presēta kartona manekenu, katrs maksāja 45 rubļus.

Izstādi pusotra mēneša laikā apmeklēja: 40 315 viesu ar maksas biļetēm un aptuveni 5000 – bez maksas. Tā izmaksāja 22 725 rubļus, bet ieņēmumi sasniedza 24 618 rubļus.

Ieejas maksa mainījās – ja atklāšanas dienā nācās maksāt rubli, tad nākamajās – 50 kapeikas, bet jau otrajā nedēļā maksa tika samazināta līdz 30 kapeikām.

Izstādes muzikālo gaisotni ik vakaru veidoja orķestris. Trīskārt sarīkoja latviešu mūzikas koncertu ar tā laika iecienītāko komponistu oriģināldziesmām un tautasdziesmu apdarēm. Desmit vakarus notika grandiozi teatralizēti latviešu tradīciju uzvedumi, ko izpildīja vairāk nekā simts dziedātāju un noskatījās 8949 skatītāju.

Daudzos centienos izstāde izrādījās pirmā: pirmais vērienīgākais latviešu rīkotais pasākums savas kultūras, vēstures un sasniegumu demonstrēšanai, pirmoreiz pievērsta sabiedrības uzmanība nemateriālā kultūras mantojuma nozīmei, pirmoreiz vienkopus izstādīti latviešu mākslinieku darbi, pirmās ekspedīcijas, kurās apkopotie priekšmeti lika būtisku pamatu vēstures muzeja kolekcijām.

Nezināmu vīriešu portreti. Grobiņas apriņķa Nīcas pagasts. Fotogrāfs Jānis Krēsliņš. 1894. gads. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums.

Viena no 1896. gada Latviešu etnogrāfiskās izstādes nodaļām bija veltīta latviešu fiziskajai jeb bioloģiskajai antropoloģijai. Antropoloģijas nodaļā apkopoja jau kopš 18.–19. gadsimta mijas Baltijas un arī Eiropas zinātnieku pētījumos sniegtās ziņas par latviešiem (auguma garumu, miesasbūvi, matu un acu krāsu, sejas pantiem u. c.), eksponēja ekspedīcijās uzņemtās "latviešu tipu" fotogrāfijas un zīmējumus, arī galvaskausus un pēc antropoloģiskajiem mērījumiem veidotus manekenus tautastērpos. Lai gan šodien pētnieku attieksme pret iespējām visaptveroši un precīzi raksturot kādas tautas fiziskās īpašības ir kļuvusi piesardzīgāka, fiziskā antropoloģija ir saglabājusi savu nozīmi, piemēram, senvēstures izpētē.

III Vispārējo latviešu Dziedāšanas svētku dalībnieka nozīme. Gatavota Rīgā. 1888. gads. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums.

19. gadsimta otrajā pusē tika likts pamats latviešu profesionālajai mūzikai un teātrim, nacionālajai literatūrai, modernai avīžniecībai un grāmatniecībai. Latviešu sabiedrība un 1896. gada Latviešu etnogrāfiskās izstādes veidotāji ar lepnumu atskatījās uz 19. gadsimta pēdējās desmitgadēs paveikto kultūras un sabiedriskās dzīves veidošanā. Vēlme iekļaut izstādē pārskatu ne tikai par latviešu tradicionālo dzīvesveidu, bet arī lepoties ar modernās kultūras tapšanu ievērojami paplašināja izstādi, un tā kļuva par plašu kultūrvēsturisku latviešu dzīves panorāmu. Izstādes nodaļās "Rakstu literatūra", "Mūzika un dziedāšana" un "Dramatiskā māksla" eksponēja rakstnieku, mūziķu un teātra darbinieku ģīmetnes, rokrakstus, grāmatas un latviešu laikrakstus, nošu krājumus, dziesmu svētku fotogrāfijas un godalgas. Hronoloģiski plašāka retrospekcija tika veltīta latviešu literatūras tapšanai, iekļaujot pagājušo gadsimtu garīga un laicīga satura grāmatu paraugus.

Jelgavas apriņķa Zaļenieku pagasta "Zanderu" māju saimnieka Jāņa Neilanda pierakstu klade par saimniecības ieņēmumiem. 1891.–1914. gads. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums.

Pretnostatot senlaiku tradicionālos zemnieku darbarīkus un moderno tehniku, Latviešu etnogrāfiskā izstāde uzskatāmi demonstrēja straujo 19. gadsimta modernizācijas ietekmi arī lauku apvidos. Kopš 19. gadsimta vidus vienas paaudzes laikā bija radies daudzskaitlīgs latviešu zemes īpašnieku jeb gruntnieku slānis. Pateicoties uzlabotām lauksaimniecības metodēm, būtiski paaugstinājās ražība, līdz ar to pieauga zemnieku ieņēmumi no saražoto preču pārdošanas tirgū. Modernā latviešu zemnieka darba kultūru spilgti raksturo Jelgavas apriņķa Zaļenieku pagasta "Zanderu" māju saimnieka Jāņa Neilanda rūpīgi aizpildītā pierakstu klade par saimniecības ieņēmumiem 19. gadsimta 90. gados un 20. gadsimta sākumā. Detalizētā uzskaite ne tikai precīzi atspoguļo ieņēmumus par pārdotajiem rudziem, miežiem, kartupeļiem, cūkām, jēriem un sviestu, bet arī liecina par būtiskām izmaiņām lauku dzīvesveidā un turīgo zemnieku izglītības līmeņa, motivācijas un pašapziņas pieaugumu.

Janis Rozentāls. Pēc dievkalpojuma (Baznīcas gājiens). 1894. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājums.

Latviešu gleznotāja Jaņa Rozentāla eļļas glezna "No baznīcas", kas pazīstama arī ar nosaukumiem "Pēc dievkalpojuma" un "Baznīcas gājiens", gleznota 1894. gadā kā jaunā mākslinieka diplomdarbs Sanktpēterburgas Ķeizariskajā Mākslas akadēmijā. Piešķirot Rozentālam pirmās pakāpes mākslinieka grādu, akadēmijas pedagogi ļoti atzinīgi novērtēja gan gleznas motīvu un figurālo kompozīciju, gan tās tehnisko izpildījumu. No idejiskās koncepcijas viedokļa glezna precīzi atbilda 19. gadsimta beigās visā Eiropā, tostarp arī latviešu mākslā, izplatītajai tendencei vairāk pievērsties dzimtenes dabas, vēstures notikumu un vienkāršo ļaužu sadzīves atspoguļojumam. Publikas atsauksmes bija ļoti pozitīvas. Laikraksts "Mājas Viesa Mēnešraksts" un vācbaltiešu avīze "Rigasche Rundschau" uzsvēra talantīgā mākslinieka potenciālu, bet laikraksts "Tēvija" cildināja Jani Rozentālu kā sevišķi apdāvinātu mākslinieku, kas savai tautai droši vien vēl lielu godu darīs.

19. gadsimta otrajā pusē Latvijas teritorijā pastāvēja atšķirīga skolu sistēma Baltijas (Vidzemes un Kurzemes guberņās) un Latgalē. Baltijas guberņas 19. gadsimtā raksturoja augsts lasītpratēju īpatsvars zemnieku vidū un attīstīts skolu tīkls laukos. Zemnieku izglītības tradīcijas veicināja luterāņu baznīcas centieni nostiprināt reliģiskās zināšanas, brāļu draudžu kustība Vidzemē 18.–19. gadsimtā, apgaismības ideju izplatība un muižnieku daļas centieni uzlabot zemnieku izglītības līmeni. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas skolu uzturēšana bija pagastu pienākums un laika gaitā Kurzemes un jo īpaši Vidzemes laukos tika uzcelts aizvien vairāk skolu ēku. Latgalē skolu dibināšana laukos notika tikai 19. gadsimta otrajā pusē, tās bija dalītas pēc konfesionālā principa (pareizticīgo un katoļu), un pārkrievošanas politikas apstākļos lasītprasme latviešu (latgaliešu) valodā skolā netika apgūta. Tas kavēja skolu attīstību un veicināja mājmācības nozīmi laukos. Izglītības veicināšana kļuva par nozīmīgu jaunlatviešu mērķi, savukārt lauku skolotāji kļuva par sabiedriskās un kultūras dzīves veidotājiem laukos, stiprinot latviešu nacionālās kustības panākumus lauku vidē.

Manekenu grupa Latviešu etnogrāfiskajā izstādē, kas attēlo rudzu pļaušanu. Fotografēja Emanuels fon Eggerts. Attēls publicēts Krievijas literatūras un mākslas žurnāla "Всемирная Иллюстрация" 1896. gada 1441. numurā.

Spilgta Latviešu etnogrāfiskās izstādes sastāvdaļa bija Rīgā Fīrekes un Leitkes rotaļlietu un leļļu fabrikā izgatavotie manekeni. Manekenu sejas un auguma samēri bija atšķirīgi – katru no tiem veidoja antropoloģiski precīzu, pēc tolaik dažādos Latvijas novados dzīvojošu cilvēku izskata. Manekenus ietērpa latviešu un lībiešu tradicionālajos apģērbos un izvietoja pa nelielām grupiņām, kur katra no tām demonstrēja kādu godu vai darba ainu. Divi manekeni bija novietoti pie izstādes galvenās ēkas ieejas. Rezultāts bija pārsteidzošs – manekeni radīja dzīvu cilvēku iespaidu un ap tiem, kā rakstīja prese, skatītāji allaž veseliem bariem pulcējās. Gadījās, ka vecāka gadagājuma apmeklētāji manekenus pieklājīgi sveicināja, bet atbildi nedabūjuši, sveicinājumu atkārtoja, brīnīdamies par neredzētu nelaipnību. Bija arī kritiskas piezīmes – piemēram, daudzi uzskatīja, ka manekeniem ir latviešiem neraksturīgi pārāk līki deguni.

Pēc Latviešu etnogrāfiskās izstādes noslēguma izstādes ēkas nojauca. Izstādei aizdotos eksponātus atdeva atpakaļ īpašniekiem, pārējie priekšmeti nonāca Rīgas Latviešu biedrības (RLB) muzeja krājumā. 20. gadsimta sākumā Rīgas pilsētas valde uzdāvināja Rīgas Latviešu biedrībai gruntsgabalu bijušās Latviešu etnogrāfiskās izstādes laukumā, pie Puškina (mūsdienās Kronvalda) bulvāra muzeja ēkas celtniecībai. Arhitekts Eižens Laube izstrādāja ēkas projektu, taču celtniecības darbus pārtrauca Pirmais pasaules karš. Biežo pārvietošanu un nepiemēroto glabāšanas apstākļu dēļ daudzi Latviešu etnogrāfiskajā izstādē eksponētie priekšmeti gāja bojā un līdz mūsdienām nav saglabājušies. 1920. gadā RLB savāktās kolekcijas nodeva Latvijas valstij un tās kļuva par pamatu Valsts Vēsturiskā muzeja (mūsdienās – Latvijas Nacionālais vēstures muzejs) krājumam.

Attēlā (8): Kaklariņķis. Valkas apriņķa Smiltenes pagasta Pekas. Aproce. Rīgas apriņķa Taurupes pagasta Aderkašu kapulauks. Pakavsakta. Rīgas apriņķa Taurupes pagasta Aderkašu kapulauks. Senlietas bija izstādītas Viskrievijas X arheoloģiskā kongresa izstādē Lielajā ģildē 1896. gadā. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums.