Par brīvību, mīlestību, netīro veļu un latviešu literatūru – zīmīgi citāti 'Delfi Kultūra' intervijās

"…cilvēki ir ļoti dažādi. Ir, piemēram, daudzi, kuri profesionāli darbojas mūzikā, viņiem viss labi padodas, taču mīlestība viņiem nav obligāta sastāvdaļa. Bet tieši mīlestība ir izšķirošais."

"Tas varbūt skanēs jocīgi. Mēs ar draugiem ik pa laikam skatāmies "Eirovīzijas" lielo finālu. Kādreiz līmenis, kādā cilvēki tur izpildījās, bija diezgan apšaubāms. Protams, bija arī pa kādam labam gabalam, bet kopumā tas bija tāds diezgan neskaidrs pasākums. Arī ar nesaprotamiem mērķiem – nevarēja saprast, kāpēc cilvēki piedalās. Piedalījās visādi dīvaiņi. Taču tagad – pēdējo gadu laikā – uz pasākumu skatāmies jau pilnīgi citādi. Tur piedalās jau realizējušies mākslinieki. Nav vairs nekādu mazo meža dīvainīšu, un pasākums kopumā sāka izskatīties kvalitatīvs."

Lasīt vairāk – Dievišķais, improvizācija un 'Eirovīzija'. Saruna ar Lindu Leen

"Parasti mūsdienās klausītāji teic – tādu murgu nemaz negribam klausīties. Jā, mēs esam slikti, jā, cilvēks nav attaisnojis savu pasaulē skaistākās būtnes statusu. Un, jā, protams, pēc 20. gadsimta par cilvēku vispār var pateikt tikai sliktu, bet mēs negribam to klausīties mūzikā. Kāpēc jākomponē tik murgaina, nepatīkama un neglīta mūzika bez melodijām? Lūk, tāpēc man tik ļoti patīk tie komponisti, kas tomēr spēj pievērst uzmanību melodijai un darīt to tā, lai tas neskan banāli. Lai mūzika atrod ceļu ne tikai uz prātu, bet arī – uz sirdi."

Lasīt vairāk – Emocionālā maltīte. Intervija ar pianisma zvaigzni Andreju Osokinu

"Es izjūtu kā tehnoloģijas pietuvojas, kā tās uz mani iedarbojas un ir klāt katrā manas dzīves posmā. Apkārt ir milzīgs daudzums informācijas, kas nāk gan no "Facebook", gan medijiem. Es varu salasīties līdz man asinis pa degunu sāk tecēt, bet vai es no tā būšu ieguvējs, tas nav skaidrs."

"Man ir svarīgi tas, ka uzskatu sevi par latviešu režisoru, tas ir būtisks savienojuma moments. Es neesmu ar puskāju vienā un puskāju otrā pusē. Tā ir latviešu filma, taisīta Latvijā, esmu visu mūžu šeit nodzīvojis, tāpēc tai vajadzētu uzrunāt ikvienu, nešķirojot latvietis vai krievs. Šī nav sociāla filma, bet mākslas kino par cilvēku attiecībām. Ļoti grūti tajā saskatīt kaut ko TĀDU. Protams, dažreiz ir ļoti jautri paskatīties, cik cilvēki var tālu aiziet ar savu domāšanu.

Mana sajūta ir tāda, ka šeit ir mana vieta, mana dzimtene ar kuru es lepojos. Visur, kur es braucu, to arī saku. Tomēr mana pozīcija ir interesanta. Krievijā es nejūtos kā krievs, bet par tīru latvieti es arī sevi nevaru nosaukt. Tāpēc varu no malas skatīties gan uz vieniem, gan otriem."

Lasi vairāk – Mākslā nav jautājuma – latvietis vai krievs. Saruna ar režisoru Staņislavu Tokalovu

"Daudzas manas lugas ir iestudētas Amerikā. Esmu bieži braucis uz Brodveju, kur tās bija uzvestas. Pirmo reizi mani no Padomju savienības izlaida 80. gadu beigās. Es bija satriekts, cik tur ir brīnišķīgs teātris. Jautāju – kāpēc jums nav reklāmas pa visu pilsētu, bet viņi atbildēja – tas ir ļoti dārgi.

Vēlāk es runājos ar žurnālistu no "New York Times" un biju sašutis, kāpēc valsts neatbalsta tik brīnišķīgu teātri. Viņš nesaprata – kāpēc gan valstij to vajadzētu atbalstīt. Jo, kurš maksā, tas pasūta mūziku, bet teātris vēlas būt brīvs. Un tikai tad līdz manai boļševistiskajai apziņai aizgāja – slikti, ka nav valsts atbalsta, bet vēl daudz briesmīgāk ir, ja atbalsta un pasūta mūziku. Pats svarīgākais ir brīvība!"

Lasīt vairāk – Ar līdzjūtību un ironiju. Saruna ar pazīstamo krievu dramaturgu un vēsturnieku Edvardu Radzinski

"Domas, ka tev ir jākļūst par to un to. Bēthovenu vai Ričiju Blekmoru, piemēram. Vai arī – PSRS laikā – domas, ka tevi palaidīs veikalā bez rindas. Es nenoliegšu, ka arī es domāju šādās pašās kategorijās. Ka tevi aptur auto policija, paver lodziņu, ierauga tavu seju un – palaiž. Šīs ilūzijas par aiziešanu priekšā citiem. Tās nedrīkst būt primāras domas. Tas jau nozīmē, ka esi uz nepareiza ceļa. Primārajām domām jābūt tavai dabīgajai interesei par mūziku. Tam trakumam. Tev noņemtu visus rakstāmos nost, tev aizliegtu to darīt, bet vienalga tu visu laiku par to sapņotu. Tas, manuprāt, cilvēku padara par īstu komponistu."

Lasīt vairāk – Jaunrades dēļ ir vērts dzīvot. Saruna ar komponistu Uģi Prauliņu

"Parīzē, piemēram, ejot uz Bastīlijas operu, ir nolikts lielais detektors – kā lidostās, vienmēr ieskatās somā, prasa dokumentus. Kas patiesībā ir ok. Ejot uz Metropolitēna Galā koncertu, kur bija ārkārtīgi daudzas prominences, kā arī dziedātāji, arī bija zināma kontrole. Tas pieder pie lietas. Mēs jau saprotam. Vienīgais, ko varam darīt, ir lūgt Dievu un cerēt, ka mūsu lidmašīna nebūs tā, ko nolaupīs, vai mēs nebūsim tanī lidostā, kur viens trakais uzlaiž sevi gaisā. Acīmredzot, akls tūrisms lielajās pilsētās un valstīs, kur šis terorisms aug, vairs nebūs iespējams."

"Man jāatzīst, pirmajās dienās, kad biju Parīzē aptuveni mēnesi pēc terorakta ("Bataclan" teātrī 2015. gada 13. novembrī – red), sajūta bija jocīga. Eju pa ielu, pēkšņi apstājas busiņš, no tā izlec 12 kaut kādi čaļi biezajās vestēs un skrien. Jau sāc skatīties, zem kuras mašīnas mesties. Tai pašā laikā, es esmu savā ziņā fatāliste un uzskatu, ka mums katram ir savs laiks uz šīs zemes nolemts un mans enģelītis mani vai nu pasargās, vai nepasargās, tāpat es neko nevarēšu izdarīt. Protams, nevajag apzināti līst provocējošās situācijās, bet tikpat labi mūs var nobraukt mašīna, ķieģelis uzkrist uz galvas, vai paslīdēt vannā un salauzt sev sprandu. Cik mums ir lemts, tik ir."

Lasīt vairāk – Neizmainīt sevi sīknaudā. Intervija ar operas zvaigzni Elīnu Garanču

"Iespējams, melodiski tu savas daiļrades laikā audz. Bet dažreiz jau ir dusmīgi brīži. Es tomēr nedomāju, ka mēs esam daudz mainījušies kā grupa. Mums savulaik bija tādas dziesmas kā "Havalina" un "Ana", kas bija pat ļoti melodiskas.

Galu galā, kad tu ieraksti jaunu albumu, tu jūties tāpat kā agrāk un domā, kā labāk izdarīt, un tas arī ir viss izskaidrojums. Viss, ko tu vēlies, ir paveikt uzdevumu vislabākajā iespējamā veidā."

Lasīt vairāk – Mēs bijām gana laimīgi. Saruna ar Džoiju Santjago no grupas 'Pixies'

"Es domāju, ka arī mūsdienās kaut kādā nosacīti pelēkajā zonā noteikti ir cilvēki, kuri krīzes situācijā pēkšņi rīkotos pilnīgi dīvainā un pašaizliedzīgā veidā. Man šķiet, ka, tikai pateicoties šādu dīvaiņu bieži vien no izdzīvošanas viedokļa neizskaidrojamai rīcībai, sabiedrība vai valsts var turpināties kaut kādā puslīdz jēdzīgā veidā."

"Sanāk atgriezties jau sarunas sākumā minētajā Lemberga, Šlesera un citu vulgaritātes pasaulē, kas cilvēkos radījusi individuālas bezspēcības sajūtu un vēlmi kaut kam pieslieties. Tāpēc arī cita valsts ar pavisam primitīviem un masīviem paņēmieniem daudzus spēj piesaistīt citai nometnei. Šī problēma turpināsies vēl ļoti ilgi. Nezinu... Varbūt, ka nāks kāda globāla kataklizma un šī gluži vienkārši pārstās būt par problēmu, bet vismaz šobrīd mani ir pārņēmusi mazliet tāda... zaudēto dvēseļu sajūta."

Lasīt vairāk – Dāvis Sīmanis. Saruna par šindlerismu, zaudēto dvēseļu sajūtu un atrašanos blakus dzīvei

"…neatrausim privāto dzīvi no politiskās, kā to darīja padomju vēsturnieki. Tāpēc jau vēsture kļūst garlaicīga! Otrkārt, tā nav patiesība. Jebkura cilvēka darbība ļoti ir saistīta ar viņa tuviniekiem, mīļoto meiteni vai sievu. Šīs lietas ir jāapskata un jāstāsta, jo tas padara viņu par dzīvu cilvēku. Cilvēki negrib skatīties uz kaut kādu ikonu, tas ir garlaicīgi. Turklāt tas ir nepieciešams, lai saprastu cilvēka rīcības motīvus."

Lasīt vairāk – Meierovica lāsts. Režisors Tālivaldis Margēvičs par sarežģītām Latvijas vēstures lappusēm

"Man nebija ne jausmas, kā uzbūvēta šī valoda, taču mācoties es sāku tajā iemīlēties. Tas kļuva par kaut ko līdzīgu atkarībai. Latviešu valoda ir ļoti skaista, ļoti poētiska. Kad jūs runājat, tas izklausās pēc melodijas. Es tā nevaru."

"Latvietis ir atvērts, bet atturīgs. Tas ir ļoti interesanti, pat apburoši. Viņiem ir nedaudz bail, bet viņi ir gatavi izmēģināt ko jaunu."

Lasīt vairāk – 'Perfektais migrants' Ahilans: Latvietis ir atvērts, bet atturīgs

"Tas ir jāslēpj, lai, nedod Dievs, kaimiņš neredzētu, kāds es esmu smulis! Jokoju. Mana nostāja ir tāda, ka apģērbam ir jābūt tīram. Tātad tas ir jāmazgā kaut vai higiēnisku apsvērumu dēļ. Neganta vēlme turēt visu aiz aizvērtām durvīm rodas no briesmīgiem kompleksiem un atkarības no citu viedokļiem. Ak, ko gan teiks Amerika vai Eiropa! Tiec taču beidzot galā ar saviem kompleksiem un ievies kārtību! Kāda tev starpība, ko par to teiks kaimiņtante, – tev taču jādzīvo, ne viņai."

"To, ka valsts ir Leviatāns, pateicām nevis mēs, filmas autori, bet gan sabiedriskā līguma teorijas radītājs Tomass Hobss vēl 17. gadsimta vidū. Ikviena valsts balstās uz bēdīgi slaveno sabiedrisko līgumu starp suverēnu un pavalstniekiem. Suverēns garantē pavalstniekiem aizsardzību, drošību un lietderīgu visu valsts institūciju darbību, savukārt apmaiņā pavalstnieks nodod suverēnam savas brīvības. Tādā vai citādā veidā. Ir kliedzoši totalitāro iekārtu gadījumi Ziemeļkorejas vai kaut kādas nebūt Irānas garā, kur pilsoņiem bezkaunīgi tiek atņemtas pamatbrīvības, ir valstis ar autoritāru vai demokrātisku iekārtu, taču princips ir viens – mainu brīvību pret drošību."

Lasīt vairāk - Režisors Zvjagincevs par 'Nemīlestību' un netīrās veļas publisku mazgāšanu

"Bet tādi varoņi kā Skalbes pasakā "Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties" vai Sudrabu Edžus "Dullais Dauka" – es atvainojos, viņi taču ir apbrīnojami, drosmīgi cilvēki, par Raiņa varoņiem nemaz nerunājot. Jā, manis pieminētie tēli varbūt ir naivi, bet ļoti drosmīgi, kuriem interesē apšaubīt vispārpieņemtos priekšstatus, pārbaudīt, meklēt, izzināt. Tā ir varoņu rīcība. Ja grib, saskatīt un atrast var visu. Neticu šai žēlabainai gaudošanai, ka tā ir mūsu identitāte. Es to tā vispār nejūtu.

Kas vispār ir latvietība? Tas ir labs jautājums. Alvis Hermanis ar to kādu laiku nodarbojās. Ir skaidrs, ka latvietība ir ļoti interesanta un daudzveidīga. Tas nav sastindzis priekšstatu kopums, ko injicē tūrisma industrija un mēs to atkārtojam kā paklausīgi skolēni."

Lasīt vairāk – Bīstamais darbs ar elektrību. Saruna ar komponistu Jēkabu Nīmani

"Runājot vairāk nekā tikai par iespējamo empātiskās saiknes nodibināšanu ar robotu uz diriģenta pjedestāla, es vēlos uzsvērt, ka šai kustībai, kas jau ir plaši izplatījusies, nudien ir potenciāls un vērtība. Manuprāt, roboti arī mūzikas jomā dara to pašu, ko jau dara daudzās citās jomās – sākot no mikroķirurģijas un beidzot ar rūpniecību. Galu galā – vairāk nekā 100 gadus mūziku (un arī balsi) var ierakstīt, tādējādi klausīties to atkārtoti, un teju pirms 50 gadiem tika radīts modulārais sintezators (tā sauktais semplers – red.). Kas zina – varbūt pēc pusgadsimta visi koncerti vai vismaz mēģinājumi būs pilnībā robotizēti."

Lasīt vairāk – Andrea Bočelli. Miera vēstnesis gan karaļiem, gan tautai

"Vēlmes parādās, bet tu redzi mehānismu, kādā veidā vēlme ienāk tevī un kā tu viņu vari atlaist. Tas ir ārkārtīgi interesanti. Kad vienā dienā saproti, ka esi sevi uzvarējis, tu jūties kā Dievs! Pirms minūtes tu vēl biji savas vēlmes vergs, bet tagad esi brīvs. Ja jūs nestrādājat ar sevi, ja uzskatāt, ka ir tikai šī materiālā pasaule, tad tā ir ļoti primitīva esamības izpratne un dzīvošana."

Lasīt vairāk – Nākamajā dzīvē neko līdzi neņemtu. Saruna ar multfilmu autori Rozi Stiebru

Šie jaunie cilvēki ļoti veiksmīgi un ātri adaptējušies jaunajiem apstākļiem, tieši komunikācijā un lietu uztverē. Šī ir paaudze, kuras apzinātā dzīve veidojusies, vienmēr līdzās esot viedtālrunim, komunikācijai caur sociālajiem tīkliem. Tā ir piešprice, kas viņu uztveri par teātri padara ļoti brīvu. Mans piemērs ir izrādes "Labie bērni" auditorija, kas pārsvarā ir vidusskolēni, kuri izrādes laikā mēdz komentēt. Aktieri par to ir priecīgi, viņi visai brīvi ar to sadzīvo.

Lasīt vairāk – Svarīgās grūtības. Saruna ar scenogrāfu un režisoru Reini Suhanovu

"Boļševiki bija tie, kuri teica – mieru, maizi un zemi. Karš un dzīvošana pusbadā visiem bija apnikusi. Kurš tādos apstākļos "nepavilksies" uz šādiem saukļiem? Tāpēc arī viņiem bija tik daudz sekotāju. Tad, kad cilvēki saprata, ka tas viss ir tukša muldēšana, ļoti daudzi no viņiem aizgāja.

Tiesa, propaganda darbojās arī pirms tam. "Pulcējieties zem latviešu karogiem!" – tas ir lielisks tā laika propagandas piemērs. No otras puses – tas izglāba ļoti lielu daļu latviešu. Tos, kuri nebūtu gājuši bataljonos, tāpat iesauktu. Ja tu gāji bataljonā, tad vismaz varēji palikt Latvijā starp latviešiem. Strēlnieku bataljonos 90% bija latvieši, jo, lai tiktu latviešu strēlnieku bataljonos, kas tika uzskatītas par elitārām vienībām, tev bija jānokārto latviešu valodas eksāmens, citādi nemaz neņēma pretī. Mēs karojam uz Latvijas zemes par Latviju, un mēs gribam būt starp latviešiem. Tas bija ārkārtīgi būtiski, lai arī formāli komandieri komandas deva krieviski."

Lasīt vairāk – Astoņi spoži stāsti par Latviju pirms Latvijas. Saruna ar režisoru Askoldu Saulīti

"Nav nekāds noslēpums, ka šī sezona tīri mākslinieciskā ziņā tiek saukta par mērenu. Vismaz tādas ir izskanējušas oficiālās versijas. Savukārt teātra iekšējās būves un struktūras lietās ir notikušas grandiozas pārmaiņas. Pat runājot par elementārām redzamām lietām, tādām kā Jaunā Rīgas teātra ēkas pārbūve. Mums Valmierā ir jauna mākslinieciskā vadītāja Indra Roga, ir arī notikušas lielas izmaiņas gandrīz visu teātru sastāvos, savu vietu nopietni ir apliecinājuši neatkarīgie teātri, Daugavpils teātrim šogad ir ļoti daudz nomināciju, kas ir brīnišķīgi, teātros nāk iekšā jaunie aktieri.
Dzīve, kas rit teātrī, ir nemiera pilna, un, kad notiek šādas seismiskas pārbīdīšanās, tas mēdz būt asiņaini un sāpīgi, bet tas apliecina teātra procesu un attur no stagnācijas."

"Visskaistākais teātrī ir un paliks dzīvs cilvēks gan uz skatuves, gan skatītāju zālē. Tas ir iemesls, kādēļ cilvēki vispār nāk uz teātri. Tehnika nevar cilvēkam nosūtīt intuīciju vai iedot plašāku izpratni vairākās dimensijās. Tehnika var būt kā detaļa, kas paver kādu jaunu stāsta šķautni, bet tas tik un tā vienmēr atduras pret dzīvu cilvēku. Citādi – kāda jēga? Cilvēks nāk skatīties uz sevi, ne jau uz robotu. Veids, kā lasa grāmatas, mainās – vai no ruļļa, vai šķirstot lapaspuses, vai tagad no planšetēm, bet tik un tā lasa. Teātrī arī visādi procesi var būt, bet galu galā centrā vienmēr būs cilvēks, bet, kad nebūs cilvēka, nebūs arī teātra."

Lasīt vairāk – Teātra nervs. Saruna ar aktieri, 'Spēlmaņu nakts' režisoru Mārtiņu Meieru

"Toreiz, 1997. gadā, man gluži vienkārši gribējās piepildīt savu melomānisko sapni un "pa īstam" izdot albumu, lai tas būtu nevis pašdarinātā kasetē, bet gan īstā kompaktdiskā ar bukletu. Šodien, kad ikviens to var atļauties izdarīt par kapeikām, tas izklausās diezgan smieklīgi, taču tolaik man bija ļoti svarīgi, ka šāds izdevums skaisti iemūžina manu pusaudžu gadu aizraušanos. Tagad gan Viņa augstība Laiks visu salicis pa vietām – objektīvu iemeslu dēļ albums "Морская" ir kļuvis par zīmīgu deviņdesmito gadu beigu liecību, taču vienlaikus pārliecinoši skan arī šodien. Varbūt arī toreiz gribēju tam ticēt, taču, godīgi atzīstos, tāds šo dziesmu liktenis man ne prātā nenāca."

"Es uzaugu Tālajos Austrumos, kur tīģeris ir galvenais totēmdzīvnieks. Tas ir attēlots pilsētas ģerbonī, Vladivostokā ir Tīģera iela, savukārt leģendas vēsta, ka pie mums reizēm pa ielām staigā tīģeri. Vladivostokā ik gadu notiek arī svētki – Tīģera diena, kur, nepārspīlēju, piedalās visa pilsēta, un "Mumiy Troll" tajos uzstājušies ne reizi vien."

Lasīt vairāk – Kosmoss vēl arvien ir neaizsniedzams. Intervija ar 'Mumiy Troll' līderi Iļju Lagutenko

"Tā ir klišeja – teikt, ka mēs mācāmies no pagātnes. Vēsture allaž ir klātesoša. Risks ir pagātnes atkalizdzīvošana, taču – ja nezini savu pagātni, tu arī nezini, kas tu esi. Lielākoties atgriešanās vēsturē nākotnes saprašanas nolūkos ir tikai tagadnes situācijas projicēšana. Ja mēs runājam ar futurologiem, viņi stāsta, kāda dzīve vai ekonomika būs pēc 10–15 gadiem, taču viņi to nezina – viņi vienkārši projicē situāciju. Šī ir dziļi filozofiska problēma – gan individuāli, gan nacionāli. It īpaši mazai nācijai, kuras eksistence vēsturiski ir bijusi apdraudēta. Šādām nācijām ir dziļāka nepieciešamība saprast, kāda bija pagātne, lai apzinātos, kāda ir tagadne."

Lasīt vairāk – Māte ebrejiete, bet gājis vācu skolā. Saruna ar bijušo Somijas vēstnieku Vācijā un Krievijā

"Literatūrai nav dzimuma balss. Mēs visi rakstām, mums visiem ir valoda un veidi, kā mēs to izmantojam, un idejas, ko mēs sakām. Tas ir svarīgi, nevis dzimums. Man patīk lasīt cilvēkus, kuri raksta interesantas lietas, mani neinteresē viņu dzimums."

Lasīt vairāk – Pornogrāfija ir daļa no populārās kultūras. Saruna ar feministi Asju Bakiču