Pērnā gada pašā izskaņā viens no ievērojamākajiem latviešu dzejniekiem Jānis Rokpelnis nāca klajā ar atzīšanos, ka savulaik sadarbojies ar LPSR Valsts drošības komiteju (VDK), tādējādi izraisot emociju un viedokļu gūzmu medijos un sociālajos tīklos, izpelnoties gan atbalstu par drosmīgo soli, gan nopēlumu teju par dzimtenes nodevību un gadiem ilgu liekuļošanu.
Stāsts par radošo cilvēku attiecībām ar varas orgāniem ir tikpat sens kā pati pasaule, taču nemainīgi tā ir neviennozīmīgi vērtējama spēle, jo apstākļi un nosacījumi, kādos notikusi jebkāda veida sadarbība vienmēr ir komplicēti. Nereti cilvēki tiek šantažēti vai piespiesti, baiļojoties par saviem tuviniekiem, nereti paši nemanot kļūst par propagandas upuriem, taču ir, protams, arī tādi, kuri kažoku pa n-tajiem lāgiem uz otru pusi met apzināti un bez sirdsapziņas pārmetumiem, lai gūtu sev kādu labumu.
Arīdzan dokumentālā kino scenārists un režisors Tālivaldis Margēvičs uzsver, ka, runājot par publisku personu, nedrīkst ignorēt privātās dzīves notikumus, kuri var palīdzēt izprast iespējamos cilvēka darbību vai vārdu iemeslus: "…neatrausim privāto dzīvi no politiskās, kā to darīja padomju vēsturnieki. Tāpēc jau vēsture kļūst garlaicīga! Otrkārt, tā nav patiesība. Jebkura cilvēka darbība ļoti ir saistīta ar viņa tuviniekiem, mīļoto meiteni vai sievu. Šīs lietas ir jāapskata un jāstāsta, jo tas padara viņu par dzīvu cilvēku. Cilvēki negrib skatīties uz kaut kādu ikonu, tas ir garlaicīgi. Turklāt tas ir nepieciešams, lai saprastu cilvēka rīcības motīvus."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
