No Stounhendžas līdz Banksijam. Astoņas mākslas vēstures mistērijas

Taču "Mona Liza" nebūt nav vienīgais piemērs mākslas vēsturē, kas licis cilvēkiem lauzīt prātus, cenšoties atklāt tam "astē iesēdušos" mistēriju. "Artsy" apkopojis astoņas, iespējams, mazāk zināmas, taču nekādā ziņā ne mazāk intriģējošas kultūras vēstures mīklas, kas nodarbinājušas mākslas vēsturniekus un ekspertus desmitiem un pat simtiem gadu.

2003. gadā arheologi, atrokot neolīta laikmeta kapus, uzgāja bruņurupuču bruņas ar iegravētām zīmēm, kas nu pazīstami kā Džiahu simboli (Jiahu symbols). Pastāv uzskats, ka šis atklājums ir pirmais zināmais cilvēka rakstības piemērs, tādējādi "nogāžot no pjedestāla" Šumeru ķīļrakstu (ap 3000. gadu pirms mūsu ēras). Šīs teorijas piekritēji norāda uz šķietamajām līdzībām starp Džiahu simboliem un agrīnās ķīniešu rakstības piemēriem – Šanu dinastijas orākulu rituālajiem kauliem (1200.–1050. gads pirms mūsu ēras).

Zinātnieki šos simbolus nodēvējuši par protorakstības formu, kurai iztrūkst lingvistiskās komponentes, kas nepieciešama, lai to varētu nodēvēt par tekstu, neskatoties uz to, ka Džiahu simbolu vizuālā līdzība Šanu rakstiem liecina, ka tie arī nevar būt pilnībā piktogrāfiski. Vēl viens jautājums, kas attiecas uz iespējamo saistību starp Džiahu simboliem un Šanu rakstiem – lai arī tie ir vizuāli līdzīgi, tos šķir piecas tūkstošgades. Tomēr vilinošā iespējamība, ka ir atklāta pasaules pirmā rakstītā valoda, noteikti motivēs ķīniešu arheologus turpināt šķetināt Džiahu simbolu noslēpumus.

Reti kurai mākslas mistērijai ir izdevies gūt tika plašu uzmanību kā aizvēsturiskajam piemineklim Stounhendžai. Tās milzīgie izmēri liek domāt, ka Stounhendžas uzbūvēšanai bija nepieciešama apjomīga plānošana, koordinācija un milzu darbs, mudinot izvirzīt dažādas spekulācijas par to, kā un kāpēc tā tika radīta.

12. gadsimta britu garīdznieks Džefrijs no Monmutas apgalvoja, ka Stounhendžu radījis karaļa Artūra burvis Merlins, tomēr modernākie mūsdienu zinātnieki tic, ka tā ir neolīta laikmeta rituālu vieta ar liela mēroga apbedījumu kompleksu, kas radīts saskaņā ar konkrētiem astronomiskiem objektiem. Tiesa, šo versiju pilnībā apstiprināt nav iespējams. Akmenim, no kā Stounhendža ir uzbūvēta, vecums gan ir noteikts, taču nekādu liecību par šīs vietas rašanās iemesliem, kas varētu dot kaut mazāko pavedienu, nav.

Dēvētu par aizvēstures Monu Lizu, Agamemnona masku 1876. gadā Mikēnās atklāja vācu arheologs Heinrihs Šlīmanis un apgalvoja, ka zeltā kaltā maska piederējusi mītiskajam grieķu kara varonim Agamemnonam – Mikēnu karalim leģendārā Trojas kara laikā. Šis atklājums, viņaprāt, apliecina, ka mītiskais Trojas karš ir bijis reāls vēsturisks notikums.

Tiesa, Šlīmanis nebija profesionāls arheologs, un mēdza savās darbībās pāršaut pār svītru. Pirms tam – 1870. gadā – viņš veica izrakumus Turcijā, domājot, ka Troja atrodas tur. Viņš atklāja drupas un attiecīgi tās arī nosauca, savāca artefaktu kopumu, ko nosauca par Priāma dārgumiem, atsaucoties uz mītisko Trojas karali. Pēc tam viņš šos dārgumus nelegāli izveda no Anatolijas, kā rezultātā Osmaņu impērija atņēma viņam tiesības veikt izrakumus un iesūdzēja viņu par kultūras mantojuma zādzību.

Šlīmaņa gadījumu rūpīgi pētīja Grieķijas Arhitektūras biedrība. Viņi pieļauj, ka Mikēnās atrastā bēru maska nav safabricējums, taču tās vecums apliecina, ka tā ir vairākus gadsimtus senāka nekā Trojas notikumi un līdz ar to arī par Agamemnonu. Mistērijas par to, kur atrodas Agamemnona kauli, kas patiesībā tika apglabāts zem šīs maskas un vai Šlīmanis šo masku radīja, lai iegūtu slavu, šķiet, paliks neatrisinātas.

Hellēnisma laikmetā tik populārie mistiskie rituāli un kulti līdztekus citām reliģiskām paražām eksistēja arīdzan Romas impērijā. Tiesa, par spīti to atzīšanai, šādus rituālus drīkstēja piekopt vien privātās ceremonijās, kas parasti notika mājās. Lai arī šo sapulču slepenības dēļ nav saglabājušās nekādas liecības par tur notiekošo, Mistēriju villas sienu gleznojumi Pompejā, kas saglabājušies pēc Vezuva izvirduma mūsu ēras 79. gadā, dod ieskatu kāda grupējuma interesantajā ticībā un praksēs.

Sienu gleznojumi dod bagātīgu materiālu iztēlei par jaunas un dižciltīgas sievietes iesvētīšanas pasākumiem, lai tiktu uzņemta šādā reliģiskā grupējumā, kā arī ir palīdzējuši izrakumu veicējiem aizpildīt dažus zināšanu robus par šo noslēpumaino romiešu reliģiskās dzīves nostūri. Lai arī zinātniekiem par privātiem romiešu reliģiskajiem kultiem bija zināms, specifiskie gleznojumos redzamie akti bija atklājums.

No senās Naskas augstākajiem kalniem Dienvidperu var redzēt milzu ģeoglifus (Nazca Lines), kas izskatās tā, it kā uz zemes virsas būtu izveidojušies dabīgi. Lamas, pērtiķi, zirnekļi un zivs – šādus tēlus radījuši Naskas mākslinieki, kuri novākuši līdzenuma sarkanos akmeņus, atklājot zem tiem esošo vieglākas augsnes slāni. Veidojumu milzīgais izmērs un rūpīgā izstrāde, kā arī fakts, ka tie radīti aplūkošanai no tālienes, licis pētniekiem lauzīt galvas par to, kas, kā un kāpēc Naskas līnijas ir radītas.

Viena teorija piedāvā versiju, ka ģeoglifi un garās līnijas, kas tos savieno, norāda uz pazemes ūdeņiem, kas Naskas iedzīvotājiem bija vitāli nepieciešami. Taču darbs pie izpētes nerimstas – vēl 2016. gadā tika atklāti jauni veidojumi, tā kā arheologiem un antropologiem būs vēl ko pasvīst.

Lieldienu salu kopā ar 1500 – 3000 iedzīvotājiem un vairāk nekā 800 vienkāršotām akmens cilvēku figūrām 1722. gadā atklāja holandiešu jūras braucējs Jakobs Rogevēns. Lai arī kurš milzīgās figūras, kuras dēvē par moai, būtu radījis, viņam nācās iegūt totēmiskajām figūrām paredzēto materiālu no Rano Raraku vulkāniskā krātera, tās izcirst, transportēt pāri visai salai un izkārtot gar krasta līniju tā, lai tās "lūkotos" uz salas vidieni.

Kad britu jūrasbraucējs un pētnieks Džeimss Kuks uz salu aizveda polinēzieti, kurš aptuveni spēja sazināties ar Rapa Nui cilvēkiem, viņš uzzināja, ka statujās atveidoti aizgājušie salas vadoņi, taču šiem milzeņiem teju pilnīgi noteikti ir vēl kāda nozīme vai jēga.

Zinātnieki, kuri nodarbojas ar mistērijas šķetināšanu, netiek gudri, kā Rapa Nui ļaudis akmens figūras spēja transportēt uz salas krastu. Gadiem ilga teoretizēšana par to, ka veidojumus uz baļķiem vai koka platformām ar virvēm vilka cilvēki nu ir nonākusi pie versijas, ka statujas radītas turpat pie karjera un uz to pašreizējo atrašanās vietu aizripinātas uz sāniem, velkot uz priekšu ar virvēm.

Viens no slavenākajiem un novērtētākajiem itāļu baroka meistariem Mikelandželo Merīzi da Karavadžo vēsturē iegājis gan ar savām drūmajām, dramatiskajām kompozīcijām un gaismēnu kontrastiem, gan arī ar savu dramatisko dzīvesstāstu. 1606. gadā strīda laikā Romā viņš nogalināja jaunu vīrieti. Daži apgalvo, ka karstgalvīgais gleznotājs nogalināja viņu duelī, kura iemesls bija derības vai pat tenisa mačs, taču viņa nolūki un incidenta apstākļi ir neskaidri.

Karavādžo aizbēga uz Neapoli, bet pēc tam uz Maltu, un 1608. gadā pabeidza vienīgo gleznu, ko jebkad ir parakstījis, proti, "Galvas nociršanu Jānim Kristītājam". Darbu pasūtīja Maltas Bruņinieku ordenis kā altārgleznu.

Atšķirīgais no iepriekšējiem Salomes un Jāņa Kristītāja atveidojumiem mākslā, kuri allaž atainoja dramatisko vardarbības noskaņu pēc notikušā un kuros bija redzama upura galva tuvplānā, Karavadžo versijā bibliskais notikums atainots mūsdienīgos apstākļos, radot distancējošu efektu.

Pēc paša pastrādātās slepkavības Karavadžo Jāni Kristītāju "nogalināja" uz ielas kā parastu cilvēku un savu parakstu atstāja mocekļa asinīs. Tas viss zinātniekiem licis uzdot jautājumus par to, vai šo gleznu Karavādžo radīja kā slēptu savas vainas atzīšanu noziegumā. Atbilde, gluži tāpat kā par patiesajiem notikumiem Romā, tā arī nav rasta.

Mistērijas slēpjas ne vien pagātnē, kur lielās laika starpības dēļ nav iespējams izdibināt patiesību, bet arī mūsdienās. Lai arī viens no slavenākajiem mūsdienu ielu māksliniekiem Banksijs savus mākslas darbus rada kopš deviņdesmito gadu sākuma, savu patieso identitāti, par spīti tam, ka strādājis pie dažādiem atzītiem un publiskiem projektiem, piemēram, režisējis dokumentālo filmu "Exit Through the Gift Shop" ("Izeja caur dāvanu veikalu"), viņš ir spējis paturēt slepenībā.

Vai Banksijs ir viens cilvēks vai mākslinieku kolektīvs? Vīrietis vai sieviete? Vai viņš ir brits?

Izplatīta ir versija, ka Banksijs ir triphopa apvienības "Massive Attack" līderis Roberts Del Naja, kurš pazīstams arī kā "3D". Abi savas radošās darbības pirmos soļus sākuši spert Bristolē, arī Del Naja sācis kā ielu mākslinieks, viņa radītie grupas albumu vāciņi ir līdzīgi Banksija stensiliem, kā arī jauni Banksija darbi mēdz uzrasties īsi pēc vai pirms "Massive Attack" uzstāšanās datumiem koncertu vietas reģionā.