No Keiva līdz Kivičam. 10 mūziķi, kuri pievērsušies rakstniecībai  (7)

Tiesa, lai uzreiz jau atspēkotu iespējamos jautājumus par to, kāpēc šajā sarakstā nav iekļauts, šķiet, ražīgākais latviešu mūziķis-dzejdaris Guntars Račs, kura pagājušā gadā klajā nākušā dzejoļu krājuma "365" pirmā daļa teju momentā ierindojās pārdotāko grāmatu augšgalā, bet jaunākā nule iznākusi, atbilde būs gaužām vienkārša – viņa radošās metamorfozes nevienam nav noslēpums un komentārus neprasa, turklāt to aprakstīšanai būtu nepieciešams veidot atsevišķu publikāciju, tāpēc šoreiz līdzās ārvalstu autoriem ļausim uzmirdzēt citām pašmāju zvaigznēm, par kurām, iespējams, laika ritumā un dzīves skrējienā esam nedaudz piemirsuši.

Franču dziesminieks Seržs Geinsbūrs savā dzimtenē jau bija atzīts vārda meistars, tāpēc viņa pirmais un vienīgais romāns "Jevgēņijs Sokolovs" ("Evguenie Sokolov"), kas tika publicēts 1980. gadā, tika gaidīts ar lielām cerībām. Tā vietā pasaule saņēma miniatūru vēstījumu par vīrieti, kurš, izmantojot savu nekontrolējamo un pārlieku aktīvo gāzu izdalīšanos, radīja mākslas darbus, bet pēc tam padarīja sev galu.

Tiesa, Geinsbūru slavēja par viņa rakstības stilu un jaudīgo izpētes darbu, kas bija nepieciešams paraboliskā stāsta par mākslu izstāstīšanai. "Jevgēņijs Sokolovs" tika rakstīts sešus gadus, kuru laikā Geinsbūrs kļuva teju par kuņģa-zarnu trakta darbības traucējumu ekspertu. Izdevējs Geinsbūra iesniegtās 500 lapaspuses saīsināja līdz noveles apmēriem, kas daudziem arī šķita par daudz stāstam, kas balstīts bērnišķīgā jokā.

Lai arī sava daiļdarba varoni Geinsbūrs aizsūtīja viņā saulē, 1981. gadā viņš radīja kompozīciju ar analoģisku nosaukumu. Tā ir instrumentāla regeja dziesma, kuras melodiju caurvij nekas cits kā vēdera gāzu radītās skaņas.

Pēc divām publicētām dzejas grāmatām piecdesmito gadu beigās Koena pirmais romāns "Mīļākā spēle" ("The Favourite Game") pēc nopietnas rediģēšanas dienasgaismu ieraudzīja 1963. gadā. Darbs radīts kā "roman à clef" jeb "romāns ar atslēgu", vēstot par reāliem cilvēkiem izdomātos notikumos un apstākļos. Savukārt tā turpinājums – "Skaistie zaudētāji" ("Beautiful Losers") –, kas vēsta par mīlas trijstūri, pēc iznākšanas 1966. gadā Koena dzimtajā Kanādā izraisīja strīdīgas diskusijas.

Koena literārā darbība izpelnījās atzinību vien pēc viņa muzikālās karjeras uzplaukuma sešdesmito gadu beigās. "The Boston Herald" par "Skaistajiem zaudētājiem" rakstīja: "Izcili, eksplozīvi, talanta strūklaka", kā arī salīdzināja viņa prozu ar Džeimsu Džoisu un Henriju Milleru. Savukārt "Toronto Star": "Koens aizvaino lasītāju ar vārdiem, attēliem, pirotehniku un mīlestību. Tas ir nikns, poētisks, ļoti personisks un ļoti lasīšanas vērts darbs."

Pēc šiem slavas vārdiem uzmanība tika pievērsta arī viņa pirmajam romānam. "The Observer" Koenu nodēvēja par "šausminošas enerģijas un krāsu rakstnieku, rablisku (atsauce uz franču rakstnieku Fransuā Rablē – red.) jokdari un atmiņā paliekošu ainu vizualizētāju."

Sešdesmito gadu vidus bija psihedēlisku eksperimentu slavas gājiens, kas nozīmēja neskaitāmu zemapziņas plūsmu izvirdumus dažnedažādos medijos. Lai arī par Dilana tekstveides talantu nevienam šaubu nebija, tomēr viņa dzejprozas krājums "Tarantuls" ("Tarantula") nenodrošināja viņam literārus panākumus. Prominentais "New York Times" kritiķis Roberts Kristgau 1971. gadā rakstīja, ka ""Tarantula" nav literārs notikums, jo Dilans nav literāra figūra" un "Dilana attiecības ar literatūru kā disciplīnu vienmēr ir bijušas ambivalentas. Patiesībā nodēvēt šīs attiecības par ambivalentām nozīmē radīt neskaidrību – faktiski tās ir pilnīgi naidīgas."

Tiesa, pēc 45 gadiem, proti, 2016. gadā par pārsteigumu Kristgau un daudziem citiem viņam piešķīra Nobela prēmiju literatūrā. Tiesa, runājot "Rolling Stone" žurnālista Roba Šefīlda vārdiem: "Viņš to neieguva par "Tarantulu" – viņa slaveni nesaprotamo fiasko noveli."

"Tarantula" gan nav vienīgais Dilana solis nosacītās literatūras ārēs – viņš publicējis vairākas grāmatas ar savu dziesmu vārdiem un mākslas darbiem, kā arī pirmo daļu no memuāriem ("Chronicles: Volume One").

Moriseja autobiogrāfija 2013. gadā bija tik ļoti gaidīts notikums, ka izdevniecība "Penguin Books" to pat nodrukāja sērijā "Penguin Classics". Šāds gods parasti tiek vien literatūras dižgariem. Lielbritānijā šis darbs kļuva par bestselleru numur viens, izpelnoties gan atzinības vārdus kā izcilas rakstniecības piemērs, gan nopēlumu par tendenciozitāti un patmīlību.

Savukārt Moriseja pirmais romāns "Pazudušo saraksts" ("List of the Lost"), kas vēsta par stafetes skrējēju komandu, kura nejauši nogalina dēmonu un tādējādi iedzīvojas lāstā, uzreiz izpelnījās neizpratnes un nopēlumu pilnus komentārus. "Neskatoties uz visās šīm dusmām un gaušanos, par ko ir šis romāns?" vaicāja Eds Kamings no "The Guardian", piebilstot, ka tas ir "briesmīgs" un "asonanšu un aliterācijas pārstrādes produkts, gluži kā slikts sestās pakāpes Džeimsa Džoisa atveidojums".

Arī Džons Naivens no britu politskā un kultūras žurnāla "New Statesman" savos izteikumos nebija saudzīgāks: "Kas attiecas uz faktisku prozas analīzi, tad tur ir teikumi, kas satur ne mazāk kā septiņus amatieriski ar defisēm veidotus savienojumus. Un tad ir aliterācija. Mans Dievs, tā ir bezgalīga, bezjēdzīga arkveida aliterācija." Un pat "Financial Times" nekautrējās Moriseja garadarbu komentēt ar vārdiem "patmīlīgāks un garlaicīgāks, nekā tā knapais apjoms vispār varētu pieļaut." Kritiķi arvien turpināja sūdzēties par to, ka nav saprotams, kā 118 lapaspušu grāmata var būt tik "grūti sagremojama".

Tiesa, darbs tomēr izpelnījās vienu apbalvojumu – žurnāla "Literary Review" balvu par sliktāko seksa ainu literatūrā. Viņa romāns bijis ikgadējās slikto seksa ainu balvas "nepārprotams favorīts".

"Ilaizas krūtis kā mucas vēlās pāri Ezras kaucošajai mutei," raksta Morisejs. "Viņa piebriedušais sveiciens sāpīgā neprātā pastiprināja viņa uzbudinājumu, sitoties un dauzoties katrā Ilaizas muskulī, izņemot citkārt centrālo zonu."

"Bija neprāts domāt, ka rokzvaigzne vispār spētu uzrakstīt romānu," 1989. gadā sacīja Niks Keivs, kad prezentēja savu pirmo grāmatu "Un ēzelis ieraudzīja eņģeli" ("And the Ass Saw the Angel"). "Daļēji mans dzinulis bija tas, ka visi teica, ka es to nespēšu. Tolaik man vēl vajadzēja ko pierādīt." Apvienojot savas apsēstības ar Veco Derību un Elvisu Presliju, Keivs ar spilgtu un bagātīgu valodas pielietojumu radīja drūmu stāstu par mēmo un no sabiedrības izstumto Eikridu, kas patīkami pārsteidza kritiķus un 1990. gadā aplaimoja viņu ar žurnāla "Time Out" Gada grāmatas titulu. Kad 2009. gadā nāca klajā grāmatas 20. jubilejas izdevums, "The Independent" rakstīja: "Tajā ir kaut kas tik ļoti dzīvs, ka tā vien šķiet, ka tas mēģina izlauzties ārā no grāmatas lappusēm."

Tiesa, arī Keiva gadījumā vienas grāmatas veiksme un atzinība automātiski nenodrošina slavas dziesmas nākamajiem darbiem. Kamēr "Un ēzelis ieraudzīja eņģeli" tapa četrus garus un mokošus gadus, "Bannija Manro nāve" ("The Death of Bunny Munro") uztapa nieka sešās nedēļās tūres autobusa aizmugurē, un kritiķiem šķita, ka tas ir jūtams. Naials Okīfs mūzikas žurnālā "Stool Pigeon" gaudās par Keiva trūkumiem kā prozas rakstniekam "šajā slinkajā, patmīlīgajā romānā". Viņš uzskaitīja stilistiskas vājības un izteica izbrīnu, ka redaktors ko tādu vispār ļāvis laist tautās. "The Guardian" kultūras kritiķis Šons Oheigans gan bija nedaudz saudzīgāks savos izteicos, taču nebūt ne atzinīgāks: "Tā kā romāna plūdums svārstās no tumša komisma līdz murgainībai, tu reizēm šaubies – gluži kā Īstona Elisa gadījumā – par autora psiholoģisko veselību."

Tirzas pagastā dzimušais tenors Mariss Vētra (dzimis Morics Blumbergs, 1922. gadā nomainīja vārdu un uzvārdu) bija viens no vadošajiem Latvijas operdziedoņiem un populārākais tenors. Karjeras gaitas uzsāka Liepājas operā, savukārt no 1923. gada viņš bija Nacionālās operas solists. Viņa radošā darbība aiztiecās tālu aiz Latvijas robežām – koncertēja gan Eiropā (Vīnes operā, Grācā, Prāgā, Stokholmā un Romā), kā arī Padomju Savienībā. Viņš arī darbojās kā režisors un vokālais pedagogs, tāpēc pievēršanās vēl vienai radošās izpausmes disciplīnai, proti, rakstniecībai, bija likumsakarīga. Jo vairāk tāpēc, ka viņa pirmā grāmata "Div' dūjiņas" vēstīja par paša pieredzi Brīvības cīņās, kurām viņš kā brīvprātīgais pievienojās 1919. gadā. 1947. gadā Vētra emigrēja uz Kanādu, kur konservatorijā strādāja par pedagogu. Miris 1965. gada 24. decembrī Toronto.

Dzīves laikā Marisam Vētram iznāca piecas grāmatas: "Div` dūjiņas" (1935), "Mans baltais nams" (1954), "Karaļa viesi: bēgļa atmiņas" (1954), "Rīga toreiz: atmiņas" (1955) un "Sestā kolonna" (1957). 1995. gadā klajā nāca Marisa Vētra aforismu grāmata "Neprāta cildenie pamati", bet 2013. gadā – "Atbalsis. Raksti un vēstules. Eiropā 1921–1946", kurā Vētras tekstus sakārtojis Agris Redovičs.

Trimdas latviešu literatūras žurnālā "Jaunā Gaita" 1956. gadā bija rakstīts: "Kādreiz slavenais dziedātājs Mariss Vētra kļuvis par latviešu "bestselleru" rakstnieku. Daļu savas dzīves atmiņu viņš jau sakopojis grāmatās "Mans baltais nams" un "Karaļa viesi", kuŗām nu pievienojas "Rīga toreiz". Tajā, tāpat kā iepriekšējās, izceļas autora spilgtais, īpatais stāstījuma veids, šoreiz atburot Latvijas, galvaspilsētu Rīgu laikā pēc brīvvalsts nodibināšanās ar tās namiem, apstādījumiem, celtnēm, ļaudīm un īpatņiem. Grāmatā pavīd ļoti daudz pazīstamu, toreiz vēl jaunu, tagad pa lielākai daļai jau nosirmojušu, cilvēku. Sevišķi daudz raksturīgu un paliekamu ietekmju šai grāmatā vajadzētu atrast trimdas jaunatnei, jo tur viņa sastopas ar to Latvijas jauno paaudzi, ar kuŗu ne bez pamata vēl joprojām lepojas visa latviešu tauta. (..)"

Vilis Lācītis, kurš 1975. gada 20. novembrī dzimis kā Aleksandrs Ruģēns, bet muzikālās aprindās pazīstams ar iesauku Sniegs, ir jauna mūzikas žanra, proti, sviestroka radītājs, kā arī mūziķis apvienībās "Zupski Rubin" (pēcāk pārtapa par "Bardo Splash") un "Pupociklu vasara". Tiesa, ap 2004. gadu, gluži kā ne viens vien letiņš, Vilis/Aleksandrs/Sniegs laimi pavisam praktisku iemeslu dēļ devās meklēt uz ārzemēm. Londonā viņš strādāja celtniecībā, kā arī studēja antropoloģiju. Pa vidu paspēja arī aizbraukt gadu pamācīties ASV, Albukerkē, bet pēc tam – maģistrantūrā Oksfordā. "Sāku strādāt par celtnieku pa īstam, ietrinos tajā sistēmā un mūziku atmetu," 2011. gadā viņš atklāja sarunā ar Gunti Bereli.

Vilis Lācītis kopumā izdevis četrus literārus garadarbus: "Stroika ar skatu uz Londonu" (2010), "Pamodināt Lāčplēsi" (2011), "Garais ceļš uz Hantimansijsku" (2012, kopā ar Šmidzi Klonatanu Vāvertu) un "Amsterdamas princips" (2013). Tiesa, pirms nokļūšanas uz latviešu literatūras skatuves Vilis/Aleksandrs/Sniegs jau bija iemēģinājis roku un spalvu dažādos preses izdevumos – "Lauku Avīzē", "Draugā", "Dadzī", "Mūzikas Saulē", "Rīgas Laikā" u.c. Kā viņš atklāj mūzikas žurnālistam Uldim Rudakam 2011. gada sarunā – tas viss "dzenoties pēc honorāra un rakstot to, par ko maksā." Savukārt savu pirmo grāmatu autors uzskatot par "Jaroslava Hašeka Šveikam līdzīgu anekdošu krājumu vai humora gabalu bez jebkādām pretenzijām uz literatūru."

Tiesa, pasaule ir citās domās – "Stroika ar skatu uz Londonu" 2010. gadā tika atzīta par visvairāk lasīto latviešu romānu, saņēma Ventspils bibliotēkas simpātiju balvu, portāla "Delfi" lasītāju un grāmatnīcas Jānis Roze speciālbalvu, kā arī bija Literatūras gada balvas finālists debijas nominācijā.

Liepājnieks Igo jeb īstajā vārdā Rodrigo Fomins popularitāti iemantoja astoņdesmitajos gados, muzicējot apvienībās "Līvi" un "Remix", nobruģējot sev drošu ceļu uz solokarjeru deviņdesmitajos, līdz pat mūsdienām dažādos formātos sadarbojoties, šķiet, ar visiem aktīvākajiem un populārākajiem Latvijas komponistiem, mūziķiem un apvienībām.

2006. gadā pie lasītājiem nonāca Igo pirmais dzejoļu krājums "Bezgalīgs tuvums", kurā līdztekus dzejai iekļauti arīdzan dziesmu teksti un paša autora zīmētas ilustrācijas, vēstot "ne tikai par dvēseliskiem pārdzīvojumiem, bet arī par dzīves filozofiju". "Dzejot sāku padsmitnieku vecumā, tomēr pa īstam ar to aizrāvos, kad sapratu, ka savai un draugu mūzikai varu atrast piemērotus vārdus," tolaik medijiem atklāja Igo.

2008. gadā iznāca stāstu un poēmu grāmata "Viss palēnām notiek", ko arī šoreiz papildina autora paša radītas ilustrācijas, bet 2014. gads Igo bija īpaši ražīgs, jo dienasgaismu ieraudzīja veseli divi literāri veikumi. Viens no tiem bija dzejoļu un eseju grāmata "Debesis karstas", bet otrs - "Mans Ziemassvētku stāsts". Arī šos abus darbus rotāja mūziķa paša radītas ilustrācijas.

Vēl viens kurzemnieks – 2011. gadā pāragri aizsaulē aizsauktais Mārtiņš Freimanis bez komponēšanas un dziedāšanas pievērsās arīdzan citām radošās izpausmes formām, tostarp aktiermākslai, TV raidījumu vadīšanai un arī dzejdarīšanai. Grupas "Tumsa" vokālists dziesmu tekstus rakstīja ne tikai sev, bet arī citiem Latvijas māksliniekiem – sākot no "Putnu balles" un beidzot ar Lauri Reiniku. Tekstus viņš radīja daudz un dikti, lielākoties tie bija autobiogrāfiski, turklāt ne mazums no tiem tapuši bāros un klubos, piemēram, viņa iecienītajā krogā "Sarkans" un pēcāk "Pieci vilki" uz salvetēm.

2004. gadā iznāca Freimaņa dzejas un dziesmu tekstu grāmata "Zālīte truša dvēselei", kurā apkopoti aptuveni 50 dzejoļu un dziesmu tekstu – gan jau dzirdēti un redzēti, gan arī gluži svaigi. "Mīļie literatūras speciālisti! Nemeklējiet, lūdzu, šajās rīmēs literāru vērtību! Tās ir tikai sajūtas un nemiers, kas mani tirda," grāmatas ievadā raksta Freimanis. Viņš arīdzan atklāja, ka "neņem par pilnu tos, kas sevi uzbāzīgi deklarē kā māksliniekus, komponistus, dzejniekus un tamlīdzīgi."

Pēc mūziķa nāves iznāca eseju un dzejas krājums "Cilvēks parastais un viņa dienasgrāmata". Šo darbu Freimanis bija iecerējis jau dzīves laikā – manuskripts bija sagatavots un māksliniece – Zane Ernštreite – izvēlēta. Rezultātā darbu izdeva Mārtiņa Freimaņa fonds, sadarbojoties viņa draugiem. Tajā iekļauta ne tikai dzeja, bet arī Mārtiņa un viņa draugu dienasgrāmatas.

2011. gadā mūziķim piešķīra Margaritas Stārastes balvu par nesavtīgu darbību Latvijas jauniešu garīgās kultūras attīstībā, tika nodibināts Mārtiņa Freimaņa fonds, atklāts piemiņas akmens Aizputē un izdots viņa sacerēto 50 dziesmu nošu krājums. Savukārt viņa plaukstas nospiedums vēl aizvien ir aplūkojams Latvijas mūziķu Slavas alejā Liepājā.

Gana skandalozais pašmāju šovbiznesa darbonis un mūziķis Andris Kivičs pirms muzikālo gaitu uzsākšanas grupā "Z-Scars" un arī kā solo mākslinieks, astoņus gadus profesionālā līmenī spēlēja basketbolu. Pēc tam savas muzikālās karjeras laikā viņš izdeva septiņus CD un divus lejuplādes albumus, kā arī uzstājies gan Latvijā, gan citviet pasaulē (pat Afganistānā). Viņa dziesmas bijušas vairāku radiostaciju pirmajās vietās, albumi nominēti Mūzikas ierakstu gada balvai, bet 2004. gadā ar dziesmu "Tu tuvojies sev" viņš uzvarēja "Muzikālajā bankā".

2011. gadā klājā nāca autobiogrāfiska grāmata "Mana privātā dzīve. Tik atklāti kā vēl nekad", kurā viņš atklāti stāsta par saviem panākumiem gan sportā, gan mūzikā, slavas spožumu un postu, privātās dzīves ķidāšanu presē un attiecībām. Turklāt darbā viņš analizē ne tikai sevi un savu dzīvi, bet arīdzan Latvijas sabiedrību kopumā.

Savukārt pēc gada – 2012. gadā – dienasgaismu ieraudzīja Kiviča pirmais dzejoļu krājums "Skārienjutīgs", kurā apkopoti labākie dzejoļi, kas tapuši laika posmā no 1992. līdz 2012.gadam. Vienlaikus ar dzejas krājumu iznāca arī tāda paša nosaukuma soloalbums.

"Dzejoļus periodiski rakstu jau no 15 gadu vecuma, un pēc pozitīva vērtējuma no apkārtējiem cilvēkiem, ka "lasīt var", turpinu to darīt vēl šodien. Mans vectētiņš Artūrs Stars bija plaši pazīstams baptistu dzejnieks, un, man liekas, ka daļa no intereses par dzeju un nepieciešamība laiku pa laikam rakstīt man nāk mantojumā no viņa," medijiem tolaik atklāja Kivičs.

Ar spilgtākajiem aforismiem no krājuma var iepazīties šeit.