Aicina uz lekciju par Beatrises Vīgneres deju skolu un Latvijas modernās dejas attīstību

20. gadsimta 20. gados modernisma tendences ienāca arī Latvijas dejas mākslā. Ne Latvijā, ne citviet Eiropā gadsimta pirmajās desmitgadēs apzīmējums "modernā deja" vēl nebija iedzīvojies. Latvijas dejas speciālistu un kritiķu visbiežāk lietotie termini bija "plastiskās dejas" un "ritmoplastiskās dejas", bet 20. gadu beigās parādījās arī jēdziens "mākslas dejas". Būtībā tieši plastisko un ritmoplastisko deju skolas, kas sevišķi intensīvi darbojās pagājušā gadsimta 20.–30. gados, var uzlūkot kā jaunās, modernās dejas tradīciju aizsācējas Latvijā.

Apzīmējums "plastiskās dejas" balstās izpratnē par Aisedoras Dunkanes (Isadora Duncan, 1877–1927) dejas stilu kā mūzikas inspirētu, brīvās, dabiskās un plastiskās kustībās veidotu priekšnesumu, kas pauž visplašāko emociju spektru. Ritmoplastisko deju būtība ir mūzikas tēlu pārvēršana kustību tēlos, precīzi interpretējot mūzikas raksturu, ritmisko struktūru un formu. Šī stila pārstāvju treniņu prakses pamatā ir Emila Žaka-Dalkroza (Emile Jaques-Dalcroze, 1865–1950) ritmikas metode. 20. gadu beigās, kad ievērojams skaits Latvijas dejas speciālistu un interesentu ir iepazinušies ar vācu ekspresionistiskās dejas pārstāvju Mērijas Vigmanes (Mary Wigman, 1886–1973) un Rūdolfa fon Labāna (Rudolf von Laban, 1879–1958) idejām un daiļrades principiem, tiek meklēts cits formulējums, un Latvijas preses slejās parādās jauns jēdziens – "mākslas deja".