Līdz ar modernisma uzplaukumu mākslā, literatūrā un citās kultūras jomās pārmaiņas notika arī mūzikā. Jau 20. gadsimta sākumā iezīmējās tradicionālo māksliniecisko paņēmienu neievērošana, kas veicināja attālināšanos no ierastā reālisma un akadēmisma. 1913. gadā itāļu mūziķis futūrists Luidži Rusolo (Luigi Russolo, 1885–1947) publicēja manifestu "Trokšņu māksla" ("L'arte dei Rumori"), proklamējot, ka 20. gadsimta skaņa būs troksnis, sevišķi mašīnu izraisīti trokšņi, kāds bija arī viņa radītais "Intonarumori" (1914).
Kā viens no dažādu mākslu mijiedarbības piemēriem noteikti jāmin Ērika Satī (Erik Satie, 1866– 1925) viencēliena balets "Parāde". To režisēja Žans Kokto (Jean Cocteau, 1889–1963), horeogrāfiju veidoja Leonīds Mjasins (Леонид Мясин, 1896–1979), Pablo Pikaso (Pablo Picasso, 1881–1973) darināja tērpus, itāļu futūrists Džakomo Balla (Giacomo Balla, 1871–1958) palīdzēja pie citiem scenogrāfijas dizainiem.
Baleta tēma ir publiska parāde, kurā trīs cirka mākslinieku grupas cenšas piesaistīt auditoriju iekštelpās notiekošajām performancēm. Ēriks Satī šai idejai radīja mūziku, un tā bija viņa pirmā komponēšana baletam. Iestudējuma pirmizrāde notika 1917. gada 18. maijā Parīzē, uz skatuves uzstājoties Sergeja Djagiļeva (Сергей Дягилев, 1872–1929) krievu baleta trupai.
Dzejnieks Gijoms Apolinērs (Guillaume Apollinaire, 1880–1918) "Parādi" 1917. gadā raksturoja kā "kaut ko sirreālu", tādējādi ieviešot šo terminu trīs gadus pirms sirreālisms Parīzē kļuva par māksliniecisku kustību.
Balets bija zīmīgs ar to, ka Satī un Pikaso tā bija pirmā pieredze šajā jomā. Tāpat tajā tika izmantoti dažādi ikdienas elementi kā varietē un atrakcijas, kas pirms tam tika uzskatīti nepiemēroti elitārajai baleta pasaulei. Daži no Pikaso kostīmiem bija veidoti no cieta kartona, kas dejotājiem ļāva kustēties tikai minimāli.
Žana Kokto izrādē mūzikas vajadzībām lietoja arī trokšņus radošus "instrumentus" – rakstāmmašīnu, piena pudeles, pistoli un citus; šis solis diezgan samulsināja Ēriku Satī.
Pirmizrāde rezultējās vairākos skandālos. Viena daļa publikas svilpa, demonstrēja nicināšanu un gandrīz izsauca nekārtības, pirms tās apklusa entuziastiskos aplausos.
Šī ir tikai atsevišķa epizode, kas raksturo laikmetu, kad mainījās visa mākslas scēna – sākot ar glezniecību un beidzot ar mūziku. Jaunajai domāšanai un pasaules uztverei savus jauninājumus piedāvāja baletdejotāji, horeogrāfi un citi ar skatuvi saistīti profesionāļi.
13. martā Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā mūzikas vēsturnieks, etnomuzikologs, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas pieaicinātais docētājs Dr. art. Boriss Avramecs (Борис Аврамец) iepazīstinās klausītājus arī ar citiem interesantiem piemēriem no 20.–30. gadu Eiropas kultūras mantojuma, plašāk stāstot par to, kā aizsākās ceļš pie avangarda mūzikas, kā tas ietekmēja vizuālo mākslu un kā dažādas radošās jomas mēģināja veidot vienotu veselumu.
Lekcija notiks krievu valodā. Nepieciešamības gadījumā iespējams nodrošināt sinhrono tulkojumu latviešu valodā.
Pirms lekcijas apmeklētāji var iepazīties ar muzeja pastāvīgo ekspozīciju un izstādi "Latvijas baleta leģenda Arvīds Ozoliņš Aleksandras Beļcovas gleznojumos un zīmējumos".
Interesentus muzejs lūdz pieteikties iepriekš, zvanot pa tālruni (+371) 67 288800 vai rakstot uz e-pastu sbm@lnmm.lv. Vietu skaits ierobežots.
Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejs atrodas Rīgā, Elizabetes ielā 57a, dz. 26.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
