Bēres, erotika un mākslīgi augļi: septiņi savdabīgākie pasaules muzeji  (2)

Muzejs, kas veltīts medībām un atrodas 18. gadsimta aristokrātu rezidencē Parīzes biznesa rajonā, varētu raisīt ētiskas dabas jautājumus, taču "Musée de la Chasse et de la Nature" gadījumā tā vis nav, jo muzeja misija ir ētisku medības veidu atbalstīšana un ekoloģisku taksidermijas metožu izmantošana. Tajā izstādīts liels skaits izbāztu dzīvnieku – tostarp arī uz dekoratīva klubkrēsla dusoša lapsa un milzu lācis, kas, reaģējot uz kustībām, izdod rēcieniem līdzīgas skaņas. Ekspozīcijā aplūkojami arī grezni arbaleti un nopulēti dažādu izmēru medību ieroči.

Eiropas medību vēsture un kultūra atveidota ne tikai renesanses laikmeta artefaktos, flāmu meistaru Pītera Paula Rubensa un Jana Brēgela gleznās, bet arī mūsdienu mākslas darbos un instalācijās, piemēram, Džefa Kūnsa, Jana Fabra un Marka Diona daiļradēs.

Iespējams, nav labākas vietas uz zemes, kur nodoties pārdomām par nāvi, par Krievijas nomali Sibīriju. Reģiona neoficiālajā galvaspilsētā Novosibirskā atrodas viens no pasaulē retajiem muzejiem, kas veltīts globālajām bēru praksēm – Pasaules bēru kultūras muzejs.

Tā kolekcijā atrodas tūkstošiem gleznu, zīmējumu, fotogrāfiju, kokgrebumu un citu objektu, kuri pēta ar nāvi un mirušiem cilvēkiem saistītas tēmas. Ekspozīcijā apskatāmas arīdzan simtiem sēru drānu, kas datējamas kopš 14. gadsimta, kā arī kapsētu arhitektūra, krusti un kapakmeņi, sākot no 19. gadsimta. Taču muzejs ir tikai viena no daļa no tā īpašnieka Sergeja Jakušina "nāves Disnejlendas". Viņam pieder arī rūpnīca, kurā ražo "bēru piederumus", memoriālais parks, pētnieciskā bibliotēka un krematorija.

Tasmānija ir ne tikai mājvieta Tasmānijas velnam, bet šī sala kļuvusi arīdzan par mājvietu Deividam Volšam – profesionālam azartspēļu spēlmanim, ekscentriskam multimiljonāram un netradicionālā Vecās un jaunās mākslas muzeja dibinātājam.

Viņa trīs stāvus lielajā pazemes muzejā, kas tika atvērts 2011. gadā, iespējams apskatīt objektus, sākot no Senās Ēģiptes mūmijām un beidzot ar laikmetīgā franču mākslinieka Kristiana Boltanski 2010. gadā radīto video – 24 stundu tiešraidi no viņa Parīzes studijas, ko apmaksāja Volšs. Kolekcijai īsti nav ne koncepta, ne arīdzan iemesla, izņemot tā īpašnieka estētiskos untumus un gaumi.

'Miho' muzejs Kioto, Japānā, ir arhitektūras ģēnija Jeo Minpeja roku darbs. Viņa kontā ir arī slavenā Luvras stikla piramīda. Lielākā daļa "Miho" muzeja atrodas zem zemes, bet virsdaļa veidota no rūdīta stikla, tērauda un kaļķakmens, radot iespaidu, ka tas izkalts no kalna virsotnes, uz kuras "sēž".

Šī arhitektūras pērle slēpj sevī Rietumu un Āzijas mākslas darbus un senlietas, piemēram, vienu no lielākajām zināmajām 2. gadsimta stāvošas Budas statujām no Gandharas karaļvalsts un romiešu sienas gleznojumus no Pompejiem. Lielāko daļu kolekcijas sešu gadu laikā savāca Mihoko Kojama – japāņu tekstila kompānijas "Toyobo" mantiniece, kā arī savas reliģijas Shinji Shūmeikai dibinātāja. Tās pamatā ir princips, ka caur mākslu iespējama garīga dziedēšanās.

Mākslīgo augļu mākslas ēra beidzās ar Frančesko Garnjē Valetti nāvi 1889. gadā, kura kolekcija ar simtiem mākslīgu ābolu, bumbieru, persiku, plūmju un vīnogu nu ir Turīnas Mākslīgo augļu muzeja "Museo della Frutta" kodols. Savas dzīves laikā Garnjē Valetti tika uzskatīts par pomoloģiskās modelēšanas virtuozu. Itālijā šai praksei ir bagātīga vēsture, kuras sākums datējams ar 18. gadsimtu Toskānā.

Garnjē Valetti bija izslavēts ar savu prasmi no vaska un pelniem radīt augļus, kuru svars un izskats bija kā īstiem augļiem. Viņš arīdzan izmantoja filcēšanas tehniku, lai radītu pūciņu uz kauliņaugļiem kā persiki un aprikozes.

Muzejs gan ir kas vairāk par mūžzaļu augļu dārzu – rūpīgi modelētie mākslīgie augļi vēsta par Itālijas lauksaimniecības attīstības vēsturi un cilvēka iejaukšanos bioloģiskajā daudzveidībā.

"Mēs pieņemam vardarbību, bet kļūstam traki par kailiem ķermeņiem," savulaik medijiem izsacījusies kolekcijas īpašniece Naomi Vilciga. Baņķiera sieva, kas augusi konservatīvā ebreju ģimenē, atvēra šo muzeju 2005. gadā, Maiamibīčā, Floridas štatā, ASV.

Pasaules erotiskās mākslas muzejā atrodas aptuveni 4000 mākslas darbu, kuros atainota mīlestības baudpilnā un arīdzan sāpīgā puse. Starp eksponētajiem darbiem ir gan tādu dižgaru veikumi kā Rembrants, Pikaso un Dalī, gan arī mazzināmi vietējie mākslinieki. Savukārt jaunizveidotā galerijā var iepazīties ar vācu seksa pētnieka Magnusa Hiršfelda kolekciju un darba metodēm, kas 1933. gadā krietni cieta no nacistiem.

Dzemdību muzejs, kas atrodas greznajā 16. gadsimta pilī "Palazzo Poggi", ir daļa no Boloņas Universitātes. Tajā apskatāma anatomisku modeļu kolekcija, ķirurģiski instrumenti, kā arī vieni no prasmīgākajiem un reālistiskākajiem vaska atveidojumiem pasaulē un reti medicīniskie piederumi un iekārtas.

Muzejs par 18. gadsimta ārsta Džovani Antonio Galli personīgajiem līdzekļiem tika izveidots ar mērķi izglītot vecmātes, jo sievietēm mācīties universitātēs bija liegts. Studentes varēja praktizēties dzemdību pieņemšanā no reāla izmēra dzemdes atveidojumiem, kas ir viens no ekspozīcijas lepnumiem.