Lai svinētu cirka mākslas klātbūtni pasaulē un Latvijā un uzsvērtu cirka izglītības būtisko nozīmi šīs mākslas attīstībā, 10. – 12. aprīlī Rīgas cirks rīko Cirka dienas. Trīs dienu laikā notiks arī divas izrādes – 10. aprīlī koncertizrāde "Robežas" mākslas centrā Zuzeum un 12. aprīlī izrāde bērniem "Citroni un medus" LKA telpā "Zirgu pasts". Abas izrādēs uzstājas igauņu cirka māksliniece Grēte Grosa, ar kuru tad arī šī saruna.
Vai dubultais šūpuļtīkls ir īpaša disciplīna, un kā jūs vispār līdz tai nonācāt?
Jā, dubultais šūpuļtīkls ir pavisam reta disciplīna. Līdz šim es patiešām neesmu redzējusi nedz ierakstā, nedz dzīvajā, nedz fotogrāfijās, kas to izpildītu. Ir bijuši līdzīgi mēģinājumi ar virvēm vai tikai vienas kārtas audumu, bet dubultais šūpuļtīkls – tā ir tikai mana tehnika. Vispār ir laba un satraucoša sajūta, ka pati esmu atklājusi disciplīnu, attīstu to un atklāju arvien lielākas tās iespējas.
Pirmo reizi ar šūpuļtīkļa disciplīnu saskāros pirms astoņiem gadiem jauniešu cirka studijā "Folie" Tallinā, kur es to mazliet izmantoju vienā izrādē. Pamēģināju, un vairs nevarēju apstāties. Man gribējās to pētīt un ar eksperimentēt vēl un vēl. Audums savā ziņā var tikt izmantot kā ķermeņa pagarinājums. Iestājoties "SaSak" cirka skolā Somijā, lai apgūtu cirku profesionāli, tur es šūpuļtīkla disciplīnu pilnveidoju. Dubultais audums atklāja jaunas iespējas – mezglus un vijumus, un kritumus, ko arī izmantoju un apspēlēju savās izrādēs jau piecus gadus.
"Robežas" ir izrāde, kurā sastopas laikmetīgais cirks ar akadēmisko mūziku. Kāpēc tieši Arvo Perta mūzika, un ko tu teiktu tiem, kurus varbūt mulsina šāda kombinācija?
Patiesībā akadēmiskās mūzikas pavērsiens nāk no "Sansusī" festivāla. Organizatori Armands Siliņš un Uldis Trapencieris ieinteresējās par manas izrādes atvešanu uz festivālu, taču, tā kā festivāls fokusējas pamatā uz klasisko mūziku, viņi lūdza, vai nevar padomāt par iespēju to izmantot izrādē. Čellists Ēriks Kiršfelds bija pirmais mūziķis, kas mums piebiedrojās, mēs sākam meklēt un izvēlēties dažādus komponistus.
Arvo Perts man ir nozīmīgs jau daudzus gadus. Jo vairāk es viņa mūzikā rokos, jo vairāk atklāju. Tas, kā viņš domā, pilnībā atbilda izrādei. "Robežās" ir arī citu komponistu mūzika, bet Perta "Spogulis spogulī" saturiski saskan ar galveno tēmu – sevis ieraudzīšanu un pieņemšanu.
Un noteikti nevajag baidīties no akadēmiskās mūzikas un cirka kombinācijas! Es drīzāk ieteiktu būt zinātkāriem un piedzīvot pārsteigumu par to, kā audums un ķermenis var saspēlēties ar mūziku un klusumu.
Varbūt tas ir stereotips, bet cirka mākslinieki bieži nav naski uz vārdiem. Taču tu izrādē izmanto dzeju, turklāt – pašas sacerētu. Kādas ir tavas attiecības ar valodu?
Jā, cirka māksliniekiem ķermenis ir pamatinstruments, bet man vispirms bija vārdi, ķermenis pēc tam. Jau kopš deviņu gadu vecuma es rakstu, un šis, pirmkārt, ir veids, kā es komunicēju pati ar sevi. Vārdiem ir milzīgs spēks, un man patīk ar tiem spēlēties, spēlēties ar ritmu un melodiju. Nonākot cirkā, es vēlējos apvienot šīs abas manas kaislības. Mani arī ļoti aizrauj tas, ka dzeju var izmantot kā mūziku. Pat nesaprotot vārdus, cilvēks var sajust emocijas, vārdu melodiju.
Man ir plāns izdot pirmo savu dzejoļu grāmatu līdz 2019. gadam. Jau šobrīd mēģinu apkopot sevis rakstīto.
Tu arī spēlē vēl vienā izrādē, ko rādīs Cirka dienās – "Citroni un medus". Par ko tu visvairāk priecātos, ja bērni padomātu, to skatoties?
"Citroni un medus" ir rotaļīga izrāde par ikdienišķām situācijām, kas ikvienam bērnam ir atpazīstamas. Man liekas, ka izrāde ir par otra pamanīšanu, par to, ka mums nav vienalga, kā jūtas otras cilvēks, un kas ar viņu notiek. Mūsdienu cilvēkiem ir nosliece aizmirst – ka skaistais ir vienkāršajā, ka pavisam vienkārši mēs varam likt otram cilvēkam iemirdzēties. Vienlaikus jāsaprot, ka mēs varam dauzīties un jokoties, bet vienmēr jājūt robeža.
Cirks pasaulē šogad atzīmē 250 gadu jubileju. Kā tu domā, ko pasaule ir ieguvusi no cirka, un vai tu vispār vari iedomāties dzīvi bez cirka?
Man liekas, ka pasaulei cirks ir iemācījis ticēt brīnumam, bet ne tikai. Kā cilvēks, kurš cirku pazīst jau kopš bērnības un kurš arī māca to bērniem tagad, es redzu, ka cirkā atrodas vieta dažādiem cilvēkiem. Cirkā var nodarboties ar akrobātiku, līdzsvaru, var lidot, var žonglēt, iespēju ir neiedomājami daudz. Cirks var uzrunāt katru, turklāt – bez vārdiem. Un, ja cirka nebūtu, tad… tas drīz uzrastos! Jo ir tik dabīgi sākt spēlēties. Rotaļīgums taču ir katrā no mums, un tas tā vien gaida, kā izpausties.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
