Laba arhitektūra kā nepieciešamība? Atbild Latvijas Arhitektūras gada balvas žūrija  (2)

Šī gada Arhitektūras gada balvas vienojošā tēma raisa diskusiju par to, kā arhitektūra iekļaujas apkārtējā vidē, kā arī par dabīgās vai mākslīgi veidotās vides pārveidošanu, šeit iekļaujot diskusijas gan par esošām ēkām, tostarp, pieminekļiem un citiem kultūras mantojuma elementiem, gan arī laikmetīgām ēkām, infrastruktūrām, publisko teritoriju un ainavu projektēšanu un izbūvēm. Plašāk šī tēma tiks apspriesta Arhitektūras nedēļas ietvaros, kas norisināsies 14.– 18. maijā. Tāpēc, gaidot rezultātu paziņošanu, lūdzām žūrijas pārstāvjus izteikt viedokli par jautājumu – "Laba arhitektūra kā nepieciešamība?"

Latvijas Arhitektūras gada balva ir ikgadējs nacionāls arhitektūras konkurss ar mērķi apzināt un popularizēt Latvijas arhitektūras labākos sniegumus un veicināt arhitektūras augstvērtīgu attīstību. Tas ir Latvijas arhitektūras gada lielākais notikums, atzīts par valstiski nozīmīgu pasākumu, un pati balva ir augstākais apbalvojums Latvijas arhitektūrā.

Laba arhitektūra ne vienmēr ir saistīta ar līdzekļu daudzumu naudiskā izteiksmē, bet gan ar domāšanas veidu. Mēs dzīvojam kopīgā ideju telpā - no zemes dzīlēm līdz cilvēku veidotajai videi. Plašs telpisko nozaru, industriju un infrastruktūru spektrs kopā darbojoties ar sabiedrību vai indivīdu rada dzīves norišu telpisko ietvaru. Kad visām iesaistītajām pusēm ir kopīga vērtību skala, tā ir iedvesmojoša augsne, lai rastos laba arhitektūra. Gan vizionāras, gan pragmatiskas idejas un realizētas ēkas bagātina kultūrtelpu un rada mūsu kopīgo nākotni!

Arhitektūra ir sabiedrības kopuma un katra indivīda veidotas vides atspulgs. Katrā konkrētā vietā šāda vide raksturo nacionālās vērtības. Vēsturiskais mantojums, tradīcijas un vides kvalitātes izpratne ir galvenie elementi labas arhitektūras izveidei. No globālām sabiedrības aktivitātēm līdz katra cilvēka ikdienas vides nepieciešamībām pēctecīgi veidotiem mūsdienu vides elementiem - labas arhitektūras izpratne sekmē sabiedrības kopumu vērtību attīstīšanu. Lokālā mērogā, esošās vides un katra tās dalībnieka atbildīgas aktivitātes sinerģija papildina labas arhitektūras piemērus, kur nacionālās vērtības piešķir arhitektūrai īpašu harmoniju un vides kontekstu.

Labai arhitektūrai nav jābūt smukai un labai sievai nav noteikti jābūt skaistulei. Gaumes un pievilcības ir dažādas. Bet ir vitāli svarīgi, lai mūsu māju un darba vide būtu droša, viegli pieejama, radīta harmonijā ar apkārtējo vidi un mentalitāti. Lai tā būtu dzīves telpa bez agresijas, kas turpinātu, nevis okupētu vēsturisko vidi. Labai arhitektūrai ir dziļas sociālās saknes, tā ir atvērta un draudzīga.

Es domāju, ka Tu, Jūs, viņi, mēs gribētu dzīvot harmoniskā vidē. Bet uz Zemes sāk visa kā trūkt – vietas, ūdens, gaisa un mīlestības arī bez seksa. Es saku: tikai laba arhitektūra būs vide, kurā mēs varam vēl kādu laiku mierīgi turpināties.

Bez labas arhitektūras izdzīvot ir iespējams. Taču vide, kurā atrodamies, tiešā veidā ietekmē to, kā jūtamies, ko domājam un kas esam. Ja gribam tiekties pēc izaugsmes un attīstības, tad ap sevi jāveido skaista dzīves telpa, kas iedvesmo patiesiem un drosmīgiem lēmumiem. Jātiecas pēc skaistuma, kas iemieso mūsu vērtības - augstu dzīves kvalitāti, kultūras bagātību, individuālu un kolektīvu labsajūtu, sociālu taisnīgumu un ekonomisku efektivitāti. Laba arhitektūra ir viens no pamatinstrumentiem ar ko tālredzīgi domājoša sabiedrība veido savu nākotni.

Arhitektūra ir publiska. Tā ir daļa no kultūras un neizbēgami ietekmē cilvēku dzīves. Cilvēks eksistē gan materiālā, gan garīgā sfērā. Bez patvēruma, drošības, funkcionālu un ekonomisku vajadzību nodrošināšanas, arhitektūrai jāstiprina arī cilvēku piederības sajūta vietai, sociālās saites, jānodrošina augstvērtīgas domas, estētikas, ētikas un jaunrades pastāvēšana. 2018. gada janvārī Davosā Eiropas Savienības kultūras ministri parakstītīja deklarāciju, kura aktualizē būvētās vides vērtību trivializācijas problēmu, un ierosina kultūr-centrētu pieeju augstas kvalitātes vides veidošanā. Kulturāla vide ir nepieciešama, lai sabiedrība un indivīds varētu pilnvērtīgi pastāvēt. Arhitektūras tapšana ir kulturāls akts.

Vēlos atsaukties uz Martina Heidegera brīnišķīgo eseju "Building, dwelling, thinking". Tajā teikts, ka veids, kā mēs eksistējam uz šīs zemes ir mājošana. Mēs mājojam jeb apdzīvojam ne tikai fizisko, bet arī mūsu mentālo telpu. Šī mājošana nozīmē četrvienību - saturēt kopā debesis, zemi, dievus un mirstīgos. Mirstīgie būvē un veido telpu, nemitīgi no jauna meklējot labākos mājošanas veidus. Arhitektūra vistiešākajā veidā iemieso šos meklējumus. Tā materializē idejas, vērtības un vēlmes. Ar savu nemitīgo klātbūtni tā veido un ietekmē mūsu domas, attiecības, sajūtas. Laba arhitektūra ir labas dzīves nepieciešamība.

Arhitektūra, iespējams, ir tā jaunrades forma, kurai ir vislielākā ietekme uz ikvienu no mums – uz vidi, ainavu, kustību, attiecībām. Tieši tādēļ nepabeigta, pavirša, augstprātīga, bezpersoniska vai kompromisu mākta arhitektūra nodara daudz lielāku skādi, nekā varētu likties. Arhitektūra, visticamāk, ir arī visprecīzākais sabiedrības vērtību spogulis, jo tās veidošanā un lietošanā piedalās visi bez izņēmuma. Labai arhitektūrai šī vērtību skala būtu jātur iespējami augstu ne tikai estētiskā, bet arī ētiskā un politiskā izpratnē. Tai jāpiedalās ilgajā un sarežģītajā indivīda un sabiedrības nobriešanas procesā.