Dzejnieks Jānis Rokpelnis savā "Twitter" kontā publicējis paziņojumu, ka Totalitāro noziegumu izmeklēšanas birojā nav dokumentu par sadarbību ar VDK, kur būtu minēts viņa vārds, vienīgi segvārds.
Dzejnieks savā paziņojumā arī pauž, ka šis fakts viņu neattur no pašatmaskošanās.
Pagājušā gada nogalē Jānis Rokpelnis nāca klajā ar atzīšanos, ka savulaik sadarbojies ar LPSR Valsts drošības komiteju (VDK), izraisot plašu rezonansi medijos un sabiedrībā. Intervijā laikrakstam "Neatkarīgā" viņš atklāja, ka konspiratīvajā dzīvoklī ticies ar VDK virsnieku, radošo un preses darbinieku kuratoru Juri Miļevsku, kuru interesēja kolēģu – literātu – nodomi.
"Es parakstīju Miļevska iedoto kartīti, izgāju ārā no kabineta, un tajā pašā mirklī sapratu, ka esmu sagrāvis savu dzīvi. Čekas rokās bija visi līdzekļi, lai mani iznīcinātu," intervijā norāda dzejnieks.
Savukārt bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) zinātniskās izpētes komisijas vadītājs Kārlis Kangeris intervijā Latvijas Radio pieļāva, ka Rokpeļņa atzīšanās par sadarbību ar čeku, var būt politisku motīvu vadīta.
Kangeris piebilda, ka augsti nevērtētu Rokpeļņa atzīšanos. Ir cilvēku grupas, kas negrib pieļaut čekas maisu satura publiskošanu. Iespējams, ar Rokpeļņa gadījumu tiek mēģināts parādīt, ka VDK dokumentus nevajag publicēt. Kangeris arīdzan izteica šaubas, ka Rokpeļņa rīcība varētu mudināt arī citus cilvēkus rīkoties līdzīgi.
Kārlis Kangeris norāda, ka, ņemot vērā Totalitārisma seku dokumentācijas centra (TSDC) aplēstos datus, VDK aģentu kartotēkā no 4300 kartītēm 583 ir attiecināmas uz kultūras darbiniekiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
