Šerštinas Hamiltones (dzimusi 1978. gadā Karstādē, Zviedrijā) mākslas projekti top, sadarbojoties ar dažādu nozaru pārstāvjiem – patlaban viņa strādā kopā ar dabaszinātniekiem nanotehnoloģijas jomā, pētot zinātnes laboratoriju arhitektoniskās, ekonomiskās un cilvēciskās ainavas un savienojot molekulas ar lielākām sociālajām struktūrām. Hamiltones darbi ir demonstrēti zinātnes festivālos, tehniskajās universitātēs un virknē izglītībai veltītu pasākumu, piemēram, "4s/EASST Conference: Science and Technology by Other Means" Barselonā (2016) un "Nordic Artistic Research Consortium"Oslo (2017). Viņas darbi bija aplūkojami arī izstādēs: "The New Human", "Moderna Museet", "Stokholma" (2016), "SSE Art Initiative" Stokholmas Ekonomiskā augstskola (2016), "Galleri Fotohof", Zalcburga (2015) un "Biel/Bienne Festival of Photography" (2015). Hamiltones iepriekšējo darbu vidū ir arī etnogrāfijas iedvesmoti projekti, kas izseko globālajām kapitāla plūsmām un darba praksei kādā Šrilankas zvejnieku ciematā un zviedru kalnrūpniecības kopienā.
Lekcijas tēmas sasauksies ar mākslinieces darbiem, kas pavisam drīz būs aplūkojami Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennālē (RIBOCA), – filma "Zero Point Energy" ("Nulles punkta enerģija") (2016), kuras darbība norisinās tīrā telpā, atomlīmeņa nanopētījumu laboratorijā, "A World Made by Science" ("Zinātnes radīta pasaule") (2018), kas pievēršas saiknei starp nanodaļiņu zinātni un plašākiem jautājumiem ārpus laboratorijas sienām, kā arī fotoreportāžas sērija "The Science Question in Feminism" ("Zinātnes jautājums feminismā") (2018), kas priekšplānā izvirza 20. gadsimta zinātnieces. Lekcijā tiks plašāk apspriesti arī citi mākslinieci interesējošie jautājumi, piemēram, ko nozīmē būt cilvēkam nanotehnoloģiju laikmetā.
Ietekmējoties no tehnoloģiju pētniecēm un feministēm Donnas Haravejas (Haraway), Karenas Baradas un Sandras Hārdingas (Harding), savā lekcijā Hamiltone apspriedīs arī "dokumentālisma" jēdzienu, kas mūsdienās ir kļuvis par diskusiju un strīdu objekts gan politiskā ziņā, gan no mediju viedokļa. Savā priekšlasījumā māksliniece plāno pārbaudīt, vai termins "dokumentāls" ir vēl arvien lietojams, par spīti intensīvajai kritikai, kādai tas ir pakļauts. Viņai dalīsies ar ieteikumiem, kā dokumentālismu iespējams pozicionēt un kontekstualizēt laikmetīgās mākslas kontekstā un izvērtēs, vai Haraveja, Barada un Hārdinga piedāvā dokumentālisma sfērai interesantas un vērtīgas perspektīvas, vienlaikus tiecoties pārvarēt ar žanru saistītās problēmas un trūkumus.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
