Stārhitektu stāsti. Piecas dokumentālās filmas, kas jānoskatās Arhitektūras nedēļā  (3)

Atgādinām, ka Arhitektūras nedēļas izskaņā, 18. maijā tiks pasniegtas Latvijas Arhitektūras gada balvas, bet portālā "Delfi" līdz 17. maija pulksten 23.59 ir iespējams nobalsot par savu Latvijas Arhitektūras gada balvas favorītu.

Filma par holandiešu izcelsmes globālo stārhitektu Remu Kolhāsu. Filmā tās galvenais varonis visbiežāk redzams no mugurpuses. Kamera neesot spējusi tikt līdzi arhitekta ātrajam solim, kurš septiņjūdžu zābaku ātrumā pārvietojas starp Pekinu, Ņujorku, Venēciju, Roterdamu un tuksnesi Katarā. Vienīgais apstāšanās mirklis ir peldbaseinā - rīta pelde katru dienu, lai kur Kolhāss atrastos. Skrējiena fonā arhitekta pārdomas un intervijas ar kolēģiem un viņa uzceltā lietotājiem, tajā skaitā arī ar bezpajumtnieku Kolhāsa projektētajā Sietlas bibliotēkā. Filmu "Rem" kritika raksturo kā "intīmu un mīlestības pilnu stāstu, ko uzņēmis tēvu dievinošs dēls". Jā, filmas režisors ir arhitekta dēls Tomass Kolhāss.

Pims filmas par pašu Remu Kolhāsa tapa filma par kādu viņa projektēto māju. Šīs filmas veidotāji atraduši ļoti asprātīgu veidu, kā runāt par kādu ēku – šajā gadījumā par privātmāju Bordo, kas būvēta 1998. gadā pēc Kolhāsa projekta. Kurš gan cits, ja ne apkopēja Gvadalupe, filmas galvenā varone, vislabāk varētu zināt katru mājas stūrīti. Gvadalupes kundze ir ļoti lojāla gan pret mājas saimniekiem gan arhitektu, taču neviļus viņa atmasko modernās arhitektūras absurdo pusi. Skatītājs saprot, ka spirālveida kāpnes ir pārlieku šauras, ka virtuvē plaukti ir izvietoti neparocīgi, bet lietus laikā istabās tek ūdens. Kāda brīdī apkopēja tā arī atzīstas, ka viņa nesaprot, kā šī māja vispār turas un cer, ka vienā brīdī tas viss nesabruks. Vēl viņai liekas, ka nevajag visu tik pelēku, jo, kā smejoties norāda Gvadalupe, "kaps jau būs pelēks, un tas arī viss".

Režisores – Ila Beka, Luīza Lemuāna (Ila Bêka, Louise Lemoine)

Filma par mūsdienu arhitektūras brīnumbērnu dāņu arhitektu Bjarki Ingelsu, ko uzņēmis viņa draugs režisors Kaspars Astrups Šrēders. Ingelss ir prasmīgs mūsdienu orators, kurš spēj interesanti un vienkārši izstāstīt, kā rodas viņa projekti. Arhitekts filmā saka: "Mēs radām to, kas vēl pasaulē nav bijis, tāpēc tas neietilpst nevienā mums zināmā kategorijā." Ingelsa karjera attīstās neticamā ātrumā un četrdesmit gadu vecumā viņš tiek iekļauts žurnāla "Time" pasaulē ietekmīgāko cilvēku sarakstā. Spriedzi filmā ienes trauma beisbola spēles laikā, pēc kuras arhitekts mokās ar nemitīgām galvas sāpēm. Tās, daudzie ārstu izmeklējumi un neskaidrība par savu veselību sakrīt vienlaikus ar Ingelsa arhitektu biroja filiāles atklāšanu Ņujorkā. Filmā ainas no arhitekta profesionālās un personīgās dzīves mijas ar viņa smadzeņu skanējumu attēliem. Vismaz filmā viss beidzas laimīgi – ar arhitekta kāzām.

Režisors – Kaspars Astrups Šrēders (Kaspar Astrup Schrȍder)

Mārtens van Severīns ir flāmu arhitekts un dizainers, kura arhitektūras studijas pārtrauca četru dēlu piedzimšana un vienam pašam rūpju uzņemšanās par viņu audzinšanu. Naudu Mārtens van Severīns pelnīja ar interjeru projektēšanu (slavenākie no tiem ir Rema Kolhāsa projektētajām ēkām), bet savā darbnīcā radīja līdz perfekcijai noslīpētas mēbeles, kas pieder spilgtākajiem agrīnā minimālisma paraugiem. To ražošanu uzņēmās respektablais šveiciešu uzņēmums "Vitra".

Filmā Van Severīna tuvs draugs saka, ka talantīgais flāms bija pirmais dizaina industrijas upuris – gluži kā esam pieraduši domāt par popmūziķiem, kurus iznīcina pašu slava. Ir grūti aptvert, ka dusmu un agresijas lēkmes ārprātā trakojošais un darbnīcas virtuvi demolējošais vīrietis un blakus telpā esošo līdz formas harmonijas pilnībai novesto mēbeļu autors ir viens un tas pats cilvēks. Dizainera likteni, ko 2005. gadā 49 gadu vecumā aprāva smadzeņu audzējs, aizkustinoši izstāsta van Severīna dēli, kuri labi apzinās tēva pretrunīgo dabu un tās turpinājumu pašu dzīves gājumā.

Režisore Mūna Blese (Moon Blaisse).

Filma tikpat labi varēja saukties "Mans tēvs", jo Natenjels ir, starp citu, Igaunijā dzimušā amerikāņu arhitekta Luija Kāna dēls. Divdesmit piecus gadus pēc tēva nāves dēls dodas satikt tēva laikabiedrus, meklē savus radiniekus un vēro viņa projektētos pasaules slavenos objektus, lai kaut ko saprastu par cilvēku, kuram bija neticamas darbaspējas, vairākas paralēlās ģimenes un sarežģīts raksturs. Natenjels, kurš tēvu bērnībā redzēja reti (viņš bija ārlaulības bērns), filmā skatās uz tēva projektētām ēkām kā "Salk" institūtu Kalifronijā, Kimbela mākslas muzeju Teksasā, Eksetera bibliotēku Ņūhempšīrā, liekot arī skatītājam domāt, vai radītais kaut ko spēj atklāt par radītāju. Iespējams, vislabākā atbilde ir filmas beigās redzamā Bangladešas Parlamenta ēka. Ūdenī atspoguļojas ēkas ģeometriskās formas, iekšpusē pa meistara ierādītām ejām līst gaisma, un drīz arī ierakstā atskan "Mana arhitekta" balss: "Viss, kas bija, kas ir un kas būs, vienmēr ir bijis."

Režisors Natenjels Kāns (Nathaniel Kahn).