Šajā ziņā Latvija, līdzīgi pārējai Austrumeiropai, ir sava veida "izredzēto kārtā". Okupācijas, totalitāro režīmu nomaiņas, lielvaru slepenā diplomātija, upurējot tautu suverēnās izvēles tiesības, mūs vajājuši kā lietuvēns.
Palaikam kāds arī iznācis skatuves priekšplānā, lai publiski paustu daudziem labi zināmu, bet turpu šurpu viļātu un piesegtu patiesību. Te nedomāju disidentus. Drīzāk otrādi — svešai politiskai varai un tās elitei pietuvinātas personas, sistēmai un privileģēto kārtai piederīgos jeb cilvēkus "no tā paša kaula".
Gadiem ilgi politiķi, intelektuāļi, pagātnes un sociālās atmiņas pētnieki Latvijā diskutē par tā saukto čekas maisu atvēršanu, iekonservēšanu vai sadedzināšanu, kamēr sabiedrība turpina šūmēties. Diemžēl tā ir tikai monētas viena puse — dokumentālā, juridiskā, beigu beigās, autentiski apstiprināmā.
Otra un ne mazāk svarīga būtu padomju režīma ideoloģisko kalpu un piesedzēju, to skaitā VDK jeb čekas savervēto, pašatklāsmes, liecības un atzīšanās. Tas, ko varētu dēvēt arī par pašattīrīšanos vai "iznākšanu no skapja". Kam nav nekāda sakara ar kopus vainas uzlikšanu nācijai un kolektīvas grēku nožēlas rituālu. No ikviena indivīda, vēl jo vairāk spilgtas personības, tāds solis prasa īpašu apņēmību. Turku sultāns Suleimans saviem dēliem tika piekodinājis: "Nekad neatklāj savas vājās vietas!" Kaujas laukā vērā ņemams padoms, bet vai mēs, baltieši un eiropieši, sāksim pielāgoties Austrumu politiskās kultūras postulātiem?
Krievijas valsts varas vēlme glorificēt savu staļinisko pagātni — mums krietni zināmāks un vēl satriecošāks stāsts.
Cieņa dzejniekam Jānim Rokpelnim, kurš par savu sadarbību ar VDK paziņoja 2017. gada nogalē. Šī soļa nozīmīgumu nemazina atrunas, ka latviešu rakstniecības aprindās tas sen bijis zināms. Tādu, kas aicina uz nacionālu izlīgumu, par paraugu ņemot, teiksim, spāņu pēcfranko ēras "Monkloa paktu" (bijušā politiķa Jāņa Jurkāna iemīļots amulets), nudien nav mazums. Bet kāda saskaņa iespējama bez vainas vai līdzvainas atzīšanas, bez nodarījuma izvērtēšanas, bez cietušo un pazemoto "cilvēktiesību audita"? Padomju nomenklatūras aizvēnī augušā Jāņa Rokpeļņa vēstījums ir tiešs un bez aplinkiem: "Savas nelietības dziļi nožēloju un lūdzu piedošanu Latvijas tautai. Ceru, ka man sekos citi."
Lūk, jautājums — kas sekos, un kam jāseko?
Manas paaudzes un arī jaunāki cilvēki labi atceras, cik dzelžaini tajā sistēmā darbojās subordinācijas, izsekošanas, kadru rekrutēšanas un savervēšanas likumi. Kā drošībnieki savos tīklos vilināja vispirms talantīgākos kultūras darbiniekus, tautas mīluļus, zinošākos speciālistus, nevis viduvējības bez jelkādas spozmes. "Tāpat kā pārējās Kultūrsakaru komitejas sekcijas, arī Mākslas sekcija sastāvēja no "īstenajiem darba veicējiem" un "butaforijām", kas sekcijas sastāvā bija iekļautas tikai nezinātājam pievilcīgā efekta radīšanas labad" (Imants Lešinskis. Kalpības gadi, Laiks, 1979—1980). Piemēra pēc, minētajā sekcijā tāda "butaforija" bijis izcilais latviešu gleznotājs profesors Eduards Kalniņš.
VDK pavada un "Dzimtenes Balss"
Kad 1985. gada aprīlī tiku iecelts par "Dzimtenes Balss"1 redaktoru, arī laikraksta redkolēģijā bija vairāki redzami kultūras darbinieki — Māris Čaklais, Rita Melnace, Pēteris Postažs, vēlāk Jāzeps Pīgoznis, Viktors Lorencs un citi. Sapulcējāmies reizi 2—3 mēnešos, bet ne jau redkolēģijā, kur lielākoties pārsprieda avīzes formu un saturu, tika novilktas izdevuma vadlīnijas. Tas pats ar Latvijas Radio programmu "Dzintarkrasts"2, kur piesegam darbojās līdzīga sabiedriskā padome.
Pamatota ir Latvijas PSR un trimdas kultūrsakaru pētnieku interese par žurnālistu un redaktoru lomu informācijas un viedokļu apmaiņā. Ciktāl bija iespējama kāda pašiniciatīva vēl pirmsatmodas periodā?
Saistībā ar grāmatu "Zem LKP kupola" (2016) man tieši adresēti vēstures doktora, 12. Saeimas deputāta Ritvara Jansona jautājumi: "Kā, grāmatas autoram strādājot "Cīņā", tika uzspiesti komunistu partijas, bet trimdas tautiešiem domātajā laikrakstā "Dzimtenes Balss" — VDK norādījumi par pareizo viedokli? Un vai vienmēr uzspiesti?" (Domuzīme, 2017. 3)
Atbildot godīgi uz otro jautājumu, varu teikt — droši vien ka ne, jo pareizības žņaugi jeb pašcenzūra izrādījās brīnumaini dzīvotspējīga. Turklāt apzīmējums "partijas rokaspuiši" jau netika attiecināts vienīgi uz "Cīņā" un "Dzimtenes Balsī" strādājošajiem žurnālistiem. Kurš apgalvos, ka lielā brāļa modrā acs (lietojot Džordža Orvela terminu) izlaida no sava redzesloka "Literatūru un Mākslu", "Skolotāju Avīzi", rajonu laikrakstus? Kāda televīzijas redaktora teiktais, ka "ziepes bija katru dienu", ir palēts blefs: ja atkārtoti ignorētu kritiku "no augšas", tevi vienkārši noņemtu no trases.
Man šajos virpuļos lielā mērā laimējies. No vienas puses, neesmu iekļuvis t. s. Lešinska sarakstā, kurš no jauna aktualizēts, iznākot viņa meitas Ievas Lešinskas sastādītajai grāmatai "Starp divām pasaulēm. Kalpības gadi un citi raksti" (2017), no otras puses — pārcēlos uz "Dzimtenes Balss" redaktora krēslu tad, kad laukā jau vīdēja Gorbačova atklātības laikmeta vēsmas. No padomju Latvijas glancēšanas varēja soli pa solim atkāpties, kontakti ar latviešu trimdu (teātris, māksla, kori, fotogrāfija u. c.) auga augumā, gaisotne pēc padomju un amerikāņu Čatokvas dialogiem Jūrmalā ļāva aizsākt daudzmaz svabadu domu apmaiņu laikraksta slejās.
Vienlaikus nebija noliedzams arī vecās inerces milzīgais spēks. Netrūka, protams, "VDK norādījumu par pareizo viedokli", kas notika bez tiešas saziņas starp redaktora kabinetu un Stūra māju. Tā dēvētais kontrpropagandas mehānisms bija saeļļots gadiem uz priekšu.
Jau pirms manis "Dzimtenes Balss" bija sākusi publicēt gargabalu "Bankrots", kas bija nosaukts par dokumentālu aprakstu ar atkāpēm. Faktiski tā bija paskvila ar mērķi diskreditēt aktīvus latviešu trimdas darbiniekus (arī Bruno Kalniņu) Zviedrijā. Autoru vārdi — Pēteris Dzilna un Kārlis Klāvs — bija pseidonīmi. Zināju, ka viens no tā rakstītājiem ir mans vietnieks Pauls Ducmanis. Apstādināt šādu VDK "smadzeņu centros" izauklētu seriālu diezin vai būtu lielākā drosminieka varā.
Otra avīzei uztiepta sīku nelietību virtene bija anonīmās trimdinieku jeb lasītāju vēstules. Lielākoties padomju Latvijai neparasti draudzīgas vai ar šķendēšanos par emigrācijas iekšējām lietām. "Katrai sabiedrībai savas rūpes un raizes. Mums par piedauzības akmeni kļuvusi latviešu valodas neprašana. Tagad esam nonākuši tik tālu, ka svešumā jaunie dzejnieki dzejo angļu mēlē, bet tautiešu saietos un vakarēšanās paši savas dzejas pārceļ latviski," it kā rakstījis kāds L. K. no Kalamazū (ASV). Tādas rindas publicētas zem virsraksta "Asimilācijas ceļos" (Dzimtenes Balss, 21.11.85.). Zemteksts skaidrs: paskatieties uz sevi spogulī!
No tādām kaut kur klusībā štancētām "vēstulēm" izdevās atkratīties tikai pēdējos Atmodas gados. Atvainojos tautiešiem, kuru vārds ar manu līdzdalību ticis nievīgi valkāts gan "dokumentāli", gan anonīmi.
Atgriežos pie subordinācijas. Sistēma savus slēptos plānus, to skaitā latviešu trimdas šķelšanu vai kāda kultūrsakarnieka īpašu cildinājumu, prata panākt ar savu uzticības personu pārdomātu izvietojumu. "Lasītāju vēstules" man uz galda nolika redaktora vietnieks, bez vārdiem liekot saprast, ka tās nav rediģējamas. Formāli viss pareizi: spēkā bija nerakstīta vienošanās, ka latviešu trimdas organizācijas un Latvijas baznīcu dzīve būs viņa un ne mana kompetence. (Pilnīgas muļķības gan ir pieņēmums, ka "Dzimtenes Balss" redaktoram it kā līdzdota arī augstāka militārā pakāpe: pie padomju armijas vecākā leitnanta uzplečiem 80. gadu vidū tiku līdzīgi kā citi žurnālisti, laiku pa laikam izejot tā sauktos "sborus".)
Avīzes seja un saturs mainījās līdzi Latvijas preses 80. gadu otrās puses brīvdomības paisumiem un bēgumiem. Redakcijai, protams, savi ceturkšņu plāni — Kultūras sakaru komiteja (LKSK) kā izdevējs ļauj darboties saskaņā ar plānu un nostādnēm. Agrākās interpretācijas mainījās palēnām, ārštata autoru lokā vēl aizķērās dažs labs vecā kaluma trubadūrs, piemēram, vēsturnieks Jānis Dzintars3. Tomēr Atmodas gados manāmāks bija jauno žurnālistu pienesums un viņu uzdrīkstēšanās, vairāk un vairāk polemisku rakstu. Šajā periodā (1985—1989) iznākušo "Dzimtenes Balsi" kopumā nevaru kvalificēt kā "dezinformācijas avīzi" (Anšlavs Eglītis, 1988). Savukārt "Tēvzemes Avīze", kas nāca tās vietā, pāris pēdējos gadus kļuva brīva no jebkādām agrākām saitēm un saistībām pret drošībnieku struktūrām.
Kad klusēšana nav zelts
Pieņemu, ka jaunās paaudzes pārstāvjiem pagrūti iztēloties, kādā spriedzē dzīvoja radošās inteliģences pārstāvji vēl "reālā sociālisma" norieta periodā. Varbūt kāds domā, ka varēja meklēt starptautisku, teiksim, Amnesty International aizstāvību?
Baisais staļinisms it kā bija atkāpies, citviet Austrumeiropā, Polijā, jau uzbangoja protestu vilnis "Solidaritātes" veidolā. Taču cenzūra aizvien vēl pastāvēja, iebiedēšanas akcijas turpinājās, Lidija Lasmane-Doroņina trešo reizi tika apcietināta par pretpadomju propagandu 1983. gadā. Par stagnācijas un vēlāko laiku, ja pats biji apritē, nevis aizkrāsnē, katram savs biķeris tukšojams.
Starp kompromisu un nodevību, starp mazdūšību un kapitulāciju ne vienmēr vesels bezdibenis. Un arī ne vienlīdzības zīme liekama. Iekārtā, kuru Latvijā sāka demontēt tikai pēc 1991. gada 21. augusta, caurlaižu sistēmā uz noteiktu sabiedrisko statusu kompartija un čeka bija uzurpējusi galvenā regulatora funkciju. Varbūt vēl arodbiedrības? Nesmīdiniet publiku, jo poļu "" fenomens Rīgā tika rūpīgi pētīts un profilaktiski neitralizēts.
Piekrītu vēsturniecei Dainai Bleierei, ka arī tolaik katram bija izvēle. Varēju, piemēram, nepieņemt piedāvājumu kļūt par "Dzimtenes Balss" redaktoru. Paliktu "Cīņas" veterānu pulkā, un viss. Jau krietni pirms tam LKSK vadītājs Imants Lešinskis bija mani aicinājis uz pārrunām par visai delikātu jautājumu. Proti, par došanos komandējumā uz Bostonu, kur dzīvību tik tikko vilka veclatviešu avīze "Amerikas Latvietis"4. Ar tās redaktoru Eduardu Mauriņu viss esot sarunāts. Cik atceros, runa bija par kaut kādu redakcionālu palīdzību. Ritēja ASV divsimtgadu jubilejas gads, un Latvijas kompartijas vadošās avīzes ārzemju informācijas nodaļas vadītājs savās domās jau lidoja pāri Atlantijai.
No šodienas skatpunkta atliek tikai nopriecāties, ka mana iespējamā misija uz Ameriku paputēja. Mauriņtēvs bija atsūtījis ielūgumu bez kāda juridiskā seguma, Lešinska kungs aizdevies uz Ņujorku kalpot ANO dienestā, bet Alberts Liepa, sēdies viņa krēslā Rīgā, Gorkija ielā 11a, ķērās pie savu sarakstu veidošanas. Tikai krietni vēlāk sapratu, kādos tīklos būtu nonācis, aizbraucot un atgriežoties no Bostonas ar tādu CV: gana arhaiskais "Amerikas Latvietis" varējis iznākt tikai kā Latvijas PSR VDK uzturēts projekts. Citiem vārdiem, pats būtu "Lešinska sarakstā" un arī "maisos" kā erceņģelis Gabriels svešas un neatvairāmas jaunavas skāvienos.
Ja gribēji palūkoties, kas aiz horizonta Rietumu pusē, katram savi mesli bija jānomaksā. To vistiešāk pateicis LU profesors Leons Taivāns, kuru pazīstu kopš Brežņeva ēras. Naivi iedomāties, ka jauna speciālista stažēšanās kādā tehniskā augstskolā būtu iespējama bez noteiktām saistībām jau pirms aizbraukšanas. Rūpnieciskā spiegošana PSRS izpildījumā plauktin plauka kopš Staļina laikiem. Helsinku konferences (1975) lēmumi par sadarbību kultūras, informācijas un humanitāro sakaru laukā pavēra iespējas arī brīvākai ideju plūsmai abos virzienos. Tik un tā braucieni uz t. s. attīstītā kapitālisma zemēm palika stingrā uzraudzībā, vecvecie filtri darbojās nevainojami. Cik zinu, vēl Gorbačova laikā LKP CK deva norādes limitēt braucienus uz rietumvalstīm vienam cilvēkam viena gada ievaros. Tā sakot, nav ko pārāk daudz vizināties.
Ir bijis bezmēra daudz situāciju, apriori sagatavotu lamatu un arī nejaušību, kurās tālaika aktīvākie cilvēki totalitārisma akvatorijā varēja pēkšņi atrasties pie vienas, otras vai trešās bojas. Jo "cilvēki un vēsture ir paradoksu pilni" (Rūta Mežavilka).
1977. gada pavasarī "Cīņas" redakcijā pie manis kā ārzemju informācijas nodaļas vadītāja ieradās bijušais Rīgas 25. vidusskolas audzēknis, tobrīd Latvijas Valsts universitātes Žurnālistikas nodaļas students. Nāciena iemesls — uzrakstīt kursa darbu par ārpolitiskiem komentāriem un komentētājiem. Aptuveni restaurēju mūsu toreizējo sarunu:
— Kā vērtējat pašreizējo stāvokli republikā kopumā?
— Ko varat teikt par savām komentētāja gaitām?
— Kā raugāties uz saviem kolēģiem, kad tie stāsta vecas patiesības?
Arī citos viņa jautājumos nesaklausīju nekādu jaunuļa bijību un ausīm tik pierasto komformisma noti. Mans sarunas biedrs neslēpa, ka par katru cenu vēlas iekļūt starptautisko komentētāju tolaik gana slēgtajā lokā. Nešaubījos, ka urķīgais students aizies tālāk par mani, par saviem pasniedzējiem. Pēc gada viņš atgriezās "Cīņā" kā praktikants. Pienāca Tautas frontes laiks, un mēs visi viņu, kurš reizēm dēvējās par arābu, ieraudzījām šīs organizācijas politisko norišu epicentrā. Viņa vārds — Edvīns Inkēns.
Vēlreiz nonākam tuvu izejas punktam. Proti, ir tāds smalkums kā mūsu vēstures lūzumalaika situatīvā izpratne. Tikai paši VDK kartītēs minētie vai neminētie, kārdinājumiem un pazemojumiem cauri gājušie, savas sirdsapziņas tirdītie zina ko vairāk par izvēlēm un kolīzijām. Kad un kādos apstākļos vervēšana vai tās mēģinājums noticis? Vai pietika — kā dzejniekam Aivaram Eipuram — atrunāties ar to, ka viņam tas jāpārrunā ar mammu? Varbūt kāds cietis vienas spontānas frāzes dēļ? Utt. Tur arī meklējama būtiski svarīga izteka verbālajai vēsturei, šajā reizē — visnotaļ ētiskai kategorijai.
"Lūk, mana nodevība. Klusēšana. Es nepastāstīju to, ko tikai es būtu varējis pastāstīt," — tā poļu domātājs, dzejnieks un esejists Ādams Zagajevskis (Domuzīme, 2017. 2)
Uzreiz dzirdu iebildumu, ka rakstnieki padarīti gandrīz par vienīgajiem grēkāžiem: gan toreiz, gan tagad. Nepavisam. Gan par ētiskiem uzstādījumiem, gan par merkantilu pielabināšanos varai atbildīga visa radošā inteliģence. Var jautāt: vai esat pamanījuši kādu garīdzniecības pārstāvju paškritisku atklāsmi? Tāpat lielā mērā neatbildēts palicis, ciktāl VDK garā roka ietekmēja tiesas spriedumus. Vēl un vēl, jo runa ir par sabiedrības attīrīšanos no vecā režīma sārņiem kopumā. "Klusēšana nozīmē, ka vesels latviešu tautas slānis savu pagātni slēpj: viņi ir manipulējami un ietekmējami." (Andrievs Ezergailis. Caur velna zobiem. 2015, 158. lpp.)
Tajā pašā laikā neticu arī vaimanātāju versijai, ka "čekas maisos" vairs nekas nav palicis. Tāpat kā panikas cēlājiem, kas norāda, ka katrs aicinājums "iznākt no skapja" saistāms ar kārtējo Saeimas vēlēšanu tuvumu. Vēl atliek piesaukt Latvijas valsts simtgades pilnu programmu ar zemtekstu, ka nav īstais brīdis "sildīt vecu zupu".
Centrāleiropas fons
Austrumeiropas tautu likteņos sociālisma periodā varam konstatēt daudz kopēju likumsakarību. Pati izsmalcinātākā represīvā sistēma un totāla denunciācija pastāvēja Austrumvācijā (Stasi) un Rumānijā (Securitate). Šoreiz abus minētos drošībnieku monstrus atstāsim malā.
Pirms vairākiem gadiem Čehijā no jauna uzvirmoja apsūdzības pret rakstnieku Milanu Kunderu, kurš kopš 1975. gada dzīvo Francijā. Žurnāls "Respekt" (2008) rakstīja, ka viņš savulaik gājis uz policijas iecirkni ziņot par kādu "aizdomīgu personu universitātē". Kundera to noliedzis. Šajā strīdā toreiz iesaistījās arī dramaturgs Vāclavs Havels, bijušais disidents, Čehijas Republikas prezidents un morāla autoritāte visā Austrumeiropā: "Es labi atceros tos laikus. Atceros, kāda gaisotne valdīja. Pats uz visu to atskatoties, es īsti nesaprotu cilvēkus, [kuri nevērtē situāciju caur laika prizmu], un dažkārt pats mulstu par lietām, ko esmu sarunājis." Citiem vārdiem, varbūt nebija jāiet uz policijas iecirkni, lai kādam rastos nepatikšanas. Bijušais Čehijas vēstnieks Latvijā Tomāšs Pštross izteicies, ka tā bijusi "liela rakstnieka, Nobela prēmijai droši virzīta kandidāta traģēdija".
Vēl nopietnāka ir ieilgusī stīvēšanās Polijā, kur bijušais prezidents Lehs Valensa figurē kā specdienestu aģents Boļeks 20. gadsimta 70. gados. Ir versija, ka aizsākums tādai apsūdzībai meklējams vēl tajā laikā, kad Valensa kā arodkustības "Solidaritāte" līderis kļuva par Nobela Miera prēmijas laureātu (1983). Tagad visas kārtis ir Nacionālā piemiņas institūta (Instytut Pamieci Narodowej) rokās, Valensas rosinātais tiesas process turpinās. Arī šī lieta nav tikai temats sensāciju kāres apmierināšanai. Drīzāk jautājums, vai valstiska institūcija pati nav piedalījusies kādā politiskā spēlē, ņemot vērā bijušā poļu pretošanās kustības karognesēja saspīlētās attiecības ar Kačiņsku dzimtu un valdošo partiju "Likums un taisnīgums".
Gribētos cerēt, ka mūsu vēsturnieku korpuss līdzīgās kolīzijās paliks politiski caurcaurēm imūni. Tik bieži piesauktās "raganu medības" sāktos, ja kartotēkās minētos vārdus nodotu vispārējai apskatei kā kādreiz veikalos fotozibšņus "viņi zaga". "Man nav nekādu tiesību spriest, kurš bija īsts nodevējs un kurš — sīks pašlabuma meklētājs," Ievas Lešinskas vārdi, kas neprasa komentārus. Svarīgi, lai sabiedrība šodien akceptē tēzi, ka dzīve padomju režīmā nebija kā spēle pie Sudrabkalniņa, kur vienā pusē kristālskaidrie cīņā saucēji, bet otrā — peramie zēni ar Kultūras sakaru komitejas sekciju aktīvistiem galvgalī. Bija gan nelabojami karjeristi, gan situācijas vai idejas diktētu kompromisu meistari. Varbūt pati Latvijas Tautas fronte bija daždažādu "apzinātu kompromisu" redzamākais fenomens!
Kā atslēgas vārdus šīs tēmas turpinājumam piedāvāju atklātu sarunu un empātiju, nevis sirdīgu cepšanos un talantīgu laikabiedru nomelnošanu.
Mēs neizvēlamies laiku, kurā dzīvojam, bet varam izvēlēties veidu, kā nokārtot savus rēķinus ar pagātni. Pretējā gadījumā turpināsim dreifēt tajā pašā frustrāciju straumē.
[1] Latviešu trimdai domāts propagandas laikraksts, iznāca Rīgā kopš 1958. gada 8. aprīļa. Tā izdevējs Latvijas Komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs (LKSK, kopš 1988. gada decembra — Latvijas kultūras sakaru komiteja Tēvzeme). Imants Lešinskis — Dzimtenes Balss redaktors no 1962. līdz 1970. gadam. Kopš 1990. gada janvāra laikraksts iznāk kā Tēvzemes Avīze, tās pēdējais numurs izdots 1992. gada 23. oktobrī, nevis 1991. gada 9. decembrī, kā minēts grāmatā Imants Lešinskis. Starp divām pasaulēm.
2 Latviešu trimdai adresēts Latvijas Radio propagandas raidījums, izveidots 1969. gadā. Veidots ciešā sadarbībā ar LKSK. Tajā darbojušies Alberts Liepa, Edvīns Berķis, Jānis Ūdris un citi, kā konsultanti pieaicināti populāri kultūras darbinieki un sabiedrības pārstāvji.
3 Latviešu padomju vēsturnieks un padomju milicijas apakšpulkvedis (Valdis Klucis, 1928—2007). Pēc Otrā pasaules kara piedalījies nacionālo partizānu pratināšanā Ventspils apkaimē. Viens no sava laika ideoloģiski pašiem zvērinātākajiem vēsturniekiem, kopš 1991. gada dzīvojis Maskavā.
4 Sabiedriski politisks un literārs nedēļas laikraksts, iznāca 1940.—1976. gadā Bostonā (ASV). Tā oficiālais izdevējs Baltic Publishing Company uzturēts par VDK līdzekļiem.
Voldemārs Hermanis (1935) ir žurnālists, padomju okupācijas laikā ārpolitikas komentētājs (LPSR KP CK laikrakstā Cīņa, TV, radio), laikraksta "Dzimtenes Balss" redaktors. Pēc 1992. gada apskatnieks laikrakstā "Neatkarīgā Cīņa". Vairāku grāmatu autors un sastādītājs. Jaunākās —" Zem LKP kupola" (2016) un "Saprast Baltkrieviju" (2017).
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
