1. un 2. jūnijā norisinājās plaša starptautiska akcija "Save Oleg Sentsov", kuras laikā tika vākti paraksti un rīkoti mītiņi ar mērķi pievērst uzmanību ukraiņu režisora Oļega Sencova nepamatoti bargajam ieslodzījumam. Akcija paredz arī vēstuļu sūtīšanu savas valsts valdības institūcijām ar lūgumu izteikt atbalstu režisoram starptautiskās pārrunās un sarunās ar Krievijas vēstniecībām. Atbalsta aktivitātēm pievienojās arī Latvijas Kinematogrāfistu savienība, aicinot parakstīt iniciatīvu par Sencova atbrīvošanu. To paredzēts iesniegt Valsts prezidenta kancelejai, Ārlietu ministrijai un Krievijas Federācijas vēstniecībai.
Uz šo nu jau pasaules notikumu fona krievu režisors Askolds Kurovs savu dokumentālo filmu "Process", kas vēsta par Oļega Sencova tiesas prāvu, nodevis bezmaksas apskatei internetā. Kā saka pats Kurovs, "Process" ir vēstījums par "nežēlīgu varas mašīnu, varonīgumu un gļēvulību". Filmas pirmizrāde notika 2017. gadā Berlīnes kinofestivālā, savukārt Krievijā tā pirmoreiz tika izrādīta 2017. gada decembrī dokumentālā kino festivālā "Artdocfest", raksta "Current Time".
"No filmas "Process" ir pilnīgi skaidrs, ka Sencovs ir simbolisks upuris, nevis cilvēks, kurš pastrādājis īstu noziegumu. Kad Eiropas Kinoakadēmija palūdza kino nozares darbiniekus iestāties par Sencova atbalstu, es ierakstīju videopaziņojumu, kurā paužu uzskatu, ka pagrīdes organizācija "Jaunā gvarde" tiek uzskatīta par varoņiem, kuri ietekmēja turpmāko vēstures attīstību, nevis noziedzniekiem. Lai gan patiesībā viņi nodarbojās ar okupantu varas boikotu. Taču brīdī, kad okupantu vara šajā karā cieta sakāvi, jaungvardieši kļuva par varoņiem. Sencovam – pat ja viņš vainojams apsūdzībās –, ņemot vērā vēstures analoģiju, lemts kļūt par tādu pašu nacionālo varoni," portālam "Meduza" stāsta dokumentālā kino festivāla "Artdocfest" prezidents Vitālijs Manskis.
""Artdocfest" vajadzēja atklāt festivālu ar filmu par mūsu kolēģi, kurš ir notiesāts uz 20 gadiem – pēc visiem parametriem, manuprāt, pilnīgi nelikumīgi. Es nelietoju vārdu "nehumāni", es saku –"nelikumīgi". Jo var izrādīt vai neizrādīt žēlsirdību, bet rīkoties pretlikumīgi – nedrīkst," uzskata Manskis.
Filmas "Process" nosaukuma paralēle ar Kafkas meistardarbu Kurovam radusies no bezspēcības sajūtas. "Tu saproti, ka nekādi nevari palīdzēt, ietekmēt. Pat tad, ja liecinieks atzīstas, ka liecinājis spīdzināšanas rezultātā un tāpēc no liecības atsakās. Mašīna darbojas ārpus pierādījumu loģikas. Vienkārši kustas pēc saraksta virzienā uz visiem zināmu "gala pieturu". Jo izmeklētāji jau no paša sākuma Sencovam paziņoja, ka iesēdinās viņu uz 20 gadiem," medijam "Novaya Gazeta" stāsta Kurovs.
"Godīgi sakot, bija grūti noticēt, ka viņš ir terorists. Bet, protams, kad cilvēku nepazīsti tuvu... Nezini, kā viņš rīkosies attiecīgos apstākļos. Man bija svarīgi uzzināt, kas notika patiesībā. Un tomēr man bija grūti pieļaut, ka viņš ir vainīgs. Ideja par Ļeņina pieminekļa spridzināšanu ir idiotiska un nekādi nesasaucas ar to, ko viņš raksta, runā, filmē," uz jautājumu, vai filmas veidošanas sākumā bijis pārliecināts par Sencova nevainīgumu, atbild Kurovs.
Par ko ir šis stāsts? 2015. gada augustā 1976. gadā dzimušajam ukraiņu režisoram Oļegam Sencovam Krievijā piesprieda 20 gadus cietumā, apsūdzot "teroristiskā darbībā" un teroraktu plānošanā anektētajā Krimā – viņš ar līdzdalībniekiem esot grasījies sagraut Ļeņina pieminekli Simferopolē, kā arī aizdedzinājis Krievu kopienas Krimā un partijas "Vienotā Krievija" birojus.
Tolaik Krimā jau bija noticis "referendums", Ukrainu atbalstošie mītiņi un demonstrācijas, kurās parādījās arī režisors, – aprimušas. Aktīvisti laiku pa laikam sanāca kopā un gudroja, kā palīdzēt ģimenēm bloķētajās teritorijās, savukārt Simferopoles mākslas centrā "Kabata" ("Карман") notika medicīniskās palīdzības kursi, bet pats Sencovs Krimas bāzēs iebarikādētajiem Ukrainas karavīriem piegādāja ūdeni un pārtiku.
Tiesa, tas viss nebūt nebija Sencova dzīves plānos – viņš grasījās uzņemt savu otro pilnmetrāžas filmu "Degunradzis" ("Носорог") par bērnu dzīvi deviņdesmitajos gados. Daļu līdzekļu viņš tai bija savācis jau ziemā, taču Maidana dēļ darbs tika atlikts. Savukārt pēc tam sākās Krimas aneksija.
Sencovs, kura kontā ir divas īsmetrāžas filmas ("Banānzivs perfektā diena" 2008. gadā un "Vērša rags" 2009. gadā), kā arī debijas pilnmetrāžas filma "Gamer" 2011. gadā, kura Roterdamas Starptautiskajā filmu festivālā izpelnījās gan kritiku, gan publikas atzinību, labi atceras savas aizturēšanas dienu. Tas notika pie viņa mājas kāpņutelpas 2014. gada 10. maijā (tiesa, lietas materiālos figurē cits datums – 11. maijs), raksta neatkarīgā Ukrainas mediju platforma "Hromadske".
Pēcāk Krievijas tiesas zālēs Sencovs detalizēti klāstīja tās dienas notikumus – ar galvā uzmauktu maisu viņu mikroautobusā nogādāja Ukrainas Drošības dienestā (UDD) Simferopolē, kur viņš tika sists, žņaugts, izģērbts, kā arīdzan viņam piedraudēja ar izvarošanu. Tas viss tika darīts, lai viņš atklātu Krimas aktīvistu vārdus un tos, kuri grasījās ar viņu kopā uzspridzināt Ļeņina pieminekli.
"Uzklausījuši manu atteikumu, viņi man piedāvāja sniegt liecības pret Maidana vadību. Ja viņi ir tie, kas deva pavēli, saņemsi septiņus gadus. Ja nē – par vadītāju padarīsim tevi un saņemsi 20 gadus," stāstīja režisors. Pēc tam viņš tika nogādāts atpakaļ mājās, kur tika veikta kratīšana: "Taču neko, izņemot to, kas ir vērtīgs tikai man, proti, manu bērnu, kurš bija spiests tajā visā noraudzīties, viņi neatrada."
Drīz vien viņš tika pārvests uz Maskavu. Kaut arī Sencovs nekad netika prasījis, lai viņam piešķir Krievijas pilsonību, viņš tika tiesāts kā Krievijas pilsonis. Sencova izteikumi par spīdzināšanu tā arī netika pievienoti lietai, savukārt zilumi un asinsizplūdumi tika skaidroti ar viņa paša noslieci uz sadomazohismu.
Starptautiskā cilvēktiesību organizācija "Amnesty International" un Krievijas cilvēktiesību aizsardzības centrs "Memoriāls" ("Мемориал") atzinuši Sencovu par politieslodzīto, savukārt Ukraina Eiropas Cilvēktiesību tiesā iesniegusi prasību pret Krieviju.
Šobrīd Sencovs ir ieslodzīts stingra režīma kolonijā "Baltais lācis" Jamalas Ņencu autonomā apvidus pilsētā Labitnangi un kopš 14. maija ir pieteicis badastreiku, pieprasot Krievijai atbrīvot visus Ukrainas politieslodzītos. Badastreiku, atbalstot Sencovu, 31. maijā pieteicis arī aktīvists Oleksandrs Koļčenko, kuram šajā pašā lietā tika piespriests 10 gadu ieslodzījums.
Sencovs nevienu paša pasludinātajam badastreikam neaicina pievienoties, kā arī nav zinājis, ka Krievijā, Ukrainā un vēl vairākos desmitos citu valstu notiek viņa atbalsta akcija, "Radio Liberty" atklāj režisors Askolds Kurovs, kurš jūnija sākumā viņu bija apciemojis kolonijā. Kurovs arīdzan stāsta, ka Sencovs nesūdzas ne par apstākļiem kolonijā, ne par tās administrāciju. Viņš daudz lasot, piemēram, avīzi "Novaya Gazeta", kuru saņem ar vairāku nedēļu novēlošanos. Tāpat Sencovs strādājot pie scenārija, kā arī ir jau uzrakstījis stāstu grāmatu un romānu.
Sencovu kolonijā nule kā apmeklējis arī viņa advokāts Dmitrijs Dinze, kurš medijam "Current Time" atklāj detaļas par 14. maijā pieteikto badastreiku. Sencovu izmeklējuši mediķi, un viņam veikti iekšējo orgānu ultrasonogrāfijas izmeklējumi. 12. vai 13. badastreika dienā viņš piekritis ārstu priekšlikumam uzturēt organismu ar vitamīnu kokteiļu un glikozes injekcijām. Grūtākā esot bijusi 10. badastreika diena.
Gatavojoties badastreikam un tā laikā Sencovs ir zaudējis astoņus kilogramus. Pats viņš advokātam atklājis, ka "atrodas uz robežas". Viņa iekšējie orgāni, visupirms jau nieres, var pārtraukt darboties. Ārsti Sencovu brīdinājuši, ka tādā gadījumā viņam tiks nozīmēta piespiedu barošana. Tas ļautu izvairīties no orgānu mazspējas un iespējamo letālo iznākumu novilcinātu aptuveni par 30 dienām.
Aizstāvēt režisoru metušies daudzi pasaulē atzīti kino nozares darbinieki, piemēram, somu kinorežisors Aki Kaurismaki, angļu kino un teātra režisors un scenārists Maiks Lī, poļu kinorežisors Andžejs Vajda un vācu kinorežisors Vims Venderss, Ukrainas politiķi, krievu zinātnieki un kultūras darbinieki, kā arī Eiropas Kino akadēmija (EFA), aicinot rakstīt savu valstu ārlietu ministriem, rakstīt pašam Oļegam Sencovam, pievienoties starptautiskās petīcijas parakstītāju pulkam, kā arīdzan ziedot viņa abu nepilngadīgo bērnu atbalstam.
Atbalstu izteikuši arī citu kultūras nozaru pārstāvji, piemēram, starptautiskās rakstnieku, publicistu un redaktoru organizācijas PEN biedri, tostarp britu rakstnieks Īans Makjūans, dziesminiece un dzejniece Patija Smita, indiešu izcelsmes britu rakstnieks Salmans Rušdi un kanādiešu rakstniece Mārgareta Atvuda.
Savukārt nesenāko radošo akciju kopā ar neatkarīgo Krievijas mediju "Novaya Gazeta" sarīkojuši Krievijas kino nozares profesionāļi, tostarp starptautiski atzītais kinorežisors Andrejs Zvjagincevs, aktrises Svetlana Kamiņina un Lija Ahedžakova, kuri īpašā projektā lasa Sencova stāstu "Suns".
Vladislavs Žuks, galvenās lomas atveidotājs Sencova 2011. gada debijas filmā "Gamer", kas vēsta par nelielā Krimas pilsētiņā mītošu pusaudzi, kurš aizraujas ar datorspēlēm un pasaules čempionātā iegūst otro vietu, medijam "Hromadske" atklāj, ka Sencovs ir ļoti principiāls cilvēks. "Viņš skaidri zina, ko vēlas, un prot par saviem vārdiem atbildēt. (..) Viņam uz visu bija savs skatījums, un tas viņam šķita vissvarīgākais. Ja viņš ko nolēma, tad tā arī darīja. Ja ko pateica, tad attiecīgi arī rīkojās," atmiņās par Sencovu dalās Žuks.
Vaicāts, kādas ir viņa domas par arestu, jaunais aktieris stāsta: "Kad notika Maidans, viņš bija pārliecināts, ka nepieciešams kaut ko darīt. Viņš par to visu pārdzīvoja, juta līdzi, dzīvoja ar to un arī piedalījās. Man tas nebija saprotams, jo mēs jau grasījāmies uzņemt jaunu filmu, bet viņam mainījās intereses. Kino novirzījās otrajā plānā. Ja esi mākslinieks, tad ietekmē procesus ar mākslu, taču viņš nolēma piedalīties fiziski, un, lūk, kas no tā iznāca."
Kamēr Sencovs atrodas ieslodzījumā, par viņa bērniem – piecpadsmitgadīgo meitu Alīnu un divpadsmitgadīgo dēlu Vladu, kuram ir diagnosticēts autisms, – rūpējas māte Ludmila Georgijevna. Pēdējo reizi viņš dēlu redzēja pirms trim gadiem – 2015. gadā Rostovas pie Donas tiesas zālē aiz stikla. Savukārt iepriekšējā reize bija 2014. gada 10. maijā, kad Oļegu, ieslēgtu rokudzelžos, aizveda no mājām.
Visvairāk Ludmila pārdzīvo par to, ka bērni aug bez tēva, kurš viņiem bija vislielākais draugs. Tiesa, Sencovs no ieslodzījuma vietas arvien cenšas dot bērniem norādījumus, piemēram, iesaka, kādas grāmatas lasīt, – Selindžera "Uz kraujas rudzu laukā", Bredberija "Pieneņu vīnu", Beļajeva "Profesora Dovela galvu" un Remarka "Trīs draugus".
Ludmila baidās, ka par Oļegu aizmirsīs. Tieši tāpēc viņa vienmēr ir gatava runāt ar žurnālistiem, lai arī šādas sarunas nenākas viegli – katru reizi tās uzplēš brūci. Vladam ir visgrūtāk. Pēc Oļega aizvešanas viņš nemitīgi vaicājis: "Kur ir Oļegs? Kur viņš aizgāja? Vai es esmu vainīgs, ka viņš aizgāja?"
"Mēs cenšamies Oļegam rakstīt pēc iespējas biežāk, bet no viņa gan tikpat kā nesaņemam vēstules. Pienāk reizi pusotrā, reizi mēnesī. Bet mēs rakstām. Mēnesī reizes četras rakstu. Es viņam rakstu vienkārši, stāstu par bērniem, vairāk neko. Kur viņi bijuši, ko redzējuši, ar ko nodarbojas. Protams, par sāpīgajām lietām mēs viņam nekad neko nesakām. Mums viss vienmēr ir labi. Bērni ir malači, viss ir labi," atklāj Ludmila.
Tikmēr bažas par Sencova veselību aug augumā. Sarunā ar radio "Eho Moskvi" politiķe un žurnāliste Ksenija Sobčaka atklājusi, ka Sencova badastreiks "var beigties bēdīgi". Viņa maija beigās sazinājusies ar režisoru videozvana režīmā un centusies viņu pārliecināt izbeigt badastreiku, taču viņš atteicies to darīt. "Esmu šausmās, jo saprotu, ka viņš izskatās pēc tāda, kas ies līdz galam," sacīja Sobčaka, piebilstot, ka viņš ir ļoti bāls un ļoti vājš.
"Kopā līdz beigām. Slava Ukrainai!" savā badastreika pieteikuma vēstulē raksta Sencovs.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
