'Rokmūzika ir kā sekss'. Rīgā pirmizrādīta filma par Artēmiju Troicki

Filma "Kritiķis" tika radīta 2,5 gadus, turklāt 95% no tās veido viena cilvēka darbs. Jaunais režisors Andrejs Airapetovs ir gan tās scenārija autors un operators, gan režisors un skaņas operators, turklāt uzņēmis filmu pats par saviem līdzekļiem, tiesa, saņemot dažādu fondu atbalstu.

Troickis atklāj, ka filmas uzņemšanā nekādi nav piedalījies un nemaz nezināja, kas un kā tika darīts ar uzfilmēto materiālu. "Kritiķi" pirmo reizi noskatījies kopā ar visiem pārējiem šī gada maijā, kad Tallinā notika tās pirmizrāde. Pēc tam tā tika izradīta Maskavā un Londonā, bet ceturto demonstrēšanu nu piedzīvoja Rīgā.

Pirmās rokgrupas, pirmie hipiji un panki, pirmie rokfestivāli, pirmie pagrīdes mūzikas žurnāli, ierakstu studijas, "Ļeņingradas rokklubs" un "Maskavas roka laboratorija" – par to visu filmā stāsta un rāda pats Troickis, dziesminieks Boriss Grebenščikovs, apvienības "Mashina Vremeni" līderis Andrejs Makarevičs, "Zvuki Mu" solists Pjotrs Mamonovs, Iļja Lagutenko no "Mumiy Troll" un daudzi citi nu jau par krievu rokmūzikas ikonām kļuvuši personāži.

Uz bijušā mūzikas žurnālista un tuva drauga Jāņa Šipkēvica seniora jautājumu par to, kā Troickis pamana graudus starp pelavām, proti, kā tas nākas, ka šmulīgos un šķietami pagrimušos indivīdos viņš saredz rokmūzikas pērles, Troickis atklāj, ka vienkārši ir ziņkārīgs avantūrists: "Es nezinu. Daļēji man vienkārši paveicās, daļēji nostrādāja intuīcija. Man vienmēr ir paticis klaiņot pa tumšām vietām, līst iekšā velns viņu zina kur."

Viņš arīdzan piebilst, ka ir "diezgan vieglprātīgs un bezrūpīgs", turklāt pēc dabas ir godīgs un "varbūt pat naivs". "Es neko nedaru speciāli, bet gan tāpēc, ka man tā sanāk. Varbūt es šajā ziņā gribētu būt gudrāks, diplomātiskāks, bet man tas nepadodas. Tieši tāpēc es nekad nevarētu nodarboties ar biznesu, jo man slikti padodas kontrole," klāsta Troickis, piebilstot, ka nezina, kas ir skaudība – nekad dzīvē nav nevienu apskaudis.

Vaicāts, vai krievu rokmūzika mūsdienu pasaulē ir konkurētspējīga, Troickis atbild noliedzoši: "Nē. Tāds klasisks krievu roks no septiņdesmitajiem un astoņdesmitajiem gadiem ārpus krievu diasporas nevienam nav saprotams, nevienam nav vajadzīgs, lai gan mēģinājumi izsisties pasaulē ir bijuši – Grebeņščikovs, "Gorky Park" utt., bet nekas no tā nav sanācis. (..) Mūsdienās visas grupas, kuras vēlas izsisties, dzied angļu valodā, spēlē aktuālu rokmūziku. Dievs dod, lai viņiem kaut kas izdotos, taču es par to ļoti šaubos. Rokmūzika ir kā sekss. Krievu cilvēka seksualitāte ir kaut kāda... nekāda. Visādā ziņā Rietumos to noteikti nesaprot. Vai nu tā aiziet kaut kādā mazohismā, vai arī to vienkārši neuztver. Meinstrīmam krievu sekss tiešām neder."

No krievu rokmūzikas, kas mūsdienās arvien ir dzīva un augstvērtīga, Troickis izceļ Borisu Grebeņščikovu, DDT un "Delfin". Savukārt no Latvijas mūziķiem kā teicamus un interesantus piemērus viņš min Elizabetu Lāci, Elizabeti Balčus un grupu "Manta", ar kuru viņu savulaik iepazīstinājis Ingus Baušķenieks.

"Es neuzskatu, ka mūzika, salīdzinājumā ar sešdesmito-septiņdesmito gadu "zelta ēru", būtu kļuvusi sliktāka. Arī mūsdienās ir ļoti daudz talantīgu muzikantu, kuri sacer brīnišķīgas dziesmas, taču jaunajā mūzikā ir grūti orientēties, jo tās ir ļoti daudz. Nākas pavadīt daudz laika internetā, lai atsijātu graudus no pelavām," atzīst Troickis.

Tiesa, Troickis piebilst, ka pārmaiņas viņu nebiedē un padara dzīvi interesantu, atzīstot, ka viņam ļoti nepatīk tas, kas notiek mūsdienu pasaulē, turklāt ne tikai Krievijā. "Es uzskatu, ka cilvēces attīstība ir beigusies. Tas notika 2011. gada 11. septembrī. Šajā dienā cilvēces vēsturē, manuprāt, notika lūzums. (..) Es, protams, vēlos pārmaiņas, taču visas pārmaiņas, kas notikušas pēdējā laikā, ir nākušas tikai par ļaunu. Vienīgais, kas pēdējo 15-20 gadu laikā priecē, ir fakts, ka Ziemeļkoreja nolēmusi atsacīties no kodolieročiem. Sīkums, bet patīkami. Bet vairāk nekas nav patīkami," rezumē Troickis.