Rakstniecības un mūzikas muzeja dārgumi: Pētera Strazdiņa unikālā vijole

Vispirms tā izpaužas pašas vijoles neparastajā veidolā un materiālu izvēlē – melnajā, necaurspīdīgajā lakojumā un dzeltena perlamutra imitācijas pielietojumā. Bet vispārsteidzošākais ir tas, ka vijoles darinātājs ir vēlējies sevi iemūžināt, stīgturī iestrādājot savu fotoportretu ovālā. Tajā mēs viņu redzam jaunības plaukumā ar švītīgu tauriņu, kas rada priekšstatu par ekstravagantu salonmūziķi, kurš vēlas dižoties un pārsteigt ar neparasto vijoli.

Taču izrādās, ka stāsts par vijoles autoru Pēteri Strazdiņu ir daudz sarežģītāks. Viņš savu jaunības darinājumu ap 1980. gadu, pārceļoties uz dzīvi pansionātā "Cīrulīši", uzticējis savam Cēsu kaimiņam Jānim Randem, kura meita to vēlāk nogādāja uz muzeju, lai arī par pašu autoru neko vairāk nezināja.

Mākslinieka un skolotāja Pētera Strazdiņa vārds vēl ir dzīvs tikai dažu līdzcilvēku atmiņās, kas ļauj nedaudz izsekot viņa trauksmainās, dažādu pārmiju bagātās dzīves ceļam. Vēl kā pamatskolas audzēknis viņš, smagas slimības piemeklēts, nonācis slimnīcā, kur arī sācis ar nazi izgriezt vijoli. Vēlāk viņš to pilnveidojis un pabeidzis, uzmeistarojis arī tieši šai vijolei atbilstošu kasti, kuras vāku rotā zobena attēls. Otrā pasaules kara laikā studējis Latvijas Mākslas akadēmijā, bet 1949. gadā beidzis Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolas Mākslas pedagoģijas nodaļu. Viņš strādājis par daiļkrāsotāju, noformētāju un dekoratoru Jaunatnes teātrī, Rūpnīcā VEF un citur, bijis zīmēšanas skolotājs Rāmuļu skolā, gleznojis vērienīgus lielformāta darbus, un visur viņu pavadījusi paša darinātā vijole, kuru viņš aizrautīgi spēlējis dažādos pasākumos un sarīkojumos.

Mēs priecājamies, ka nu ir atšķetināts Pētera Strazdiņa dzīves kamols, jo tas uz šo vijoli ļauj paraudzīties pilnīgi citām acīm – kā viņa centienu un ilgu piepildījumu, un vienīgo pieminekli mākslinieka un skolotāja Pētera Strazdiņa dzīvei, kuru nu glabā Rakstniecības un mūzikas muzejs.

Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā glabājas 25 vijoles, kuru vidū ir gan kokrūpnieka, mākslas mecenāta un vijoļu fantasta Augusta Dombrovska būvētie instrumenti, gan rakstnieka Kārļa Ieviņa darinātā vijole, vijoļmeistaru Jāņa Barabančika, Nikolaja Dreikas, gleznotāja Aleksandra Zviedra un citu meistardarbi. Katram no šiem instrumentiem ir savs stāsts, un aiz katra no tiem stāv meistars, kura vēlme radīt skanošu brīnumu un sirds siltums ir ielikts ikviena šī instrumenta dvēselē.