Latviešu skatuvisko deju kustība ir nemitīgs un nepārejošs aplis – no vieniem svētkiem līdz nākamajiem, atkal un atkal dzīvojot ar sapni par dalību lielajos svētkos Rīgā. Jau pirms svētkiem, kad tika ziņots par rekordlielo dejotāju skaitu šajos svētkos (vairāk nekā 18 tūkstoši), un redzot šo skaisto dejas saimi uzveduma "Māras zeme" noslēgumā, šķita – iespējams, šoreiz uz Rīgu varbūt tikuši gandrīz visi, kas patiešām to vēlējušies. Tas saviļņoja un gandarīja, jo mūsu lielāko svētku būtība taču ir piedalīties!
Deju lieluzveduma atklāšanas runā kultūras ministre Dace Melbārde vēlēja, lai "Māras zemes" stāsts mūs iedvesmo. Ticu, ka daudzus skatītājus šie koncerti arī iedvesmoja. Grūti palikt vienaldzīgam, redzot, cik satricinoši skaisti milzīgajā deju placī izvijas latviešu zīmes un raksti un ar kādu prieku visi dalībnieki tek, lec, skrien, dejo un virpuļo. Cita starpā – viena no emocionāli spēcīgākajām epizodēm pirmajā daļā bija meiteņu-dvēselīšu skrējiens ("Veļu druva, iļģu lauks"). Skaists un daudzsološs bija arī pats sākums, kurā puišu rindas kā upes tērcītes satek un piepilda Austras koka zīmi, paralēli skanot Zanes Jančevskas ierunātajam mūsu tautas likteņstāstam. Saturā emocionāli, bet formā – atraktīvi.
"Māras zemi" veidojusi atzīstama profesionāļu komanda – horeogrāfi Jānis Ērglis un Jānis Purviņš, režisors Elmārs Seņkovs, mākslinieks Reinis Suhanovs, teātra zinātniece Ieva Struka (libreta autore, uzveduma līdzautore). "Uzvedums veidots kā nācijas izveides "rekonstrukcija"" (citēts no uzveduma programmiņas) – un šis stāsts sadalīts četros nosacītos laika nogriežņos. Katram no tiem arī sava iekšējā dramaturģija, atšķirīgi komponisti un horeogrāfi. Par to laikmetu, kurā mūsu garamantas sāka veidoties, visvairāk atbildīgi bijuši horeogrāfs Agris Daņiļevičs un komponists Kaspars Bārbals ("Auļi"), veidojot sadaļu "Māras atnākšana". Laika periods, kurā šejieniešu tradīcijas satikās ar kristietību, bijis vairāk horeogrāfa Jāņa Purviņa un "Iļģu" pārziņā. Nacionālās pašapziņas modināšana un lielo pārmaiņu laiks 19. un 20. gadsimta mijā – horeogrāfa Jāņa Ērgļa un komponista Jura Kulakova ziņā. Savukārt ceturtā daļa ir jaudīga aizvadīto simt gadu dejas tradīciju kolāža, kurā uzveduma veidotāji piedāvā raitā pārskrējienā atcerēties vai visu ievērojamāko skatuviskās tautas dejas horeogrāfu dejas.
Konceptuāli šāds ietvars ir skaidri saprotams un gana loģisks. Bet vai to varētu arī nolasīt, vien uzvedumu skatoties? Vizuāli visatšķirīgākā ir pirmā daļa, jo visiem dalībniekiem ir stilizēti, gandrīz vienādi (zili, zaļi, sarkani) līvu arheoloģiskie tērpi vai vienkārši linu krekli. Taču horeogrāfiski, dominējot vienkāršajam teciņsolim, atmiņā "Māras atnākšana" īsti nepaliek. Drīzāk paliek asociācijas ar olimpisko spēļu atklāšanām/noslēgumiem vai ķīniešu sinhronajiem masu priekšnesumiem (ko vēl vairāk pastiprina inscenētās "kauju" ainas ar nūjām). Un tepat arī asociācijas ar padomju laika svētkiem, kad dejotāji bija daļiņa no burtiem propagandas saukļos "мир" un "дружба" ("miers" un "draudzība"). Šis lieluzvedums kaut kādā ziņā apliecināja to, ka glīti raksti vien un dalībnieku skaitliskais rekords vēl negarantē māksliniecisko pilnību. Īstā dejotāju enerģija un idejiskā jauda vērojama tad, ja zem zīmējumiem un rakstiem apakšā ir groda dejas horeogrāfija. No inscenējuma viedokļa gan lieliski izskatījās veļu upe un jau minētais dvēselīšu skrējiens. Tā ir nepārejoša panākumu atslēga (lai iesildītu publiku) ir bērnu klātbūtne ar tikai viņiem raksturīgo spontanitāti, skaļo kliegšanu, nesaķemmēto dabiskumu.
Otrās daļas "Svētā Māra – Marija" sākumā dejotāju izvietojums atgādina baznīcas galveno eju. Iespaidīgi. Horeogrāfijā turpina dominēt teciņsolis un ātri mainīgi, taču grezni laukuma zīmējumi, kuriem pa vidu jau arī kādas dejas. Tomēr "Iļģu" mūzika šķiet vairāk piemērota kārtīgiem danču vakariem, kad pašam jāiet dejot un kad, lai labāk iejustos, labi der tieši soļu un gājienu kombināciju atkārtošanās. Varbūt tāpēc, skatoties no malas, šajā daļā dejot vēl īsti negribējās.
Trešā daļa "Māras atgriešanās" jau ir tuvāk mūsdienu dančiem un šlāgeriem. Tieši tā pārsteidzošā kārtā izklausās Jura Kulakova kompozīcijas Kristapa Krievkalna aranžējumā. Pa vidu gan te pēkšņi iesprukusi kā apmaldījusies Raimonda Paula "Manai dzimtenei". Jā, šajā dziesmā ir vārdi par 1873. gadu un pirmajiem Dziesmu svētkiem, tomēr, ja skatām uzvedumu kā hronoloģisku retrospektīvu, šis tomēr arī horeogrāfijas ziņā šķiet kā izlēciens laikā uz priekšu padomju gados, nemaz nerunājot par dziesmas un dejas politisko kontekstu. (Ja bijusi vēlme to izcelt kā kaut ko īpašu dejas vēsturē, tad šī deja labāk iederētos koncertā "Vēl 100 gadu dejai".) Iespējams, ka šī ir netīši mesta laipa uz uzveduma ceturto daļu – "Māras sagūstīšana un atbrīvošana", kurā cita citai seko jau zināmu un iemīļotu deju fragmentu kolāžas, kas še tematiski sagrupētas. Un, beidzot, gribas dejot un būt tur uz laukuma, starp dejotājiem!
Ceturtās daļas laikā rodas tikai viens jautājums, kuram atbildi gribētos ieraudzīt nākamajos Deju svētkos. Proti, diasporas latviešu deju kopām un ansambļiem būtu rodama vieta kopējā deju programmā līdzās mūsmāju dejotājiem. Šoreiz ārzemju latvieši gan teorētiski un tematiski labi iederējās deju kolāžā "Saved tos mājās pie Daugavas krastiem" – pievēršoties mūsu tautiešiem, kas pēc kara, aizklīstot pasaulē, centās saglabāt tautas dziesmu un deju tradīciju. Šodien situācija ir cita: ārzemju deju kolektīvos pamatā dejo tepat Latvijā dzimušie un to pašu repertuāru, ko mēs te. Un nemaz ne sliktāk, par ko liecināja pasaules latviešu deju un folkloras kopu koncerts "Cilvēks. Mūžs. Dimd!" Latviešu biedrības namā. Mēs visi taču esam Latvija, pat ja pasaulē "izbiruši". Jā, protams, turpinot glabāt un kopt mūsu garamantas, taču bez dzelzs priekškara barjeras.
Iespējams, mums bija vajadzīgs arī šāds lieluzvedums. Jau tagad ir skaidrs, ka mēs to atcerēsimies vēl ilgi: ka Latvijas simtgades Dziesmu un deju svētkos tika iecerēts kas konceptuāli vērienīgs un nedaudz atšķirīgs no iepriekšējās tradīcijas. Gan jau atcerēsimies arī šūmēšanos svētku gatavošanas procesā gan saistībā ar sākotnējo neizpratni par horeogrāfiju, gan apjukumu, noprotot, ka sagaidāma papildu naudas izdošana par tērpu izgatavošanu pirmajai uzveduma daļai. Aktīvas komunikācijas rezultātā tika atrasti kompromisi un koncepcijas skaidrotas. Katrā ziņā "strēlnieku" dejas kopējā uzveduma audumā bija tieši vietā, kamēr par stilizētajiem arheoloģiskajiem tērpiem varētu būt iebildes saistībā ar pārlieko vienādošanu jeb dejotāju unificēšanu (šķiet, ka jaudīgāk būtu izskatījies, ja katrs kolektīvs būtu ģērbies pats savos linu kreklos).
Saule – mūsu māte – mīļoja mūs visu svētku nedēļu. Šķiet, ka šajos svētkos augšām cēlusies Gaismas pils – tik varena bija ikkatra dalībnieka un līdzjutēja identitātes izjūta. "Es esmu Latvija" – ar nepārejošu dejas prieku un dziedāt vēlmi. Deju lieluzveduma sākumā "Saule latvi sēdina jūras malā" un uz deju laukuma redzam dažus simtus, varbūt tūkstoti. Finālā vienā ritmā pulsē jau 18 tūkstoši, klāt pieskaitām vēl skatītāju tūkstošus un jūtam – šajā fantastiskajā svētku svētbirzī mūsu ir daudz!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
