Foto: Kocēnu novada dome
1818. gada 16. jūlijs tiek uzskatīts par datumu, kad pirmo reizi notika teātra izrāde latviešu valodā. Tiesa, norises vieta vis nebija grezns muižas nams vai kāda šim nolūkam speciāli ierīkota ēka vai telpa, bet gan gluži parasta rija. Un arī šīs lugas – vācu apgaismības dzejnieka Frīdriha Šillera "Laupītāji" – tulkotājs un iestudētājs bija pavisam parasts kalpotājs, nieka 17 gadus vecais kučierpuisis Jānis Peitāns.

Vēsturiski zīmīgie notikumi norisinājās Dikļu muižas Zundas rijā, Kocēnu novadā, kad tur saimniekoja Dikļu muižkungs – barons G. F. fon Tīzenhauzens. Viņa kučieris – Jānis Peitāns – bija apsviedīgs puisis, kurš brīvi pārvaldīja vācu valodu. Ar Šillera daiļradi viņš bija pazīstams vēl pirms Zundas rijas pirmizrādes, jo barons fon Tīzenhauzens bija paņēmis Peitānu līdzi uz Rīgu, kur Vācu teātrī viņi noskatījās "Laupītājus". Īpašu iespaidu uz jauno vīrieti atstājusi Šillera devīze "Pret tirāniem!", ko viņš vēlējies nodot tālāk arī citiem dzimtcilvēkiem. Tad arī dzimusi ideja par lugas pārtulkošanu latviski.

Kā savā darbā "Likteņi, mājas un cilvēki" raksta novadpētniece un vēsturniece Ineta Amoliņa, tad iespējamais iemesls kalpu puiša gaišajam prātam un apsviedīgumam bija viņa radu raksti – gan Peitāna vectēvs, gan tēvocis un arī audžutēvs bija skolotāji. Tolaik vēl galīgi nabadzīgajā latviešu valodā, kurā nebija nedz vārda "patriots", nedz "varonis", viņš spēja pārtulkot Šillera idejiski un morālo atziņu piesātināto tekstu tā, lai tas nezaudētu savu jēgu un vērtību.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!