Zundas rija – vieta, kur pirms 200 gadiem uzveda pirmo lugu latviešu valodā  (11)

Vēsturiski zīmīgie notikumi norisinājās Dikļu muižas Zundas rijā, Kocēnu novadā, kad tur saimniekoja Dikļu muižkungs – barons G. F. fon Tīzenhauzens. Viņa kučieris – Jānis Peitāns – bija apsviedīgs puisis, kurš brīvi pārvaldīja vācu valodu. Ar Šillera daiļradi viņš bija pazīstams vēl pirms Zundas rijas pirmizrādes, jo barons fon Tīzenhauzens bija paņēmis Peitānu līdzi uz Rīgu, kur Vācu teātrī viņi noskatījās "Laupītājus". Īpašu iespaidu uz jauno vīrieti atstājusi Šillera devīze "Pret tirāniem!", ko viņš vēlējies nodot tālāk arī citiem dzimtcilvēkiem. Tad arī dzimusi ideja par lugas pārtulkošanu latviski.

Kā savā darbā "Likteņi, mājas un cilvēki" raksta novadpētniece un vēsturniece Ineta Amoliņa, tad iespējamais iemesls kalpu puiša gaišajam prātam un apsviedīgumam bija viņa radu raksti – gan Peitāna vectēvs, gan tēvocis un arī audžutēvs bija skolotāji. Tolaik vēl galīgi nabadzīgajā latviešu valodā, kurā nebija nedz vārda "patriots", nedz "varonis", viņš spēja pārtulkot Šillera idejiski un morālo atziņu piesātināto tekstu tā, lai tas nezaudētu savu jēgu un vērtību.

"Tieši valodas grūtību dēļ lugas teksts viscaur īsināts. Bet ar visiem trūkumiem un grubuļiem tulkotāja izteiksme ir skaidra, disciplinēta. Jaunekļa dziļā iedzimtā inteliģence izpaužas spējā pareizi izprast Šillera domu. Saredzēt ikvienā replikā, monologā, dialogā, sarežģītā teicienu vijumā pašu būtiskāko un to īsi, bet nepārprotami pateikt skatītājiem. Peitāna talantu raksturo domas spēks un skaidrība," 1965. gada 5. februāra žurnālā "Zvaigzne" raksta literatūrvēsturnieks Aleksejs Apīnis.

Pretēji barona gribai, jo Šillera darbs burtiski iemieso protestu pret feodālu sabiedrības iekārtu, "Laupītāji" tomēr tika iestudēti un izrādīti pārējiem muižas dzimtļaudīm. Gan režisora, gan arīdzan galvenā varoņa – Kārļa Mora – lomu uzņēmās pats Jānis Peitāns, savukārt pārējās lomās iejutās citi muižas kalpotāji.

Aleksejs Apīnis izpētījis, ka Roleru, ko Kārlis Mors izglāba no karātavām, atveidoja 28 gadus vecais muižas mūrnieka dēls Atis, Svelceru, kurš nespēja izpildīt drauga uzdevumu un noķert ļaundari, tāpēc atņēma sev dzīvību, spēlēja 44 gadus vecais muižas kalpotājs Miķelis, Grimmu atveidoja 16 gadus vecais kalpu puika Jānis, Racmani – 31 gadu vecais kalps Anžs, bet viltīgo Špīgelbergu – 25 gadus vecais muižas pavārpalīgs Jēkabs.

Tiesa, nepakļaušanās baronam vis nepalika bez sekām – gan Peitānu, gan pārējos izrādes dalībniekus sodīja un vajāja, līdz viņi no barona nolēma bēgt. Kā raksta Ineta Amoliņa, tad 1820. gada 31. maijā Rīgas vācu avīzē barons fon Tīzenhauzers bija publicējis sludinājumu, ka no viņa aizbēguši divi kalpotāji – Kārlis Heinrihsons un Jānis Peitāns. Pēdējais esot "18 gadus vecs, vismaz 5,5 pēdas garš, slaiki noaudzis, tumšmatains, ļoti labi izskatās, ar skaistu sejas krāsu, zilām acīm, pavisam bez bārdas. Bēgot bija apģērbis pelēkas vadmalas virssvārkus, apaļu lakotu cepuri un tumšzilu, stipri apvalkātu mēteli ". Lai arī piesolīta bija atlīdzība, abus jaunos vīriešus noķert neizdevās, un viņi kļuva par brīviem cilvēkiem.

Peitāna drosmīgajai rīcībai gan bija vēl kādas sekas. 1826. gada Dikļu muižas dokumentos, kur pirmo reizi pēc dzimtbūšanas atcelšanas bija ierakstīti jaunie zemnieku uzvārdi, figurēja laupītājģimenes no Šillera lugas – Grimmi, Kozinski, Ratmaņi, Rolmaņi, Špigelbergeri, Šupteri un Šveiceri.

Pēc klejojumiem pa Krieviju, kur apguva galdnieka arodu, 1826. gadā Peitāns atgriezās atpakaļ Dikļos, bet trīsdesmito gadu sākumā pārvācās uz Bolderāju, kur dzīvoja krietni vien labāku dzīvi. Bolderājā Peitāns iesākumā bija muižas pārvaldnieks, bet pēcāk – arī nomnieks un Daugavgrīvas Baltās baznīcas draudzes priekšnieks. Vai pēc liktenīgā Šillera lugas "Laupītāji" tulkojuma Peitāns vēl kaut reizi ir ķēries pie jebkāda veida vārda mākslas, vēstures avotos liecības līdz šim nav rastas.

1988. gada 8. maijā Latvijas Kultūras fonda "Ziemeļblāzma" aktīvistu grupas ar vēsturnieku Andreju Grāpi priekšgalā talkas laikā Vecmīlgrāvja kapos tika uzieta Jāņa Peitāna kapa vieta. Tas bija aplauzts un zemē iegrimis akmens krusts, uz kura knapi bija salasāms uzraksts vācu valodā "Johans Georgs Peitāns 17. janv. 1801 – 5. aug. 1859". Tēlnieks Guntars Vāgners un arhitekts Modris Liepa seno krusta zīmi restaurēja, bet blakus tai uzstādīja Guntara Vagnera radītu kapa pieminekli.

Tiesa, to, ka pirmā teātra uzveduma latviešu valodā "vaininieks" ir tieši Jānis Peitāns no Dikļu muižas, noskaidroja vien 130 gadus pēc Zundas rijas notikumiem. Peitāna teksta oriģinālo versiju 1835. gadā Latviešu literārajai biedrībai nodeva Daugavgrīvas draudzes mācītājs A. Albānuss, kurš to pēc ilgas pierunāšanas bija izprasījis no paša autora, ar nosacījumu, ka viņa personība netiks atklāta, savukārt biedrība pēcāk tekstu nodeva tālāk Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Fundamentālajai bibliotēkai, kur tika uzsākta tā pētniecība, līdz arī tika sadzītas pēdas īstenajam "noziedzniekam".

Tiesa, Zundas rija nav vienīgā vieta, kas piedzīvojusi Peitāna tulkotās lugas uzvedumu. Pēc tam, kad 2006. gadā ģermānistikas doktore Beata Paškevica Peitāna tekstu izpētīja un restaurēja, pie tā ķērās klāt vācu teātra "Theaterhaus Weimar" režisors Janeks Millers, kurš kopā ar pieciem latviešu aktieriem – Aigaru Apini, Armandu Berģi, Mārtiņu Eihi, Andreju Polozkovu un Ģirtu Šoli – un scenogrāfi Ievu Kauliņu uzveda "Laupītājus" Andrejsalā, tādējādi augšāmceļot Peitāna pretestības garu un arvien meklējot atbildes uz līdzīgiem jautājumiem, proti, cik daudz mēs esam gatavi un spējīgi piedot un aizmirst.