Rakstniecības un mūzikas muzeja dārgumi: Haraldam Mednim piešķirtā balva – diriģenta zizlis  (3)

Svētku vēsture sniedzas jau 145 gadu tālā pagātnē. Šim notikumam gatavojas ar tik lielu vērienu, ka pēc tam var rasties jautājums – vai pastāv dzīve pēc Dziesmu svētkiem? Atbildi uz šo jautājumu tiks meklēta arī ikmēneša sarunā 25. jūlijā pulksten 18.00 "Birojnīcā". Sarunā, kuru vadīs Liega Piešiņa, piedalīsies diriģente Aira Birziņa, kordziedātāja Sanda Freimane, Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) prorektore zinātniskajā darbā un LKA Zinātniskās pētniecības centra vadītāja Anda Laķe, RMM mākslas eksperts Dzintars Gilba.

Zizlis ir ne tikai diriģenta darba instruments, bet arī simbols. Greznus zižļus 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā pasniedza orķestra vai kora diriģentiem, arī iecienītiem mūzikas skolotājiem jubilejās, bet visbiežāk – no kādas darba vietas atvadoties. Praksē parasti kori diriģēja ar rokām, zizli ņēma talkā, stājoties orķestra priekšā.

Dziesmu svētki kā pārmijas jaunās sliedēs ievirzīja arī izcilā diriģenta Haralda Medņa dzīvi. Tikai pateicoties uzvarai IX Dziesmu svētku koru karā 1938. gadā, Latvijas provinces skolotājs un vietējā kora diriģents sāk iet profesionālo mūzikas ceļu un ar savu diriģenta darbu ieraksta neizdzēšamu lappusi latviešu koru kultūras un kordziedāšanas vēsturē.

Dziesmu svētku vēsturē ir bijušas dažādas balvas, visbiežāk tās pasniegtas koriem par uzvarām dziesmu karos. 1993. gadā Kultūras ministrija iedibināja ceļojošo Dziesmu svētku balvu diriģentam par mūža ieguldījumu. Pirmais un pagaidām vienīgais to saņēma virsdiriģents Haralds Mednis. Par šo balvu ir tapusi izcilā diriģenta Teodora Reitera zižļa kopija, kuru izgatavojis mākslinieks Jānis Mikāns 1992. gadā (oriģināls glabājas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā). Haralds Mednis šo balvu saņēma 1993. gada 4. jūlijā – XXI Vispārējo latviešu Dziesmu un Deju svētku noslēguma koncertā.

Visa diriģenta Haralda Medņa dzīve veltīta kora dziesmai un Dziesmu svētku tradīcijai, kā arī precīzi norādīts balvas piešķiršanas pamatojumā – "par mūža ieguldījumu latviešu kora dziedāšanas un Dziesmu svētku tradīcijas kopšanā". Var teikt, ka mūzikā nākamais Maestro izaug kopā ar kori, pilnveidojas un pierāda savu varēšanu. Jau pati nonākšana diriģenta amatā ir neparasta un negaidīta – Haraldam Mednim ir tikai 19 gadu, kad nomira viņa tēvs, skolotājs un kordiriģents Pēteris Mednis, un dēls stājās viņa vietā. Gan skolā, gan arī kora priekšā.

Uzvara IX Dziesmu svētku koru karā 1938. gadā ir pagrieziena punkts – Jāzeps Vītols uzaicina Haraldu Medni stāties konservatorijā. Paveras jauni apvāršņi, zem kājām nu profesionālās mūzikas ceļš. Par maizes darbu kļūst kormeistara amats Latvijas Nacionālajā operā, Medņa rokai klausa Klaustiņa kora un Latvijas Darba kameras kora dziedātāji, maestro vada arī vīru kori "Dziedonis", Latvijas Valsts universitātes jaukto kori (vēlāko "Juventus") un vīru kori. Par Haralda Medņa mūža kolektīviem kļūst vīru koris "Tēvzeme" un Rīgas skolotāju koris (vēlāk "Skaņupe"). Aiz katra no tiem stāv neskaitāmas mēģinājumu stundas, koncerti un, protams, arī dalība Dziesmu svētkos.

No 1950. gada Mednis ir Vispārējo latviešu Dziesmu svētku virsdiriģents. Un šis gods jau nenozīmē tikai zvaigžņu stundas Mežaparka tribīnē, tas ir liels "melnais" darbs laikā starp vieniem svētkiem un otriem – koordinējot un apmācot korus reģionos – toreizējos Rīgas un Valkas rajonos, kā arī tagadējā Rīgas pilsētas Centra rajonā.

Savā garajā mūžā diriģents Haralds Mednis kā dziesmota kuģa stūrmanis ir vadījis kordziedāšanas un Dziesmu svētku tradīcijas no vienas neatkarīgās Latvijas līdz otrajai, atjaunotajai, cauri piecām dažādām varām, cauri klintīm un sēkļiem, dažādu krāsu bāku signālos raugoties. Haralda Medņa vārds nesaraujami saistīts ar Jāzepa Vītola "Gaismas pili". Tās ir četras simboliskas reizes, vienas dziesmas četri loki Maestro mūžā: pirmā reize ir 1938. gadā – "Gaismas pils" bija koru karu obligātā dziesma; otrā reize – Haralda Medņa vadītais kopkoris trīs reizes to dziedāja Annijas Vītolas klātbūtnē 1980. gadā; trešā reize ir leģendārais 1985. gadā, kad kopkoris izsauc gan Medni, gan "Gaismas pili"; ceturtā – 1998. gada svētkos. Dziesma ir repertuārā, Mednis ir Goda virsdiriģents, bet bez nevienas dziesmas. Un atkal kopkoris izsauc Maestro, 92 gadus vecumā Mednis kāpj tribīnē, un "Gaismas pils" ceļas augšā – simboliski, jo tās ir Medņa atvadas no svētkiem.