Atklāj atjaunoto Kultūras ministrijas ēkas fasādi. Interesanti stāsti un fakti  (2)

"Katram namam ir savs stāsts - ar nāciju, tās kultūru un cilvēkiem, kas tajā mituši. Tāpēc mēs ar patiesu rūpību vēlamies atjaunot vēsturiskās liecības. Tās ir gan rūpes par to, lai pilsēta kļūtu skaistāka, lai darbiniekiem būtu patīkami doties uz savu biroju, lai arhitektūras vērtības saglabātos nākamajām paaudzēm, gan cieņa pret katras ēkas piedzīvoto," teica VAS "Valsts nekustamo īpašumu" (VNĪ) valdes locekle Kitija Gruškevica.

Šēls, kaut arī dzimis Hamburgā un studējis Sanktpēterburgā, savu arhitekta karjeru izveidoja Rīgā. No arhitekta palīga viņš kļuva par firmas "Šēls un Šēfels" līdzīpašnieku un vairāk nekā 50 gadu laikā līdzdarbojās neskaitāmu, vēl šodien rīdziniekiem zināmu ēku tapšanā.

Piemēram, rūpnīcas VEF fasāde ar Prometeja statuju, tagadējā Paula Stradiņa medicīnas muzeja ēka, Rīgas Stradiņa universitātes anatomikums, Biržas bankas nams Pils ielā. Šēls ir pielicis roku arī Latvijas Nacionālās operas un Lielās ģildes būvniecībai un ir neskaitāmu Rīgas klusā centra jūgendstila savrupmāju autors. Pavisam droši viņu var dēvēt par vienu no ievērojamākajiem Rīgas 19.gs. arhitektiem.

Ēku, kur tagad mājo Kultūras ministrija, Šēls projektēja klasiskās renesanses formās, viņš to cēla sev un savai ģimenei un tur arī dzīvoja ilgus gadus. Nama sākotnējā adrese bija Nikolaja iela 13, vēlāk, pēc Latvijas neatkarības iegūšanas - Krišjāņa Valdemāra iela 13. Kā ēka tika pie numura "11a", tas jau ir cits stāsts.

No 1922. līdz 1940. gadam nams piederēja Ārlietu ministrijai un bija Latvijas ārlietu ministru rezidence. Namā dzīvoja ārlietu ministri, te arī rīkoja dažāda līmeņa pieņemšanas un citus pasākumus. Starp ievērojamākajiem tā iemītniekiem jāmin Zigfrīds Anna Meierovics (1922.gada sākums – 1924.gada janvāris), Kārlis Ulmanis (1926.gada maijs – decembris), kā arī Vilhelms Munters (1936.gada beigas – 1940.gada 27.jūnijs).

Namā notika ne tikai pieņemšanas, bet arī citi svarīgi pasākumi, piemēram, šeit 1934.gada 3.novembrī puses apmainījās ar Baltijas valstu saprašanās un kopdarbības (jeb Baltijas ūnijas) līguma ratifikācijas dokumentiem, kuri tika parakstīti 1934.gada 12.septembrī Ženēvā.

1936. gada beigās pēc remontdarbiem uz atjaunoto dzīvokli Ārlietu ministrijas ēkā pārcēlās pēdējais pirmās Latvijas neatkarības posma ārlietu ministrs Vilhelms Munters ar kundzi Natāliju. Izrādās, Muntera kundze nevēlējās dzīvot ēkā ar 13.numuru, tādēļ tai tika piešķirts jauns numurs – Krišjāņa Valdemāra iela 11a.

Atjaunotās nama fasādes krāsojumam izvēlēti dzeltenie un pelēkie toņi. Tieši šāds krāsojums bija raksturīgs 19. gs. ārpus pilsētas vaļņiem celtajiem smalkajiem savrupnamiem. Rūpīgi atjaunota arī nama fasādes greznā dekoratīvā apdare – ar kolonnām un sandrikiem rotātās logu ailas, smalkie akantu (dadžu) lapu rotājumi un ornamentālā josla pie jumta dzegas. Saglabātas arī sākotnējās metāla detaļas – dekoratīvās restes Krišjāņa Valdemāra ielas fasādes daļā un čuguna nojume pie galvenajām ieejas durvīm.

Veicot arhitektoniski māksliniecisko izpēti, atklājies, ka terases un balkonu rotājošās balustrādes veidotas ļoti reti izmantotā tehnikā. Proti, ceļot šo namu, arhitekts izmantojis cinka čaulas, jo ierasti tās veidotas betona lējuma tehnikā.

Kopumā nama atjaunošanai bija nepieciešamas aptuveni 15 000 stundas, ieskaitot darbus, kas veikti sešās dažādās darbnīcās. Nama krāsošanai izlietoti ap 500 litru krāsas, 150 otas un krāsu rullīši. Logiem nomainīti stikli 30 kvadrātmetru platībā. Interesanti, ka vienam no logiem rokturis atradies tikai ēkas ārpusē. Uzstādīti 16 apgaismes elementi un trīs vēsturiskās laternas.

VNĪ šobrīd īsteno 32 nozīmīgus attīstības projektus, kuri iekļauti programmā "100 adreses Latvijas simtgadei", aptuveni 135 miljonu eiro apmērā. Uzņēmuma pārziņā ir vairāk nekā 500 ēku īpašumu 1,8 milj. m2 platībā un vairāk nekā 4100 zemes īpašumu vairāk nekā 10 milj. m2 platībā. Uzņēmums dibināts 1996. gadā, tā 100% akcionārs ir Finanšu ministrija.