Rīgas arhitektūras meistars. Piecas svarīgas jubilāra Vilhelma Bokslafa projektētās ēkas  (5)

Vilhelms Ludvigs Nikolajs Bokslafs piedzima 1858. gadā tirgotāja un rūpnieka Nikolaja Ludviga Bokslafa ģimenē. Viņa tēvs Nikoljas bija Baltijas linu manufaktūras "Ķengarags" īpašnieks. Savukārt Vilhelma mātes Annas brālis Georgs Vilhelms Timms bija pazīstams gleznotājs un grāmatu ilustrētājs.

Studējis Rīgas Politehniskajā augstskolā un strādājis kā asistents profesora Johana Koha arhitektu birojā, jaunais Bokslafs aizrāvās ar Rīgas viduslaiku arhitektūras pieminekļu būvvēsturi, padziļināti pievēršoties tieši Sv. Pētera baznīcai. Iespējams, tieši tas licis pamatu arhitekta dziļajai cieņai pret vēstures mantojumu, kā arī dažādu laikmetu stilu, īpaši viduslaiku gotikas citēšanai savos darbos.

Bokslafs projektēja ēkas eklektisma, jūgendstila un funkcionālisma stilā, kā arī strādājis pie vairāku vēsturisku būvju rekonstrukcijas, kā piemēram Mālpils muižas kungu māja, Jaunpils pils, Dzelzavas muiža, Straupes pils u.c.

Miera ielas Lielajos kapos joprojām aplūkojams arhitekta projektētais dzimtas memoriāls, kur, starp citu, 12. oktobrī pulksten 12.00 plānots piemiņas brīdis un ziedu nolikšana. Tiesa, pats arhitekts tur neatdusas. Viņš Otrā pasaules kara sākumā devās bēgļu gaitās uz Vācijas okupēto Poznaņu, kur arī mira bombardēšanas laikā. Viņš vispirms ticis apglabāts ietīts segā mājas pagalmā, bet vēlāk pārapbedīts kādā tuvu esošā kapsētā.

Pieminot vienu no Rīgas cēlējiem, viņa 160. dzimšanas dienā, atgādinām par piecām nozīmīgākajām ēkām, ko vērts aplūkot arhitekta jubilejā.

Iespējams, pati zināmākā Vilhelma Bokslafa projektētā ēka ir tagadējā Latvijas Mākslas akadēmija, Kalpaka bulvārī 13 – majestātiska un krāšņa celtne Rīgas bulvāru lokā. Sākotnēji tā celta kā Biržas komercskola. Kā izglītības iestāde tā bijis reprezentatīvs un moderns paraugprojekts, kurā viens spārns bija atvēlēts skolotāju dzīvokļiem, otrs – ērtai un modernai zinību apguvei. Skolas celtniecību finansējusi Rīgas Biržas komiteja – tobrīd bagātākā organizācija pilsēta, kas apmaksāja arī citus nozīmīgus pilsētas infrastruktūras objektus.

Topošās komercskolas ēkai vajadzēja demonstrēt Rīgas kā bijušās Hanzas savienības pilsētas tradīcijas, varenību un reprezentēt Rīgas Biržu kā bagātu un laikam pa priekšu ejošu organizāciju.

Jāatgādina, ka vienlaikus ar Bokslafa ēka celtniecību, līdzās tika celts arī Rīgas pilsētas mākslas muzejs, tagadējais Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, kā arī norisinājās Esplanādes apzaļumošanas darbi.

Pēc Rīgas biržas komercskolas 20., 30. gados namā darbojusies Rīgas pilsētas vācu ģimnāzija, 13. vācu pamatskola, Vācu pedagoģiskais institūts, arī Vācu-baltiešu Skolotāju savienības mītne. Pirms padomju okupācijas 1940. gadā namā izvietojās Rīgas pilsētas V. Olava komercskola un tirdzniecības skola.

Lai gan pirmais Mākslas akadēmijas rektors Vilhelms Purvītis ēku akadēmijai bija noskatījis jau pirmās brīvvalsts laikā, mākslinieki iespaidīgajā neogotikas “pērlē” ievācās vien 40. gados un atrodas tur vēl joprojām.

Līdzīgi kā Mākslas akadēmijas ēkā, arī šajā Bokslafa celtnē saskatāmas gan 20. gadsimta sākuma raksturīgās neogotikas stila formas, gan jūgendstila elementi.

Pēc Armisteda Jaunmoku pils ēka piederējusi gan Brinkenu, gan fon Ungernu-Šternbergu dzimtai, gan arī vācu izcelsmes lauksaimnieka Vilhelma Freimaņa ģimenei.

Pils un tās īpašumi pārdzīvojuši gan Agrāro reformu 1920. gadā, gan armijas – kā krievu tā vācu – izmitināšanu Otrā Pasaules kara laikā, gan padomju gadu kantori, veikalu un dzīvokļus.

Kā liecina informācija pils mājaslapā, 1974. gadā daļēji jau sabrukušo pili savā pārziņā ņēma LPSR Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrija. Sākās pils atjaunošana, kas turpinājās vairāk nekā 20 gadu.

No 1992. gada pils apsaimniekotājs bija Valsts medību saimniecība, bet no 2000. gada – Valsts akciju sabiedrība “Latvijas Valsts meži”. Šobrīd pilī atrodas Meža muzejs, kā arī pils parādes telpās un salonos ir iespēja rīkot dažādas svinības.

Pils interjera lepnums ir saglabājusies 20. gadsimta sākumā tapusi podiņu krāsns, kuras podiņi apgleznoti ar 50 dažādiem Rīgas un Jūrmalas skatiem.

Dievnama tapšanā bijis iesaistīts ne tikai Vilhelms Bokslafs. Baznīcas projekts tapis kopā ar arhitektu Edgaru Voldemāru Eduardu Frīzendorfu (1881—1945), bet būvdarbus vadījis 20. gadsimta sākumā slavenais Rīgas būvuzņēmējs Krišjānis Ķergalvis (1856 – 1936). Bokslafs un Frīzendorfs projektējuši arī Dubultu baznīcas altāri.

Dubultu baznīcas vizītkarte un galvenais akcents ir masīvais zvanu tornis, ko var pamanīt jau pa gabalu. Lielas briesmas tornim draudēja Pirmā pasaules kara laikā, kad 1915. gada vasaras beigās – gatavojoties aizsardzības kaujām, krievu armija plānoja to uzspridzināt. Tomēr to izdevies apturēt kādam vietējam policijmeistaram.

Pirmās brīvvalsts laikā un pēc Otrā pasaules kara baznīca piederējusi Dubultu draudzei, līdz 1962. gadā to atsavināja, iekārtojot dievnamā muzeju un koncertzāli. Draudze savu namu atguva 1990. gadā. Kopš tā laika baznīca tikusi atjaunota gan par Jūrmalas pilsētas, gan privāti ziedotiem līdzekļiem.

Abi ūdenstorņi Alīses ielā, Āgenskalnā un Gaujas ielā, Čiekurkalnā celti laika posmā no 1910. līdz 1913. gadam, kad modē un arhitektūrā valdīja jūgendstils. Turklāt abi simtgadnieki līdz mūsdienām saglabājušies oriģinālā izskatā. Čiekurkalna ūdenstornis ir augstākais Rīgā, bet Āgenskalna Alīse 30. gadu beigās tika paaugstināta par septiņiem ar pusi metriem un šobrīd tas ir 40 metru augsts.

Āgenskalna ūdenstornis jau vairākus gadu desmitus nefunkcionē sākotnējam mērķim, bet tā telpas pirmajā un otrajā stāvā tikušas izmantotas “Rīgas ūdens” avārijas dienestam, bet 90. gados ūdenstornī darbojās neatkarīgā mūzikas izdevniecība “Tornis” un atradās dažādu Latvijas pagrīdes grupu mēģinājumu telpas.

Mūsdienās abi ūdenstorņi, tāpat kā to divi Rīgas vecākie “brāļi” Matīsa ielā (projektējuši Oto Intce un Rūdolfs Frišs), stāv tukši, bet tiem piešķirts kultūras pieminekļa statuss.

Īsta gadsimtu mijas jūgednstila pērle ir vienam no ievērojamākajiem Rīgas būvuzņēmējiem Ludvigam Neiburgam projektētā dzīvokļu māja, Jaunielā 57/27. Tā pēc Bokslafa projekta tika uzcelta 1903. gadā. Arī pēc Pirmā pasaules kara, pirmās brīvvalsts laikā tā piederēja Neiburgu dzimtai, savukārt pēc Otrā pasaules kara un okupācijas Neiburgu īpašumi, tai skaitā arī šis, tika nacionalizēti. Kādreizējā smalkajā īres namā Vecrīgas sirdī tika izveidoti komunālie dzīvokļi, pilnībā izmainot ēkas oriģinālo plānojumu, bet pirmajā stāvā iekārtots alus restorāns.

90. gados Ludviga Neiburga mantinieki atguva kādreizējos īpašumus, arī īres namu Janielā. Mūsdienās šajā ēkā atrodas dzimtas vārdā nosaukta viesnīca un restorāns.