"Luxe, calme et volupte" – greznība, miers un baudkāre – šo citātu no Šarla Bodlēra poēmas "Aicinājums ceļojumā" savas 1904. gadā Sentropēzā tapušās gleznas nosaukumam bija izmantojis Anrī Matīss. Cilvēces Zelta laikmeta ideja, doma, ka kaut kur pastāv idilliska vieta, mūžīgās laimes zeme – Arkādija, kopš Vergīlija laikiem saistīja gan dzejniekus, gan māksliniekus. 19. gadsimta beigās Klods Monē, Ogists Renuārs un Pols Siņjaks bija pirmie, kas atrada savu Arkādiju dzimtās Francijas dienvidos, Vidusjūras piekrastē. Viņiem sekoja 20. gadsimta sākuma modernisti – Pablo Pikaso, Fernāns Ležē, Haims Sutins, Andrē Derēns, Pjērs Bonārs, Rauls Difī un jau pieminētais Anrī Matiss. Eskeipisma tieksmes, vēlmi bēgt no urbanistiskās Parīzes mākslinieku vidū sekmēja arī Pirmais pasaules karš. Rezultātā 1920. gadu sākumā Franču Rivjēra kļuva par mājvietu daudziem vadošiem Parīzes skolas māksliniekiem. Kaut arī Franču Rivjēras krastu nevar uzskatīt par Eiropas mākslas metropoli, kur dzimtu jauni virzieni un stili, šīs vietas nozīme atsevišķu autoru daiļradē un mākslas vēsturē kopumā bija īpaši liela.
Kas darīja Franču Rivjēru tik pievilcīgu radošās inteliģences acīs? Šo kultūras fenomenu mēģinājuši skaidrot daudzi speciālisti. Muzeja organizētā lekcija arī piedāvās atbildi uz jautājumu un ļaus iepazīt šo brīnišķīgo vietu caur daudzu slavenu franču gleznotāju darbiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!