Stāsti par nostalģiju bez nostalģijas. Zudušajiem Rīgas kinoteātriem pa pēdām

Aizsākums šim darbam meklējams 2014. gada publikācijā grāmatžurnālā "Benji Knewman", kurā Zigmārs Jauja aprakstīja savus deviņdesmito gadu sākuma "ceļojumus" pa Rīgas kinoteātriem, kad bija vien aptuveni 10 gadus vecs puika. "Šis raksts nonāca līdz "Riga IFF" rīkotājiem, kuri mani uzaicināja veidot izstādi ar fotogrāfijām, kuras biju uzņēmis, izbraukājot Rīgu. Šajā izstādē satiku gan Anitu Uzulnieci, gan Juriju Perevoščikovu. Izrādījās, ka Jurijs jau ir pētījis Rīgas kinoteātru vēsturi, Anita savukārt bija darbojusies Kinofikācijas pārvaldē astoņdesmito gadu beigās. Vienā brīdī Anita Uzulniece paziņoja, ka ar izdevniecības "Jumava" īpašnieku Juri Visocki runājusi par grāmatas taisīšanu. Tad arī ķērāmies pie darba. No Jurija pārsvarā ir vēsture, stāsti par pilsētu un cilvēkstāsti ir mani, Anita lika klāt Kinofikācijas pārvaldes darbības vēsturi un aizkulises," atklāj Zigmārs Jauja, kurš arīdzan veidojis plašo grāmatas vizuālo materiālu, kurā ietvertas fotogrāfijas no viņa paša, Jurija Perevoščikova un Andreja Strokina privātajiem arhīviem, kā arī no Latvijas Arhitektūras muzeja, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja un Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva krājumiem.

Paša pirmais kino apmeklējums no Zigmāra Jaujas atmiņas ir pagaisis, taču viņš ļoti spilgti atceras "briesmīgo notikumu", ko apraksta grāmatas ievadā, – Teikas kinoteātra apmeklējumu 1991. gadā. Draugs Jānis ieteicis doties noskatīties kādu lielisku bojeviku, ko viņš arī darījis, taču jau pēc pirmajiem filmas kadriem, kuros "liegas Eiropas soulmūzikas" pavadījumā akvārijā peldēja zivtiņas, bija skaidrs, ka iegādājis biļeti uz nepareizo seansu. Franču romantiskais kino. Kas var būt vēl ļaunāk? "Es, labi audzināts zēns, kurš arī iesāktu ēdienu, lai kā tas riebtos, apēd līdz galam, sakostiem zobiem turpināju "baudīt" man piespēlēto kinofilmu, kuras ainas bija šausminoši garas un galveno varoņu – vīrieša un sievietes – sarunas man nesaprotamas."