Tieši pirms 130 gadiem, 29. decembrī, durvis vēra tikko uzceltais Rīgas cirks, kuru tolaik rotāja tā radītāja Alberta Salamonska vārds. Šī būve līdz mūsdienām ir izgājusi caur uguni un ūdeni (burtiskā un pārnestā nozīmē), taču arvien vēl lepni stāv uz vienas no pilsētas dzīvīgākajām ielām, atgādinot par aizgājušajiem un cerīgi vēstot par nākamajiem laikiem. Rīgas cirks ir viena no vecākajām ēkām Eiropā, kā arī vienīgā patstāvīgā cirka ēka Baltijā, kas izaudzinājusi un pulcējusi ne vienu vien pašmāju un pasaules mēroga cirka meistaru.
Rīgas cirka tradīciju aizsākumi datējami ar 1783. gadu, no kura saglabājušās pirmās viesizrāžu programmas, bet pirmie īsteni vērienīgie cirka uzvedumi bijuši vien 1831. gadā, kad rīdzinieki varēja noskatīties, piemēram, kā sieviete dejo baletu uz zirga. "Dzīvnieks klausīja vīrieša pavēlēm, kurš atradās manēžas vidū. Dejotāja veica lielo saltomortāli. Pēc tam zirga mugurā sēdās vīrietis. Sākās grandioza šķēršļu pārvarēšana. No kulisēm parādījās meitene, kura precīzi iešāva bultu mērķī. Apoteozē visa manēža piepildījās ar zirgiem. Bija arī dekorācijas: apli ieskāva kolonnas. Tika spēlēts kaut kas līdzīgs dona Kihota sižetam," vēsturisko viesizrādi savā darbā "Latviešu cirka vēstures lappuses" apraksta Latvijas cirka vēstures pētnieks Ģirts Dzenītis.
Rīgas pilsētas iestādes 19. gadsimta septiņdesmito gadu sākumā atļāvušas uzņēmējam, cirka māksliniekam un zirgu dresētājam Albertam Salamonskim uzcelt Rīgā cirku. Salamonskis savu karjeru cirkā sāka 1862. gadā kā jātnieks lielajā Renca cirkā Berlīnē, bet drīz vien no trupas aizgāja un 1873. gadā nodibināja pats savu cirku. 1879. gadā viņš aizbrauca uz Krieviju un jau rudenī Maskavā būvēja stacionāru cirku Cvetnoja bulvārī, bet pēc tam ķērās klāt Odesai un Rīgai.
1880. gadā viņš lūdza atļauju cirka būvei Dubultos. Celtne atradās netālu no Dubultu stacijas Lielupes malā, un te viesojās arī slavenais klauns un zvēru dresētājs Vladimirs Durovs. Savukārt 1874. gadā Salamonskis uzbūvēja pagaidu cirka koka ēku Rīgā, kur uzstājās ārzemnieki, izklaidējot vietējos skatītājus ar priekšnesumiem "Blusas", "Cilvēki bez kauliem", "Dzīvie skeleti" u. c. Taču jau 1888. gadā pēc pirmā akadēmiski izglītotā latviešu arhitekta Jāņa Baumaņa projekta koka ēkas vietā uzbūvēja mūra celtni, kas bija pirmais un arvien ir vienīgais stacionārais cirks visā Baltijā, un mūsdienās šī ēka ir atzīta par valsts nozīmes arhitektūras pieminekli. Grandiozajā būvē ar kupolu pašā pilsētas centrā varēja satilpt līdz pat 1700 skatītāju, un tajā tika rīkoti arī koncerti, sapulces un demonstrēts kino. Piemēram, pirmais Rīgas kinoseanss slēgtās telpās notika 1896. gada 29. oktobrī – tika demonstrētas brāļu Limjēru ceļojošās "kustīgās bildes".
Ilgus gadus Rīgas cirkā uzstājās vienīgi ārzemju viesi – latvieši savas cirka mākslas prasmes sāka demonstrēt vien gadsimta beigās, kad pirmos panākumus bija guvis profesionālais teātris. Kopā ar cirka māksliniekiem ar lasījumiem un kuplejām uzstājās arīdzan latviešu teātra tēvs Ādolfs Alunāns. Retās reizes, kad uzstājās latviešu mākslinieki, bija krasi atšķirīgas, jo viņiem nebija ne krāšņu kostīmu, ne dārgas aparatūras. Pārsvarā latviešu cirka meistari bija spiesti strādāt "balagānos", klaiņojot pa Vidzemes un Kurzemes pilsētām.
Pirmais latvietis, kas izgāja Rīgas cirka arēnā, bija Trofims Meiers, un tas notika 1899. gadā. Viņš uzskatāms par latviešu nacionālā cirka tēvu. Lai tas būtu iespējams, šim "lieliskajam atlētam un smagsvara žonglierim" bija jāpieņem pseidonīms, lai nebūtu nojaušama viņa latviskā izcelsme. Rezultātā viņš pārtapa par Mifortu Reimu – viņš vienkārši uzrakstīja savu vārdu un uzvārdu otrādi. Līdzīgi rīkojās arī citi vietējie mākslinieki – gaisa akrobāts Sanseti patiesībā bija Balodis, Mocardo bija Šabans, Larsons – Virkauss, bet viens no slavenākajiem ekvilibristiem Rīgas cirka sākotnējā vēsturē Bretini bija vēlākais cirka direktors Roberts Cinovskis.
Trofims Meiers jeb Miforts Reims cirka afišās tika dēvēts par "pirmo atlētu uz drāšu striķa – Reima kungu". Savas karjeras sākumā viņš mēdza rādīt pat trīs numurus vienā vakarā. Žurnāla "Karogs" 1975. gada 1. septembra numurā Ģirts Dzenītis apraksta kādu afišu, kurā uzskaitīti Reima triki: "Ar kājām izspieda stieni, žonglēja uz drāts, visādās variācijās mētāja čuguna bumbas. Miesas svars 202 mārciņas, ar labo roku spieda 250, grūda 280 mārciņas. Uz kājām turēja dzelzs stieni, tur sasēdās četras madmuazeles, un tad cēla augšā. Lauzās ar visādiem spēka vīriem grieķu romiešu stilā."
Trīsdesmito gadu beigās teatralizētos cirka priekšnesumos piedalījās arī aktieri Ernests Feldmanis, Ella Jēkabsone, Voldemārs Švarcs, Augusts Mitrēvics un citi, savukārt viņu partneri bija cīkstonis Jānis Leskinovičs un slavenie klauni Ripsis un Pipsis (Andrejs Upenieks un Indriķis Straupe), kuri savos priekšnesumos līdz 1934. gada apvērsumam nebaidījās izmest arī pa kādam asam, buržuāziju kritizējošam jokam. 1933. gada 24. decembra laikrakstā "Pēdējā Brīdī" rakstīts: "Nu, kas gan nepazīst populāros satiriķus Ripsi un Pipsi? Arī tie netrūkst patreizējā programmā, un arī tie ir īsti latviešu zēni – Upenieks (Ripsis) un Straupe (Pipsis). Kā nūja nav bez diviem galiem, tā viņi nav domājami viens bez otra savā kodīgā, bet bieži vien stipri vircotā asprātībā. Bet tas jau viņu uzdevums..."
Latvijas pirmās neatkarības laikā pastāvēja arī vairāki ceļojošie cirki, kas uzstājās vasaras periodā, un starpkaru periodā cirks bija viens no rīdzinieku iecienītākajiem izklaides veidiem. Kopumā latvieši līdz Otrajam pasaules karam sagatavojuši Rīgas cirka arēnai vairāk nekā 40 starptautiska līmeņa numuru.
Līdz 1940. gadam cirks lepni "nēsāja" sava radītāja un īpašnieka Alberta Salamonska vārdu, kurš no dzīves aizgāja 1915. gadā pēc ilgstošas cukurslimības izraisītām komplikācijām. Ienākot padomju varai, cirka ēka tika nacionalizēta un pārdēvēta par "Rīgas cirku". Pēc nacionalizācijas 1940. gadā par tā direktoru kļuva zirgu dresētājs Eduards Priede. Viņš uzreiz ķērās pie darba, vienkopus sapulcinot latviešu cirka māksliniekus, kā rezultātā tai pašā gadā padomju Latvijas cirka programmā bija 12 numuri, kurus izpildīja: divi žonglieri Virkavi, ātrgleznotājs Osvalds, akrobāti Teddī un Jonnī, divi ekvilibristi Nortoni, skatītājiem jau labi pazīstamie klauni Ripsis un Pipsis, akrobāti Edna un Leona no Igaunijas, divi gaisa vingrotāji Ņikitini, suņu dresētāji Tannī, dzīvais akvārijs Mohameds-Ali, klauni Koko, Rolands un Antonio, kā arī divi balansētāji uz kārts Bretini.
Taču Priedes darbībai nebija lemts ilgs mūžs – 1941. gada aprīlī viņš no pēkšņas sirdstriekas mira, un Rīgas Valsts cirka direktora pienākumus uzņēmās Roberts Cinovskis jeb Bretini. Taču arī viņš amatā nesabija ilgi. Kara notikumu dēļ daudzi cirka mākslinieki evakuējās, un 1941. gadā uz Prāgu nelegāli aizdevās arī Cinovskis. Rīgas cirks palika tukšs. Vācu okupācijas laikā Rīgas cirkā saimniekoja kāds vīrs ar uzvārdu Kalniņš, pēc tam – Bērziņš, kurš 1944. gadā arī aizbēga.
Uz jautājumu, kas notika pēc padomju varas atgriešanās, Ģirtam Dzenītim atbildējis skrituļskrējējs Kārlis Helmanis: "Tūlīt pēc fašistu padzīšanas no Latvijas galvaspilsētas Rīgas cirkā sāka pulcēties latviešu cirka mākslinieki un tehniskais personāls. Telpas bija tumšas un drūmas, trūka elektrības. Vienīgais cilvēks, kas vairākas dienas un naktis, neiziedams no telpām, apsargāja cirku, bija ugunsdzēsējs Bonifācijs Bruža. Veca māmiņa laiku pa laikam viņam atnesa rupjas maizes gabaliņu un kafijas glāzi. Veco Salamonska cirku izdevās nosargāt. Rīgā palikušie mākslinieki sapulcējās bufetē un sāka prātot, ko darīt. Ieradās kāds cilvēks karavīra šinelī un paziņoja, ka ir iecelts par cirka direktoru. Roberts Cinovskis. Vai Bretini? Nē, viņa radinieks. Tieši no frontes. Visi nolēma savest kārtībā manēžu un pēc iespējas ātrāk sniegt izrādes."
Mākslinieki tad paši saviem spēkiem lūkoja darīt visu, lai zem Rīgas cirka kupola atkal varētu pulcināt izklaides tīkotājus. Katrs pēc savām iespējām sanesa no mājām labiekārtošanas darbiem nepieciešamās lietas – sveces, lāpstas, petrolejas lampas, slotas, cirvjus, zāģus un āmurus. Zvērnīcas sienas un jumtu bija saārdījis lielgabala šāviņš, un mākslinieki to aizmūrēja paši saviem spēkiem. Pirmās pēckara sezonas atklāšana notika divas dienas agrāk par nolikto datumu, proti, 1944. gada 29. novembrī.
Pilsētas spēkstacijas vēl nedarbojās, tāpēc nestrādāja arī teātri un kino, taču Rīgas cirks spītīgi turējās pie sava un savus viesus uzņēma ar svecēm izgaismotos gaiteņos un bufetē, savukārt manēžā pie kupola tika piekārta liela petrolejas lampa. Pēc nedēļas tika sadabūts strāvas ģenerators, ar kuru tad elektroenerģiju varēja ražot paši.
Pirmās pēckara gadu programmas dalībnieki bija jau minētais skrituļskrējējs Kārlis Helmanis, skrituļskrējēju pāris Ivans un Genoveva Golubevi, Rīgas cirka estrādes orķestra mākslinieciskais vadītājs Arvīds Kļaviņš ar diriģentiem Eduardu Boltruku un Borisu Potulovu, bet tehnisko personālu vadīja Bonifācijs un Kazimirs Bružs.
Pēc Roberta Cinovska pie Rīgas cirka direktora pienākumiem ķērās Pjotrs Milovidovs, bet 1948. gadā viņu nomainīja Sergejs Eļdarovs, kurš bija latviešu cirka kolektīva dibināšanas iniciators un organizācijas komitejas vadītājs. Eļdarova vadībā programmā pirmo reizi tika plaši pārstāvēti tieši latviešu mākslinieki – paklāja klauns Antons Markūns (Antonio), žonglieris Larsons, akrobāti Anna un Mihails Zuji, gaisa vingrotāji Paškēvičs un Kasparsons, skrituļskrējēji Helmaņi, vingrotājas Aija Svenča un Aldona Berķe, dresētāja Tatjana Šabana u. c. Vienlaikus Rīgas cirka ēka kļuva par labāko padomju cirka mākslinieku viesošanās vietu, te izradīja daudz izcilu cirka numuru, kurus pēcāk noskatījušies un atzinīgi novērtējuši cilvēki visā pasaulē, piemēram, Rīgā viesojās Valentīna Filatova "Lāču cirks". Rīgas cirkā strādājis arī teātra un kino režisors Aleksandrs Leimanis, iestudējot teatralizētus prologus un mizanscēnas.
1955. gada 7. septembrī tika izrādīta Latvijas vēsturē pirmā nacionālā cirka kolektīvā izrāde, kuras kodols bija pazīstamie meistari Antonio, Aleksis Sliškēvičs, Alfons Virkauss, manipulators Staņislavs Strods, gaisa vingrotāja Aldona Berķe, akrobāti Andrejs un Helena Kudeļini, skrituļskrējējs Kārlis Helmanis, māsas Anna un Regīna Kozlovskas u. c. Pēc pirmajiem panākumiem jaunizceptais mākslinieku veidojums devās viesizrāžu turnejā pa pasaules cirkiem, viesojoties Tālajos Austrumos, aiz polārā loka, Ukrainā, Moldāvijā, Baltkrievijā, Gruzijā, Azerbaidžānā, Armēnijā, Vidusāzijas republikās, Kirgīzijā, Sibīrijā, kā arī Bulgārijā un Mongolijā.
Padomju cirka viesizrādes tika plānotas pēc konveijera sistēmas, māksliniekiem dodoties no pilsētas uz pilsētu, tāpēc Rīgā regulāri varēja vērot Padomju Savienības lieliskāko cirka meistaru priekšnesumus, ko koordinēja Galvenā cirku pārvalde. 1957. gadā notika reorganizācija, un no tā brīža visu stacionāro cirku darbību līdz pat 1990. gadam vadīja Vissavienības Valsts cirku apvienība. 1979. gadā Rīgas cirka ēka tika rekonstruēta – veco finiera sēdekļu vietā novietoja ērtus krēslus, ierīkoja garderobes un modernizēja kupola tehniskās iekārtas.
Pēc neatkarības atjaunošanas Rīgas cirks nokļuva Latvijas Republikas Kultūras ministrijas pārvaldībā, un par tā direktoru tika iecelts Gunārs Katkevičs, kurš kā gaisa akrobāts kopā ar talantīgo partneri Tamāru Musinu ar priekšnesumu "Fantāzija gaisā" no pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem bija iemantojis popularitāti pasaulē, bet Rīgas cirkā strādāja kopš 1987. gada.
Tiesa, viņu uzreiz ierāva vienā no sarežģītākajiem civilprocesiem atjaunotās Latvijas vēsturē, jo 1993. gadā no VSIA "Rīgas cirks" kapitāldaļu turētājas Kultūras ministrijas (KM) ēku attiesāja kādreizējā īpašnieka Salamonska mantinieki Juris Bīviņš un Vilhelmīne Mangale. Ar to gan viss tikai sākās, nāca citas prasības un tiesvedība sazarojās. Šie tiesu darbi arvien vēl nav beigušies. 2018. gada sākumā Administratīvā rajona tiesa apmierināja bijušo Rīgas cirka ēkas īpašnieču Sarmītes Bīviņas un Birutas Kreiles prasību pret KM par vairāk nekā viena miljona eiro lielas kompensācijas izmaksu saistībā ar ēkas nacionalizāciju, savukārt KM šo lēmumu teicās pārsūdzēt. Pagaidām šajā tiesas procesā iznākuma nav – bija paredzēts, ka tiesa notiks decembrī, bet sēde pārcelta uz nākamā gada februāri.
Gunārs Katkevičs neatlaidīgi un pašaizliedzīgi aizstāvēja Rīgas cirka intereses, taču 2007. gadā viņš devās aizsaulē. Par direktori tika iecelta iepriekšējā izpilddirektore Lolita Lipinska, kura Rīgas cirkā no pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu vidus bijusi akrobāte. Rīgas cirks turpināja tradicionāli iemīto taciņu, piedāvājot dresētus papagaiļus, gigantiskus Indijas ziloņus, jūras lauvu šovu, iluzionistus, gaisa akrobātus un Maskavas Lielā valsts cirka viesizrādes.
Pēc gadiem ilgām peripetijām saistībā ar cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem un piketiem, kā arī ugunsnelaimes 2015. gadā, kas uzlika treknu punktu cirka ēkas tā jau sliktajam stāvoklim, tika nolemts to uz laiku slēgt. Savukārt 2016. gada beigās Lolitai Lipinskai beidzās pilnvaru termiņš. Tā kā viņa neredzēja veidu, kā cirks varētu darboties bez dzīvniekiem, tika izsludināts konkurss uz Rīgas cirka vadītāja amatu. Kopumā pieteicās seši kandidāti, bet konkursā uzvarēja viena no fonda "Viegli" dibinātājām Ināra Kehre, kurai bija mūsdienīgāka vīzija par cirka attīstību Latvijā. Cirkam viņas skatījumā jākļūst par daudzfunkcionālu un laikmetīgu cirka mākslas, mūzikas, dejas un citu starpdisciplināru pasākumu norises vietu, kurā darbotos arī cirka mākslas izglītības un rezidenču programmas.
Sadarbībā ar kolēģiem – Rīgas cirka radošo direktoru Mārtiņu Ķiberu, cirka skolas vadītāju Māru Pāvulu un programmas kuratori Odriju Fišeri – tas arī notiek. Lai arī ēka vēl ar pilnu jaudu apmeklētājus neuzņem, tas nenozīmē, ka Rīgas cirks savu darbību tāpēc būtu apturējis. Ar viesizrādēm pabūts gan pilnībā izpārdotā Zirgu pastā, gan fon Stricka villā un Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, bet šī gada septembrī cirka ēkā norisinājās 10. laikmetīgās mākslas festivāls "Survival Kit". Rīgas cirka telpās veiksmīgi darbojas arī teātra mākslinieku trupa "Kvadrifons", kas rada daudzveidīgas un multimediālas mākslas programmas, tādējādi ļaujot izmantot ēkas potenciālu vēl pirms nākamajiem rekonstrukcijas darbiem, kuri paredzēti 2020. gadā.
Noslēdzot Rīgas cirka 130 gadu jubileju, Ināra Kehre saka: "Izvērtējot šo gadu, priecājamies, ka esam atjaunojuši attiecības ar skatītājiem, atvedot vairākas pasaules līmeņa izrādes un uzsākot jaunus projektus saistībā ar cirka ēku. Cirka skolas nodarbību skaits ir divkāršojies, un turpinām veidot jaunas grupas, lai visiem pietiek vietu. Bet uz gada lielāko notikumu vēl var paspēt – ar nepacietību gaidām 28. decembri, kad Rīgas Kongresu namā notiks brīnišķīga izrāde "Fauna", kas skatītājus apburs ar tēlainību un izcilām prasmēm."
Taču ar to cirka vēstures godināšanas darbs vis nebeidzas – šobrīd ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas "Latvijai – 100" atbalstu turpinās Rīgas cirka stāstu projekts, kurā māksliniece Ieva Epnere veido fotoportretus un tiek intervēti cilvēki, kas saistīti ar Rīgas cirku. Šajā projektā piedalīties ir aicināts ikviens, uz e-pasta adresi cirks@cirks.lv ar norādi "Stāstu projektam" nosūtot savas atmiņas par Rīgas cirku. Interesantākie stāsti tiks publicēti cirka mājaslapā, un ar laiku tiks izveidota arī izstāde.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
