Šis ir Latvijas iespēju laiks. Saruna ar arhitektūras teorētiķi Aleksandru Rapaportu  (15)

Jaunā gada priekšvakarā domātājs no Mazirbes sarunā atklāj savas domas par Latvijas attīstības iespējām, par paša veikumu aizejošajā gadā un novēlējumiem 2019. gadam.

Latvijā dzīvojat pietiekami ilgi. Kāda, jūsuprāt, ir Latvija un tās cilvēki?

Latvija ir viena no mazajām valstīm, kurām es redzu nākotni. Lielo impēriju gadsimts lielākoties ir beidzies, iespējams, izņemot Ķīnu vai Indiju, kur aizvien vēl notiek ārkārtīgi interesanti procesi. Šis laiks dod nelielām valstīm, arī Latvijai un tās Baltijas kaimiņiem, iespēju atrast sev jaunu vietu mainīgajā pasaulē.

Problēmas raisa tas, ka Latvijā es vienā laidā sastopos ar bīstamu sindromu, kuru sauc – "mēs neesam sliktāki par citiem". To raksturo dziļa apmierinātība ar to, ka te, šajā vietā un izpausmē, mēs dzīvojam ne sliktāk kā ASV vai Lielbritānijā. Gandrīz viss, it sevišķi virspusē, ir tas pats – policija, tiesību akti, veikalu skatlogi... Problēma ir tā, ka ar to nepietiek. Pirmkārt, nav skaidrs, ko tas nozīmē – "nav sliktāk par citiem". Ir pārāk daudz "citu", un tie ir diezgan atšķirīgi. Tātad – ko mazās valstis var darīt šajā situācijā? Kādās jomās var konkurēt ar stagnējošiem milžiem? Protams, ka nevienā, izņemot intelektu! Tieši nacionālais intelekts ir tas, ko ar visai pieticīgiem resursiem jūs varat attīstīt bezgalīgi, un tam nevar uzspiest nekādus ierobežojumus no ārpuses.

Maz ticams, ka Latvija pati ražos kaut kādus boingus, raķetes un lielus transatlantiskus kuģus. Iespējams, piedalīsies pievienotās vērtības ķēdēs to ražošanas procesā. Taču intelektuālās autoritātes jomā maza valsts nekādā ziņā nevar būt sliktāka par vakardienas un šodienas milžiem. Galvenokārt tāpēc, ka pienācis laiks, kad viss, ko mēs zinājām par pasauli, ir neatgriezeniski pārvērties par pagātni. Mēs dzīvojam jaunā laikā, kad mūs neapgrūtina it nekas, darbojas "atpalicības priekšrocības" efekts. Atšķirībā no tām valstīm, kurās ir izkristalizējušās stabilas tradīcijas, kas neļauj veikt nevienu lieku kustību, Latvijai ir brīvas rokas. Jūs varat pasludināt un darīt visu, ko vēlaties. Vienlaikus, iespējams, pirmoreiz neviens neklausīsies un neatbalstīs, bet arī netraucēs.

Kur, jūsuprāt, šodien atrodas Latvija?

Cik es saprotu, kādā brīdī nacionāli patriotiskā elite pārņēma varu savās rokās un... apstājās. Jo tās padomju jaunības un vēlākā brieduma gadu sapnis bija neatkarība un vara. Turklāt vara nebija resurss dažādu programmu un projektu īstenošanai, bet gan vara pati par sevi.

Neatkarīgas valsts statuss ar attīstītu ierēdņu aparātu – tas ir labi, bet ar to vien nepietiek. Lai būtu interesants un lai atrastu partnerus mūsdienu pasaulē, ir nepieciešami īpaši sejas vaibsti, pašu attīstības prioritātes. Un nav tik svarīgi, tieši kādi – tehnoloģiskie, sociālie vai ekoloģiskie –, bet visi ceļi ir atvērti.

Kāda zinātnes un augstākās izglītības organizācija var novest pie šī rezultāta?

Esmu pārliecināts, ka tās nav lielas, valsts kontrolētas vai pat neatkarīgas universitātes ar stingrām pārvaldes shēmām un tradīcijām, bet gan mazas struktūras, kurās veidojas nākotnes darba kārtība. Tas pats attiecas uz pamatskolām un vidusskolām.

Milzīgas fabrikas, kas baro bērnus ar daudzveidīgām un lielākoties nevajadzīgām zināšanām, vairs nav nepieciešamas. Ir pieprasījums pēc nelielām izglītības iestādēm vai kompaktiem neatkarīgiem segmentiem lielāku struktūru ietvaros, kur skolotāji var brīvi un radoši strādāt.

Iespējams, Latvijā līdztekus dažādām straumēm un strāvojumiem varētu attīstīties Valdorfa pedagoģija. Latvijā varētu lieti noderēt Ziemeļvalstu, īpaši Zviedrijas un Somijas, pieredze, bet te ir svarīgi nepārspīlēt ar tās pārņemšanu. Ar visu demokrātijas vēsturi Zviedrija kaut kādā mērā joprojām ir impērija. Un Latvija, kas jau sen zaudējusi savu administratīvo saikni ar Zviedrijas valsti un ne tik sen ar Krievijas caru un padomju impēriju, šajā ziņā atrodas diezgan interesantā pozīcijā.

Līdztekus vēsturiskai, reizēm diezgan sāpīgai pieredzei pastāv arī acīmredzams attālums, kas dod iespēju skaidri redzēt un izmantot savām vajadzībām to, kas notiek Zviedrijā, Vācijā, Krievijā – visā pasaulē.

Jaunajā situācijā, kurā mēs visi atrodamies, vairs nav tik svarīga pieredze un nepārtrauktība, pat pieejamo resursu apjoms, bet gan vēlme uzņemties intelektuālo risku, kas ir viena no mūsdienu laikmeta varonības izpausmēm. Man nāk prātā frāze no filozofa Meraba Mamardašvili intervijas par neatgriezeniski pazaudētu laiku, ja tajā nav riska dzīvībai.

Te runa ir ne tik daudz par fizisko apdraudējumu, bet par risku, kas saistīts ar būtiskām izmaiņām spēles noteikumos, – eksistenciālo risku, nevis tīšas agresijas izpausmi. Riskantas domas un uzvedības veids dod milzīgu priekšrocību konkrētas personas iekšējai attīstībai un valstij, kurā ir daudz šādu cilvēku.

Kādas grupas un slāņi var darboties kā šīs perspektīvas nesēji?

Kādas? Ārsti? Skolotāji? Radošie darbinieki? Vai tas, kurš, palikdams profesijā, spēj ieraudzīt sevi, savu darbu un apkārtējo ainavu un valsti kā no ārpuses? Un noteikt savus personīgos mērķus, kas stāv pāri valsts un profesionālo kopienu masveida funkcionēšanas mehānikai.

Vai jūs varētu minēt šādas intelektuālās varonības piemērus?

Vēlīnajā padomju laikā darbojās izcili Latvijas dokumentālā kino meistari Hercs Franks un Juris Podnieks. Pārsniedzot ikdienas robežas, viņi atrada savas tēmas un pamodās slaveni. Cik lielā mērā šodienas Latvijā ir apzināta Franka filmas "Augstākā tiesa" antropoloģiskā perspektīva vai Podnieka "Vai viegli būt jaunam?" veiktā paaudzes analīze?

Vēl viens veiksmīgs intelektuālā riska piemērs ir trijās valodās iznākošais žurnāls "Rīgas Laiks", kuru veido Arnis Rītups un Uldis Tīrons. Viņi atklāja savu svaigās intelektuālās gaļas tirdzniecības žanru – ar vadošo filozofu un Nobela prēmijas līmeņa pētnieku smadzeņu saturu. Šeit panākumu atslēga ir runāt ar noteiktu zināšanu virzienu pirmrindniekiem nevis par zinātni un to, kas nodrošina viņu lielumu, bet par dzīvi un nāvi, mīlestību, bērniem un novecošanos. Sarunu biedru monumentalitāte piešķir sarunai nozīmi, bet tēmu izvēle nodrošina popularitāti. Šeit pamatizaicinājums ir nepieciešamība izvairīties no sliktas bezgalības, mūžīgas atkārtošanās, kad uz vieniem un tiem pašiem jautājumiem tiek sniegtas līdzīgas atbildes.

Vēl var minēt Latvijas fotogrāfijas skolu. Man savulaik bija iespēja diezgan ilgi runāt un līdzdarboties ar fotogrāfu Vilhelmu Mihailovski.

Vēl nav saprotams, cik veiksmīgi šogad startējusi Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle (RIBOCA), kuras programmā Kronvalda parkā es uzstājos ar lekciju par laikmetīgās mākslas un arhitektūras neiespējamību laikā un telpā. Redzēsim, kā to rīkotāji turpinās pēc diviem gadiem.

Ja runājam par perspektīvu, tad šķiet, ka te ārkārtīgi produktīva var būt dzimtenes un teritorijas kā "savas zemes" sajūta. To parasti ir zaudējuši plašu impēriju iedzīvotāji. Krievijas gadījumā tas paradoksālā kārtā noved pie pazaudētības sajūtas. Taču Latvijai ir vienkāršāks uzdevums, jo tās ainavas ir kompaktas un visi cilvēki un kopienas šeit dzīvo acu skatiena attālumā.

Kāda ir jūsu paša pieredze?

Tā mūsu sarunas kontekstā ir diezgan nozīmīga. Pēc daudziem gadiem Ļeņingradas un Maskavas zinātņu institūtos, kā arī darbā par BBC korespondentu es no Londonas esmu pārcelies uz Mazirbi, kur kopš 2005. gada pastāvīgi dzīvoju mežu ieskautās latviešu lauku mājās. Kādus desmit gadus vadu arhitektūras blogu "Tornis un labirints" ("Башня и лабиринт"), kurā šodien ir vairāk nekā trīs tūkstoši tekstu par arhitektūras un mākslas teoriju. Dažreiz man šķiet, ka šāds blogs šodien ir retums.

No vienas puses, tas ir atspulgs no bērnības, kuru pavadīju ar savu vecmāmiņu Jūrmalā, savukārt mans tēvocis Viktors Šildknehts ilgus gadus strādājis kā Rīgas kinostudijas galvenais mākslinieks. Bet tur ir arī kaut kas cits, kas mani tur Latvijā un neļauj aiziet. Šeit ir gan dabas iezīmes, gan īpašā inteliģence, kas raksturīga vecākās paaudzes latviešu cilvēkiem.

Nesen es sadraudzējos ar Brigitu, kas dzīvo netālu pie Slīteres bākas. Viņa visu mūžu nostrādājusi par ģeoloģi. Sarunas gaitā es viņai noskaitīju vienu Kiplinga dzejoli krievu valodā. Brigita bija tik sajūsmināta, ka apņēmās to iztulkot no angļu uz latviešu valodu. Šķiet, tas ir lielisks un diezgan tipisks Latvijas stāsts.

Sava nozīme ir arī vēstures faktiem. Tam, ka Krievijas impērijas laika posmā netālu no manas tagadējās dzīvesvietas, Kandavā, piedzimis Vircburgas psiholoģijas skolas dibinātājs Osvalds Kilpe. Rīgā dzimuši un vienā un tai pašā ielā dzīvojuši Jesaja Berlins un Sergejs Eizenšteins. Arī fakts, ka starpkaru periodā Rīga bija viens no galvenajiem Rēriha kustības pasaules centriem. Lai gan visi šie apstākļi vēl neko nenosaka, tie var kalpot kā atbalsts, pievilcīgs ceļrādis un mēslojums kompaktām intelektuālām un nepārprotami varonīgām Latvijas iniciatīvām.

Mana pamattēze ir šāda: visām šīm brīnišķīgajām iniciatīvām, piemēram, kur dzīvot un ko darīt sudraba vecumā "60+", jābūt balstītām uz jaunu intelektuālo un garīgo programmu. Ne "Latvija pāri visam!", bet balstoties uz izpratni par mūsdienīguma galveno pazīmi. Vairs ne daudzums, bet līmenis. Nevis – cik, bet – kā.

Ja kāda persona, kuru pagaidām neviens nepazīst, izprot savu vērtību un mērķtiecīgi iet savu ceļu, tad tā šodien nepazudīs, izaugs un gūs atzinību. Mūsdienās masu kustības ir nolemtas pazušanai, izdzīvos tikai atsevišķu "varoņu" vai mazo grupu iniciatīvas. Es to saku ar lielu pārliecību tādēļ, ka, rakstot tekstus savam blogam, esmu atklājis sevī tādu maģisku tonusu! Es pēkšņi sapratu, ka man pilnīgi nerūp, ko par mani domā mani mīļie lasītāji, un vienīgais nozīmīguma kritērijs ir paša interese par sarakstīto, kas reizē satur vispārējās intereses potenciālu. Nelasa un nepamana uzreiz? Un nevajag! Es turpinu strādāt iekšējās pārliecības apliecinātajā virzienā – un burtiski uzreiz sākās tīmekļa brīnumi.

Raksts, kas ir uzrakstīts ar varonīgu iedvesmu, ar kuru es pats lepojos, uzreiz raisa desmitiem atsauču. It kā to autori visu mūžu būtu gaidījuši tā parādīšanos. Un viņiem ir pilnīgi vienalga, kur es atrados šajā brīdī, milzīgajā impērijā vai mazajā Latvijā. Atšķirība ir tā, ka Latvijā ir daudz vieglāk dzīvot un darboties varonīgi nekā milzīgajā impērijā.

Visiem latviešiem, tas ir, Latvijā dzīvojošajiem, vispirms ir jāizprot savs liktenis un jāsāk patikt pašiem sev. Nemēģiniet būt kā citi! Jāsāk baudīt sevi! Ja jūs pievērsīsieties šai līnijai – būt tādiem kā Francijā vai Vācijā, no tā nekas nenāks. Vienkāršs, pat banāls princips – mēs esam gandarīti par sevi. Un visas mūsu problēmas nāk ne no ārējiem ienaidniekiem, bet no mūsu pašu saknēm, un mēs tās veiksmīgi atrisinām. Mūsu panākumi būs tik lieli, ka mēs tos īpaši nereklamēsim, un tieši tāpēc par tiem uzzinās visi.

Kuri 2018. gada notikumi jums bija vissvarīgākie?

Vissvarīgākais bija tas, ka es atbrīvojos no sevis. Pārstāju rēķināties ar savām iepriekš izteiktajām idejām kā galīgo patiesību, paskatījos nedaudz uz sāniem un ieraudzīju, ka viss varētu būt gluži pretēji. Es priecājos par spēju vērsties pret sūri un grūti izcīnītajām un izciestajām patiesībām ar smaidu un ironiju. To arī visiem mūsējiem un svešajiem novēlu! Esmu sapratis, ka ir svarīgi ne tikai būt par sevi, bet mainīties katru dienu, lai nekļūtu par paša vergu, jo patiesa brīvība ir brīvība no sevis. Un vainot visā ārējos apstākļus ir atvadīšanās no brīvības. Brīvība ir iekšēja refleksīva spēja skatīties uz sevi no malas – un vienlaikus redzēt ne tikai mīļoto sevi, bet visu pasauli, kas līdz šim bija aizsegta ar paša muguru. Lūk, kur ir spēks!

Ko jūs cerat sagaidīt no sevis un no pasaules 2019. gadā?

Neko īpašu. Tikt galā ar veselības apgrūtinājumiem. Ceru sagaidīt mazmeitas piedzimšanu, kas, visdrīzāk, dzīvos tālu no šejienes. Un es daudz domāju par māti un vecmāmiņu, pret kurām izjūtu aizvien lielāku mīlestību un cieņu. Es viņās redzu labāko, kas manī brīnumainā veidā nav miris un ir nesis augļus. Dzīves ceļā esmu saticis daudzus brīnišķīgus cilvēkus, kuri bija gudri un ar līdera dotībām, taču viņos nebija tās cieņpilnās stājas un neatkarības, kas piemita vecmāmiņai un mātei. Ar šādām iezīmēm ir saistīta sieviešu loma mūsdienu pasaulē.

Vai turpināsiet gleznot?

Interese par zīmēšanu man ir kopš bērnības. 1964. gadā, būdams pirmsdiploma praksē Tbilisi, pusgadu mācījos sangīnas zīmēšanu pie Vasilija Šuhajeva, kas ļāva man deviņdesmito gadu beigās, kad strādāju par BBC korespondentu Londonā, justies lepnam zīmēšanas nodarbībās.

Dažas dienas nedēļā slavenā "Pall Mall" galerija tika slēgta apmeklētājiem, tās darbinieki uzaicināja kādas četras modeles, izvietoja molbertus un aicināja māksliniekus gleznot un zīmēt aktus. Tā man gadījās pārsteigt auditoriju ar zīmēšanas prasmēm. Lai gan īstais izrāviens notika tikai Mazirbē. Pēc dažādu glezniecības tehniku un veidu izmēģināšanas es sāku gleznot ar akrila krāsām uz gruntēta kartona, un, kaut nesekoju nevienam no vēsturiskajiem virzieniem, es vēlētos sekot tiem visiem.

Pirmoreiz darbi tika eksponēti 2017. gada novembrī starptautiskajā mākslas gadatirgū "Art Riga Fair". Pirmā personālizstāde – 2017. gada decembrī Rīgas galerijā "Happy Art Museum". Patlaban mana personālizstāde ir apskatāma Talsu Tautas namā, kas ir pussimt kilometru attālumā no Mazirbes.

Ko jūs novēlētu latviešiem, visiem tās valsts iedzīvotājiem, kurā dzīvojat?

Atmodu! Pilnu pamošanos, kas ir absolūti iracionāla, jo nevar iepriekš paredzēt un saplānot, kurā saulē jūs pamodīsieties. Bet atmoda atnāk un pārsteidz visus pamodinātos. Laimīgu Jauno gadu!