Jālauž klusēšanas siena. Dr. iur. Sanita Osipova par padomju režīma izvērtēšanu  (62)

Raksts publicēts sadarbībā ar žurnālu "Domuzīme".

Lielākajai daļai no mūsu valstī šodien dzīvojošajiem cilvēkiem mūžs sācies vēl Padomju Savienībā. Šai sabiedrības daļai, arī raksta autorei, tas nav tikai abstrakts okupācijas laiks, bet gan dzīves gadi, «izdzīvotāja» pieredze, bērnības, jaunības atmiņas — skolas gaitas, pirmā mīlestība, uzticama draudzība, runāšana un rakstīšana «starp vārdiem un rindiņām». Neslēpšu, savulaik ir izjusts gluži cilvēcisks prieks, kas tieši vai netieši ir saistīts arī ar kaut ko «padomisku». Piemēram, mūsu klases gandarījums par uzvaru ierindas skates konkursā vai mans diploms par 1. vietu Rīgas Proletāriešu rajona «padomju valsts un tiesību pamatu» olimpiādē...

Ir notikuši Dziesmu, bērnības un kapu svētki, ir strādāts, mīlēts, radīta augstvērtīga māksla un zinātne, sportā sasniegti olimpiskie augstumi arī padomju Latvijas gados. Mēs esam priecājušies un lepojušies ar sevi, arī dzīvojot okupācijas ēnā. Vai esam kaut kādā ziņā nepilnīgi (krievu val. ущербные) tāpēc, ka esam to pieredzējuši un piedalījušies? Un vai visi?

No vienas puses, Latvijas sabiedrībai nav vēlmes pārvilkt svītru pāri jebkam, kas izdarīts un piedzīvots no 1940. līdz 1990./1991. gadam. No otras puses, mēs cenšamies bez vajadzības nerunāt par padomju laika pieredzi, notikumiem, to it kā svītrojot no kolektīvās atmiņas. Pētniecībā esmu saskārusies ar «klusēšanas sienu», proti, cilvēki, kas bija amatos padomju varas laikā, izvairās par pieredzēto un darīto runāt. Savukārt, ja runā, tad cenzēti — cenzē savas publiskās biogrāfijas, svītrojot dalību komjaunatnē, partijā, ar padomju varu saistītos apbalvojumus.

Mēs atjaunojām 1918. gada 18. novembra valsts neatkarību, taču «pārlēkt» pāri savai dzīvei no 1940. gada uz 1990./1991. gadu nemaz nav iespējams. Mums ir nepieciešams izvērtēt un saprast, kā šis laikaposms mūs ietekmējis.

Latvijas valsti 20. gadsimta beigās atjaunojām tieši mēs, padomju Latvijā dzīvojošie. Lai cik plašs un nozīmīgs bija trimdas tautiešu atbalsts, taču Baltijas ceļā un uz barikādēm 1991. gada janvārī stāvējām mēs paši.

Precīzos vārdos neizvērtētais un nedefinētais padomju periods mūsdienu Latvijā rada «pārpratumus» starp dažādām paaudzēm. Spilgtākais šāds piemērs ir 2012. gadā toreizējās labklājības ministres Ilzes Viņķeles teiktais par pensionāru nabadzību Latvijā: «Viņi, kas nāk no padomju laikiem, saka, ka ir maksājuši nodokļus, strādādami rūpnīcās (padomju laikā gan nebija tāda jēdziena kā nodokļu maksāšana), un pārmet, ka viņu stāžs ir liels, bet pensija niecīga, to valsti viņi ir būvējuši, un tā nemaz nav atšķirīga no šodienas Latvijas. Skarbā patiesība diemžēl ir tā, ka tās ir divas dažādas pasaules, un viņu pienesums citai valstij nevar tikt adekvāti novērtēts šeit.»

Vai Latvijas Republika tika atjaunota klajā laukā bez infrastruktūras, bez pilsētām un ciemiem, bez rūpniecības, lauksaimniecības, flotes? Lai arī Abreni mēs diemžēl neatguvām, Latvijas Republika tika atjaunota Latvijas PSR robežās — ar pilsētām, namiem, veikaliem, teātriem un bibliotēkām, skolām. Šie labumi bija radīti gan vēl starpkaru laika Latvijas Republikā, gan Latvijas PSR.

Padomju valsts posma noliegšana un «svītrošana» no kolektīvās atmiņas noved pie netaisnības pret to sabiedrības daļu, kas Otrā pasaules kara beigās bija spiesta vai pati izvēlējās palikt dzimtenē. Taču, ja tā nebūtu palikusi te uz vietas, turpinājusies un turējusies pie savas latvietības, tad 20. gadsimta beigās nemaz nebūtu, «kas» atjauno un «ko» atjaunot. Jo valsts — tie ir cilvēki.

Mēs esam sāpēs un pārbaudījumos rūdīti izdzīvotāji. Taču — kāpēc pašlaik, dzīvojot savā valstī, latvieši pašķīst pāri robežām, meklējot īsto laimi svešatnē? Manuprāt, galvenais cēlonis šiem sociālajiem procesiem ir mūsu tautā gruzdošā netaisnības apziņa. Mēs atguvām neatkarību, bet neguvām gandarījumu par pārdzīvoto netaisnību, pazemojumiem un ciešanām. Netika izvērtēti pagātnes notikumi, katram no to dalībniekiem saņemot pēc nopelniem. Ikvienai sabiedrībai ir ļoti svarīgi taisnīgi apbalvot varoņus un sodīt noziedzniekus. Taču padomju okupācijas laika nodarījumi tika it kā paslaucīti zem tepiķīša. Palika starp rindiņām, jo ne varoņi dabūja savus «zelta kroņus», ne ļaundari «dejoja uzkarsētās dzelzs kurpēs». Pēc Latvijas Republikas atjaunošanas 90. gadu sākumā bija tikai pāris tiesas procesi pret padomju varas darboņiem. Ilgu laiku Latvijā bija viens noziedznieks pret Latvijas valsti — Alfrēds Rubiks, viens čekists — Juris Bojārs, viens kara noziedznieks — Vasilijs Kononovs.

Kā tad tā? Pastāvēja taču vesela totalitāras valsts izveidota, labi pārdomāta un efektīva cilvēku pakļaušanas sistēma?

Atjaunotā Latvijas valsts turpināja veidoties, izmantojot Latvijas PSR veco valsts pārvaldes aparātu: policistus, tiesnešus, skolu direktorus, ierēdņus utt. Tie paši skolu direktori, kas 1. septembrī ar bērniem reiz gāja likt puķes pie Ļeņina pieminekļa, tikpat lepni un apzinīgi devās pie Brīvības pieminekļa. Prokuratūra gan stihiski «pašlustrējās»: sašķēlās, Latvijas Republikai lojālajiem prokuroriem nostājoties vienā pusē, bet padomju valsti atbalstošajiem paliekot citā organizācijā.

Tā Latvijas PSR pārtapa Latvijas Republikā, lielākajai daļai «atslēgas» amatos strādājošo cilvēku paliekot savās vietās un amatos. Tāpēc tautai zemapziņas līmenī ar laiku iegūla atziņa: nomainījām tikai izkārtnes, bet tā — viss pa vecam.

Vai cilvēki, kas saglabāja amatus, darīja savu darbu slikti vai godīgi? Es nezinu, un neviens nezina, jo netika vērtēts ne viņu darbs, ne lojalitāte atjaunotajai Latvijas valstij.

Nesen izrādījās, ka manas skolas direktore komuniste savulaik aizstāvējusi brīvdomātājus skolēnus un devusi darbu skolotājiem disidentiem, bet kāds «bezpartejiskais» skolotājs centies iedarbināt padomju represīvo mašīnu pret manu klasesbiedreni. Kuram no viņiem jaunajos apstākļos būtu vajadzējis savu amatu saglabāt?

Tas, ko nekavējoties izdarīja igauņi, poļi un vācieši pēc padomju sistēmas krišanas, bija lustrācija. Ikviens, kura darbs bija saistīts ar valsts varu, tajā skaitā profesori un skolotāji, pirms drīkstēja turpināt darbu, tika pārbaudīti. Individuāli vērtēja personas dzīvi totalitārā režīma laikā, sadarbību ar represīvajiem orgāniem utt. Latvijā lustrācija kā valsts pārdomāts, visaptverošs process ar mērķi atjaunot vēsturisko taisnīgumu nav notikusi.

Tiesa, visai drīz tika atjaunots vēsturiskais ekonomiskais taisnīgums, sākot denacionalizācijas procesus.

Tomēr arī pēc vairākām desmitgadēm jau neatkarīgā valstī mēs saprotam, ka bez lustrācijas Latvijā nav iespējams pilnībā atjaunot vēsturisko taisnīgumu. Mums ir tiesības zināt patiesību par savu pagātni. Kas ir darījis, ko ir darījis, kas ir cietis, cik smagi ir cietis, kā par savu nodarījumu ir sodīts vainīgais. Pat ja vienīgais, ko vainīgais saņēma no padomju varas, bija dzīvoklis, ko vēlākos laikos tas privatizēja, vai varam runāt par vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu?

Mums īsti nav bijusi iespēja izsāpēt padomju režīma laiku un dzīvot tālāk ar atjaunotu sirdi. Lai izsāpētu, vajag piedot. Lai piedotu, vainīgajam nepieciešams atzīt savu nodarījumu, lūgt un saņemt piedošanu vai arī tikt taisnīgi sodītam. Tas nav noticis, un tā mēs dzīvojam tālāk, gan upuri, gan pāridarītāji un jau gandrīz 30 gadu izliekamies, ka viss ļaunums nācis no ārpuses. Tomēr arī novēlots taisnīgums noteikti ir labāks par liekulīgu klusēšanu.

Sanita Osipova (1968) ir Dr. iur., Latvijas Universitātes profesore, Satversmes tiesas priekšsēdētājas vietniece. Pētnieciskās intereses saistītas ar konstitucionālo identitāti, latviešu valodu kā vērtību, tiesiskas valsts konceptu, taisnīgas tiesas koncepta vēsturisko evolūciju un tās nodrošināšanas instrumentiem mūsdienās.