Tos muzejam uzdāvināja Ņujorkā (ASV) dzīvojošā Viļa Gulbja meita Elga Marija Čače ar sava pilnvarotā advokāta Matīsa Dāvja Kukaiņa starpniecību. Vienošanos par dāvinājumu LNVM direktors Arnis Radiņš un advokāts Matīss Dāvis Kukainis parakstīja izstādē "Latvijas gadsimts", valsts dibinātāju portretu ielokā.
Norisē klāt bija arī LNVM direktora vietniece zinātniskajā darbā Irina Zeibārte, muzeja Numismātikas nodaļas vadītāja Anda Ozoliņa, muzeja faleristikas speciāliste vēsturniece Laima Grīnberga, arī Viļa Gulbja studentu korporācijas "Tālavija" pārstāvji.
Starp kopumā vairāk nekā 30 priekšmetiem īpaši jāizceļ Vilim Gulbim pasniegtie Triju Zvaigžņu ordenis (II šķira), Aizsargu Nopelna krusts, Zemkopības ministrijas apbalvojuma medaļas, kā arī vairāki ārzemju apbalvojumi, piemēram, Norvēģijas Svētā Olafa ordeņa zvaigzne (I šķira), Lietuvas Ģedimina ordeņa zvaigzne (I šķira), Somijas Baltās Rozes ordenis (III šķira) un vairāki priekšmeti, kurus politiķis saņēmis kā dāvanas, ieņemot Iekšlietu ministra un Zemkopības ministra amatus. Kopā ar apbalvojumiem muzejs saņēmis arī dokumentus: Viļa Gulbja dienesta gaitu aprakstus, laulības apliecību un viņa sievas Olgas atmiņu stāstījumu par vīra bērnību, skolas gadiem, studijām un sabiedriski politisko darbību, ko pierakstījis viņa znots Gunārs Čače.
Agronoms un politiķis Vilhelms Gustavs Gulbe jeb Vilis Gulbis dzimis 1890. gada 23. septembrī Jaunsātu muižā kalēja ģimenē. Līdz 1909. gadam mācījies Tukuma pilsētas skolā un Mironova komercskolā Rīgā, bet no 1909. gada līdz 1914. gadam studējis Rīgas Politehniskajā institūtā lauksaimniecību, iegūstot agronoma grādu. 1917. gadā Gulbis kļuva par Vidzemes guberņas Pārtikas komitejas valdes priekšsēdētāju, savukārt pēc Februāra revolūcijas piedalījās Latviešu zemnieku savienības dibināšanā, no kuras vēlāk – 1918. gada 17. novembrī – tika iecelts Latvijas Tautas padomē un piedalījās Latvijas Republikas pasludināšanas svinīgajā aktā Rīgā 18. novembrī. Neatkarības kara laikā pēc Latvijas Pagaidu valdības atkāpšanās uz Liepāju, Viļa Gulbja gaitas veda uz Igauniju, lai no turienes organizētu militāro un civilo pārvaldi atbrīvotajā Ziemeļvidzemes daļā.
Jauns posms viņa politiķa karjerā sākās 1921. gadā, kad viņu iecēla par Zemkopības ministrijas Lauksaimniecības departamenta vicedirektoru, vēlāk – par Lauksaimniecības pārvaldes priekšnieku. Sākot no šī brīža, Viļa Gulbja vārds vairāk nekā desmit gadu garumā bija nesaraujami saistīts ar agrāro reformu. Gulbis ticis ievēlēts 3. un 4. Saeimā (1928 – 1934), vairākkārt ieņēmis Zemkopības ministra amatu (1928, 1930-1931, 1934), bijis arī Izglītības ministrs (1933-1934) un Iekšlietu ministrs (1934–1939).
Viļa Gulbja un viņa ģimenes traģiskākais dzīves posms sākās pēc PSRS okupācijas, kad 1940. gada 9. oktobrī bijušo ministru apcietināja un sāka krimināllietu, kurā viņu kā "kulaku interešu aizstāvi jau kopš 1917. gada" apsūdzēja Ulmaņa "fašistiskā apvērsuma organizēšanā" un par "aktīvu kontrrevolucionāru darbību, kas izrādīta cīņā pret Padomju Savienību un strādnieku šķiru". 1941. gada vasarā viņu pārsūtīja uz Astrahaņas Iekšlietu tautas komisariāta cietumu nr. 2., kur piesprieda augstāko soda mēru – nošaušanu. Lai gan Vilis Gulbis iesniedza kasācijas sūdzību, lūdzot lēmumu pārsūdzēt, tomēr spriedums palika negrozīts un 1942. gada 19. janvārī viņš tika nošauts. Dzīvesbiedrei Olgai Muižniecei, ar kuru Gulbis bija apprecējies 1931. gadā, un viņu meitai Elgai Marijai izdevās izvairīties no padomju deportācijām. Olga Gulbe pēc Otrā pasaules kara Rietumos bija aktīva darbiniece trimdas latviešu organizācijās un studenšu korporācijā "Varavīksne", nodzīvoja līdz 94 gadu vecumam, aizejot mūžībā 1996. gadā Jonkersā (ASV). Vilis Gulbis reabilitēts tikai pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas.
Muzejam uzdāvinātās mantas līdz 3. februārim būs skatāmas izstādē "Latvijas gadsimts".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
